Gredzena ceļš

2017. gada 13. janvāris 00:00

182

Sākums 6.janvāra numurā.
Nobeigums.

Viņa pati gaidīja bērna piedzimšanu. Daumants bija aizbraucis uz pārnovadu - uz drauga kāzām. Solījās nestundā būt klāt. Aiz sāpēm Katrīna bija nometusies ceļos un juta, ka bērns jau laužas uz āru. Viņu pārņēma neizsakāmas bailes. Bailes no tā, ka tas varbūt nemaz nav Daumanta bērns. Viņa bija sagrēkojusi! Sirds dziļumos viņa ticēja, ka mazais ir no vīra. Ja nu tomēr nav?! Nē... Viņa slīdēja, un viss iegrima tumsā. Kad Katrīna atvēra acis, viss bija galā. Viņa gulēja gultā, blakus sēdēja jauna, nepazīstama sieviete. Svešiniece, ieraudzījusi, ka Katrīna pamodusies, gādīgi iedeva padzerties. Par bojā gājušo bērnu viņa baidījās runāt. Viņa bija nākusi garām un padzirdējusi vaidus, tāpēc ienākusi, tomēr līdzēt vairs nevarēja. Lūkodamās izmocītajā, bet citādi mierīgajā sejā, viņa nolēma pateikt taisnību. Šo ziņu Katrīna uzņēma ar divējādām jūtām. No vienas puses, māca žēlums, tomēr sirds dziļumos viņa juta lielu atvieglojumu. Palikt gan viņa te vairs nevēlējās. Kaut kas Katrīnā bija salūzis. Vilmas jaunkundze, tā sauca svešinieci, kaut ko sevī pārlikdama, apčubināja slimnieci un aizsteidzās pie māsīcas, pie kuras bija atbraukusi ciemos: Valija draudzējās ar jauno aptiekāru, no viņa Vilma cerēja dabūt kādu padomu attiecībā uz bērnu un tā māti. Pagaidījusi, kamēr svešiniece aiziet, Katrīna, saņēmusi visus spēkus, piecēlās, paspēra pāris soļus un sagrīļojusies atkrita uz krēsla. Viņa mēģināja vēlreiz. Nu jau gāja labāk. Beidzot Katrīna varēja sakārtoties ceļam. Viņa cerēja aizkļūt līdz Vidzemes vidienei. Tajā pusē dzīvoja viņas bērnu dienu draudzene. Uzrakstījusi zīmīti, lai viņu nemeklē, ar nelielu sainīti pie rokas Katrīna izgāja uz ceļa.
Tikai vēlā rudenī viņa bija šeit ienākusi. Draudzeni tā arī nebija izdevies atrast. Citu apmešanās vietu Katrīna nebija meklējusi, pamazām iedzīvojās tepat. Neviens nebrīnījās par svešo, pāragri sirmot sākušo sievieti. Vai mazums ļaužu pa pasauli staigāja? Turklāt Katrīna nevienu neapgrūtināja. Labprāt palīdzēja lauku darbos, tikai no maziem bērniem izvairījās. Tā viņa te dzīvoja meža malā, prom no citu acīm. Reiz pie viņas iegriezās kāda ogotāja. Vārds pa vārdam, un drīz Katrīna uzzināja, ka tā gaida bērnu, bet mīļotais vīrietis pazudis. Izraudājusi bēdu, meiča gluži negaidot teica, ka Katrīna izskatoties pēc tādas, kura varot palīdzēt. Kad Katrīna atteicās, sieviete izmisīgi sāka lūgties. Beidzot viņa piekāpās un darīja visu, ko bija dzirdējusi no citām sievām līdzīgos gadījumos. Pamazām pie viņas sāka nākt arī citas bēdu salauztas sievietes. Taču katra jaunā, pasaulē nenākusi dzīvība Katrīnai darīja sāpes. Viņa lūdzās pie sevis, lai kāds no melnā darba viņu beidzot atbrīvo. Tad Katrīna satika Kristīni, kurai bija mīlīgs vaigs un dāsna sirds. Viņa uzzināja, ka Kristīne gaida bērnu no nemīlama vīra, ka viņi dzīvo ļoti nabadzīgi. Katrīna to ļoti pārdzīvoja un nolēma pie pirmās izdevības palīdzēt. Nu tāds brīdis bija klāt.
