Velta grāmatu tuviniekiem

2016. gada 30. decembris 00:00

978

Pieredzējušais Alūksnes slimnīcas reanimācijas nodaļas vadītājs un astrologs Pēteris Kučiks uzrakstījis biogrāfisku grāmatu “Dvēsele Ziemeļputeņos”, kas raksturo viņa dzimtas sakņu, ģimenes un darba pieredzes dzīvi. Savā grāmatā viņš sakausē dziļās atmiņas, domas un atziņas par sevi – Pēteri Kučiku, kuram 2017. gada 15. janvārī apritēs 73 gadi, un tuvajiem, mīļajiem cilvēkiem ap sevi.
Tajā publicēti arī dati par 1897.gada iedzīvotāju skaitīšanu Skaistas pagasta Pipiņu ciemā (tagadējā Krāslavas novada teritorija), kurā dzimis pats autors. Grāmatas sākumā un beigās atainoti sievas Gunitas Kučikas un P.Kučika ģenealoģiskie koki, kā arī fotogrāfijas, kas stāsta par darba gadiem, panākumiem, nozīmīgiem notikumiem, sievu Gunitu, bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem – atklāti un patiesi.

Vairāku gadu materiāli
“Tas nav šedevrs - katram ir iespēja uzrakstīt grāmatu. Mani nepameta doma par to, kā atstāt bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem savu faktoloģisko informāciju. Tas, kas atspoguļots manā grāmatā, ir vairāku gadu garumā tapis darbs, jo kopš deviņdesmitajiem gadiem esmu rakstījis tādu kā dienasgrāmatu uz atsevišķām lapām, kur atspoguļoti svarīgi ikgadēji notikumi, visu esmu dokumentējis. Ģimenes ciltskokus es biju izveidojis jau sen, tikai katru reizi papildinājis. Nolēmu, ka šī dokumentācija jāapkopo arī digitāli. Apspriedāmies ar bērniem un izlēmām, ka vajadzētu biogrāfisku grāmatu. Piezvanīju kursabiedram, apvaicājos, cik grāmatas izveide izmaksātu. Pēc konsultācijas izlēmām, ka vienreiz mūžā es to varu atļauties. Protams, daudz sējumu vajadzētu, lai grāmatā iemūžinātu visu, tāpēc nācās atlasīt to, ko pats vēlos. Ja vien es būtu uzdevis vairāk jautājumu saviem senčiem, vairāk klausījies, ko man stāsta, uzdevis mērķtiecīgus jautājumus... Tagad diemžēl informācija bija jāiegūst no citiem informācijas avotiem. Tā vairāk bija faktoloģiska, tādēļ grāmatā no savas puses centos pastāstīt arī par sevi,” atklāj P.Kučiks.

Pieskāriens katram dzīves posmam
Grāmatā P.Kučiks pieskāries it visam no savas dzīves - sākot no bērnības, jo grib, lai bērni zina, kādos apstākļos tā pavadīta. “Esmu gājis kolhoza darbos. Tie bija laiki, kad vīrus izšķīra no ģimenes un vīri bēga no kolhoza. Es paliku ar mammu viens, līdz ar to bija jādara visi lauku darbi – jāslauc govis, jāgrābj siens un tā tālāk. Grāmatā kolhoza laiks tiek apspēlēts plaši. Tālāk minēts mācību laiks. Skolotāji bija gaiši cilvēki. Caur humora prizmu aprakstu skolu, jo tas bija jauks posms manā dzīvē. Tad seko medicīnas skolas laiks – kā lauku zēns iebrauc Rīgā. Tad institūts, tālāk darbs un darbs – 36 gadu garumā. Lielākā grāmatas daļa ir veltīta Alūksnes periodam. Būtībā es nebiju domājis šeit palikt, bet daudz kas mainījās. Vienai sievietei uzrakstīju zīmīti: “Nāc man par saulīti spīdēt, bet tas būs tavs grūtākais darbs.” Tad nu tagad martā būs 35 gadu kāzu jubileja – Koraļļu kāzas,” stāsta P.Kučiks.

