Deviņdesmit soļi laikā

2010. gada 1. februāris 07:28

720

Deviņdesmit gadi pilsētai nav nekāds vecums, ja salīdzina, ka Alūksnes vārds vēstures dokumentos pirmo reizi minēts ap 1284.gadu. Tomēr dzimšanas diena ir dzimšanas diena. Uz to Alūksnes tautas namā pulcējušies dažāda vecuma cilvēki – gan jubilejas noslēguma pasākuma “90 soļi” dalībnieki, gan skatītāji.

Ar laika distanci vērojot notikumus, kas risinājušies nesenā pagātnē, katru gadu var pielīdzināt vienam solim. Bet patiesībā katrs solis būtu jāreizina vismaz ar dienu skaitu gadā, tāpēc rūpīgi sagatavotā informācija un fotogrāfijas stāsta par neskaitāmiem faktiem un liecībām gan pirmās brīvvalsts, gan padomju varas gados. Taču tie ir izraudzīti tā, ka liek domāt un salīdzināt. It sevišķi vecāka gada gājuma alūksniešiem, kuriem vēl atmiņā laiks, kad veidojās pilsēta un smilšainās ielas ietvēra koka ietves. Labklājība tika dibināta galvenokārt uz lauku ražojumu pirktspēju. Bija šaursliežu dzelzceļš, uz Rīgu kursēja autobuss. Rosīgi darbojās tirgotāji un amatnieki. Sapelnīto saglabāt un vairot līdzēja banka. Izrādās, ka jau tolaik iedzīvotāji brīdināti no pārliekas naudas aizņemšanās. Alūksnē bijis arī cietums. Bet pašvaldības runas vīru, kurus uzskatāmi attēlo Tautas teātra “Slieksnis” aktieri, uzstāšanās un lēmumi būtībā neko daudz neatšķīrās no jautājumiem tagadējo deputātu dienaskārtībā. Jau tolaik valdes vīri sprieduši par pirti, un pēc garākām debatēm nolemts nopirkt to par 18 000 latu ar izmaksas termiņu. Diemžēl tagad Alūksnē sabiedriskās pirts nav. Visos laikos cilvēki, kuri ieņem vadošus amatus, ir 3 kungu kalpi. Viņi kalpo valstij, ļaužu valodām un savam darbam. Aktieru stāstījumu par padomju varas gadiem īpaši raksturo ironija par cēlajiem mērķiem un to neatbilstību dzīves realitātei. Tolaik iestādes un uzņēmumi dzima un veidojās, apvienojās, mainīja nosaukumus un tika likvidēti. Var vilkt paralēles arī mūsdienām, kad Alūksnē atkal paliek arvien mazāk valsts iestāžu. Īpašs cilvēks sarīkojumā ir Alūksnes mūzikas skolas skolotāja un koru “Sonuss” un “Dzelme” diriģente Ināra Kravale. “Ja šeit dzīvo visu mūžu, tad nevar te slikti justies. Pretējā gadījumā meklētu labāku vietu citur. Alūksnieši ir ļoti īpatnēji. Viņus ietekmē viss, kas ir saistīts ar Malienu – pie labās rokas ir Igaunija, pie kreisās – Latgale, aiz muguras – Krievija. Tas atstāj iespaidu uz raksturu, vismaz man tā šķiet. Alūksnietis ir diezgan iecirtīgs, spītīgs, spējīgs par sevi pastāvēt. Ar pasmagu raksturu, humoru reizēm saprot, reizēm nesaprot,” uzskata I.Kravale. Viņa joprojām ir izbrīnīta, ka tieši pilsētā, kurā vēl arvien nav lepnas kultūras iestādes, kādas ir visos apkārtējos pagastos, ir 4 kori, Tautas teātris, Tautas lietišķās mākslas studija, lepnākais vidējās paaudzes deju kolektīvs “Jukums” un vēl citi lieliski amatiermākslas kolektīvi. “Laikam tā lielā māksla rodas nevis pilīs, bet būdiņās,” secina I.Kravale. Vētraini aplausi liecina, ka alūksnieši ar viņu ir vienisprātis. “Es ļoti gribētu, lai rudenī Alūksnes mākslas skolai izdodas iegūt skaistas telpas. Lai tādas būtu arī mūzikas skolai. Lai beidzot mums būtu gaišais nams, gan kultūras pasākumiem, gan bibliotēkai! Lai skaista būtu Jaunā pils! To es novēlu Alūksnei un alūksniešiem, jo mēs jau sen to esam pelnījuši,” vēlas I.Kravale. Par to sarīkojumā pārliecinājies katrs, vērojot, cik lielisku vēstures ainu ietvaru veido amatierkolektīvu dalībnieki.

Vairāk foto

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Deviņdesmit soļi laikā

Kategorijas