Ir jāzina sava dzimta
Autors atklāj, ka grāmatas stāsts ir dziļi ģimenisks un nav domāts plašai publicitātei. Grāmata izdota tikai 100 eksemplāros un domāta pašiem tuvākajiem. “Kāpēc? Esmu pietiekami drosmīgs cilvēks, lai stāstītu par sevi atklāti, bet es neesmu tik stiprs, lai pieciestu visas piezīmes. Ir cilvēki, kuri, savu mazvērtības kompleksu vadīti, psiholoģisku vai psihiatrisku problēmu dēļ mēģina paust savu negatīvo uz citu cilvēku rēķina. Kaut gan tādu cilvēku ir maz, bet saskarsme ar viņiem sniedz negatīvo enerģētiku, un pēc tam trīs, četri saulaini cilvēki nekompensēs to, kā jūties to negatīvo dēļ. Es vienmēr runāju atklāti par sevi, arī ģimene to zina, kāpēc tad lai es būtu citādāks? Arī grāmatā esmu tāds, kāds esmu, un atspoguļoju to, ko esmu piedzīvojis. Sevi ir jāanalizē un jāatskatās. Piemēram, esmu dienējis trīs gadus Padomju armijā, esmu beidzis divas kara internatūras, bet kas tur ko lielīties? Bija izvēle? Tam bija jāiziet cauri. Vēlāk šo gūto kara internatūras pieredzi izmantoju darbā. Kad ienāca kareivji no avārijas - traumatiskas epidēmijas, kad vienlaikus bija vairāki cietušie, ieguvu pieredzi, kā kara laikā sniegt neatliekamo medicīnisko palīdzību. Ir iziets viens dzīves posms, ko atminēties. Turklāt arī šodien es uzskatu, ka katra vīrieša svēts pienākums ir aizstāvēt savu māju, ģimeni un dzimteni - kaut kur, kaut kad tas ir jāiemācās! Nežēlīgā dzīves puse, bet arī tai esmu pieskāries, lai mani tuvie to zinātu,” teic P. Kučiks.
Autors uzsver, ka ļoti būtiski ir zināt dzimtas saknes un smelties no tām stiprumu. Ir jāzina sava dzimta, jo varbūt problēmas, kas dzīvē notiek, ir saistītas ar iepriekšējām dzimtām. Iespējams, iepriekš dzimtā ir izdarīti darbi, kas paaudžu laikā ir jāatstrādā. “Tas viss šķiet nedaudz mistiski, bet tāpēc ir karte, kurā, cilvēkam piedzimstot konkrētā laikā, stundā, parādās tas, kas ar viņa dzimtu bijis, kā viņš pavadīs savas vecumdienas, vai viņš tās pavadīs vientulībā, vai uz viņa kapa vienmēr būs puķīte,” teic astrologs.

Grāmatā visam ir sava
nozīme
P.Kučiks atzīst, ka grāmatas nosaukums “Dvēsele Ziemeļputeņos” radies, jo dzīves puteņu ir bijis pietiekami daudz. Turklāt viņš ir dzimis 15.janvārī, kad bijusi dziļa ziema, putenis un mīnus 30 grādi. P.Kučika mīļākā krāsa ir gaiši zila. Viņš dzīvo visaugstākajā vietā Ziemeļvidzemē, un, protams, galvenokārt, grāmatā atspoguļojas autora dzīves puteņi, jo viņa dzīve ir ļoti piesātināta ar dažādiem notikumiem. Uz vāka ir atainotas paša P.Kučika fotogrāfijas ar dabasskatiem: Alūksnes ezers ziemas laikā un ainava ar ceļu uz augšu. Tas ir gaišs ceļš, skaidras debesis un kalns, kas nav augsts, ar domu, ka nav nepieciešams kāpt pārāk augstu kalnā, lai nesareibst galva. Fotogrāfija tapusi 2010.gada 15.janvārī – autora dzimšanas dienā. Simboliski – gaišs, skaidrs ceļš uz priekšu, kalnā augšā. ◆

Pēteris Kučiks par cilvēku un raksturu:
“Cilvēkam raksturs nemainās. Dzīves gājuma laikā var mainīties rakstura īpašības un attieksme, ko nosaka personības attīstības līmenis, kurā ietilpst ģenētiskā informācija un dzimtas enerģētiskā informācija. Var mainīt attieksmi pret apkārtējo pasauli, bet, ja tas Kungs ir devis to spēju un apziņu – gribēt mainīt. Bet arī ar gribēšanu vēl ir par maz - jābūt arī varēšanai. Nevar cilvēks mainīt to, kā cilvēkam nav. Kādu loterijas biļeti viņš ir izvilcis, tāda viņam ir. Mēs nevaram pārveidot pasauli, bet varam tai pielāgoties, saglabājot skaidru galvu, tecēt pa straumi un ieklausīties savā zemapziņā. Zemapziņā slēpjas pieredze, un varbūt tur ir informācija par priekšdienām, jo ir taču likumsakarības, kuras pasaka priekšā. Piemēram, ejot pa tirdziņu, tu izvēlies konkrēto lietu - tātad tev to vajag, organisms pieprasa, rodas atgriezeniskā saikne starp pasauli un to, kā organismā trūkst. Nevar nevienam cilvēkam dot skaļu rekomendāciju, kas viņam būtu jāēd. Vienīgi pats enerģētiski jūti to, ko organismam vajag. Katrs cilvēks ir individualitāte, katrs ir atšķirīgs, tāpēc vajag pašam sevi izzināt, tad arī atbilstoši pielāgoties un izveidot savu dzīvesveidu. Tāpēc jau saka, ka cilvēks pats ir savas laimes kalējs. No astroloģiskā viedokļa es tam nepiekrītu, bet no psiholoģiskā – šim teicienam ir vistiešākā nozīme.”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Velta grāmatu tuviniekiem

Kategorijas