Pirmais, ko Katrīna apņēmās, bija atstāt dzīvu jauno radībiņu un dot Kristīnei abiem ar vīru te mājas vietu. Pamazām māju varētu saremontēt. Vieta nav slikta, mežs līdzās, kopā dzīvojot, azaidam pietiks un vēl pāri paliks. Atvairījusi dažādas uzmācīgas domas, Katrīna izgāja pagalmā. No tumsas atdalījās kāds stāvs.
- Nāc vien, Kristiņ! - viņa laipni aicināja atnācēju.
Istabā viņa palīdzēja atģērbties, iedeva karstu tēju un vedināja rūpīgi saklātajā guļasvietā. Saņēmusi Kristīnes roku, viņa sāka gaidīt. Gaismai austot, piedzima veselīga meitenīte. Viņas nemanīja, kā istabā ienāca Jēkabs. Noguris no ceļa un savas slimības, viņš saviļņots stāvēja istabas vidū. Kristīne nezināja, ka vīrs tikai bija izlicies guļam. Tiklīdz sieva bija aiz durvīm, arī viņš cēlās un sekoja, slēpdamies aiz krūmiem. Viņš saprata, kurp viņa mīļotā dodas. Vīrieša sirds neticēja, ka bērns varētu nenākt pasaulē. Viņa nojauta nebija pievīlusi. Tur, gultā, līdzās mīļotajai sievai gulēja arī kauls no viņa kaula. Ap viņām rosījās Katrīna. Viņas sejā atspoguļojās svētsvinīgs miers. Kristīne, atvērusi acis un ieraudzījusi vīru, sarāvās. Katrīna pielika pie lūpām pirkstu un ieveda Jēkabu virtuvītē. Ilgi viņi tur sarunājās. Kad abi ienāca atpakaļ, Jēkaba vaigs bija kļuvis krietni gaišāks. Arī Katrīnas saraudātās acis mirdzēja. Beidzot viņa bija varējusi izraudāt asaras, savu lielo bēdu, kas kā smags kalns gūlās uz viņas sirds. Jēkabs bija klusējis un ļāvis smagumam nākt ārā. Pēc tam, saņēmis Katrīnas rokas, bija teicis:
- Paldies, ka dāvājāt manam bērnam dzīvību, ka gribat arī turpmāk mums palīdzēt! Es mīlu Kristīni, viņa mīlēja arī mani, tikai mūsu nabadzība un mana slimība sievu uz šādu soli pamudināja.
Jēkabs samulsis piegāja pie gultas. Brīdi viņi raudzījās viens otrā, tad Jēkabs strauji pieliecās un noskūpstīja savu Kristīni. Viegli pieskārās meitiņai.
- Jēkab... - aizžņaugtā balsī ierunājās jaunā māte. Vairāk viņa nespēja pateikt. Ar visu sirdi un dvēseli viņa sajuta, ka ļoti mīl savu vīru un bērnu. Labā Katrīna!
Saule jau sen bija noglāstījusi nelielo logu, kad beidzot Jēkabs cēlās kājās. Viss bija nolemts. Viņi dzīvos šeit, kopīgi izremontēs māju un audzinās mazo Katrīnu. Uz galda gulēja mīlestībā dotais Daumanta gredzens. Tagad tas sāks jaunu apli, šoreiz no Katrīnas rokām.

* * *
Mairita bija lasījusi gandrīz visu nakti, aiz loga ausa gaismiņa. Te kāds ieblējās, un Mairita ar šausmām raudzījās ragainajā ģīmī, ko rotāja neliela bārdiņa. Tad skaļi iesmējās. Pašas kaza to bija nobaidījusi. Pavisam aizmirsās ielaist kūtī, tagad tā pati nāca pieprasīt savu tiesu, turklāt rādījās, ka tai sācies kāzu laiks. Uz grīdas vēl bija noslīdējušas kādas vēl neizlasītas lapas, tās Mairita atstāja vēlākam laikam, kad būs atguvusies no jau izlasītā un sakopusi savu saimi. Acis vērās ciet, viņa iegrima dziļā miegā. Kad Mairita pamodās, saule jau bija brokastu laikā. Noskalojusies pie akas un pabarojusi trušus, Duksi un kazu, kura gan vairāk skatījās pēc precinieka, tomēr maizi nesmādēja, uz ātru roku arī pati paēdusi, viņa atkal ķērās pie lasīšanas. Šoreiz rokraksts bija saraustītāks un ticamāk, ka turpinājumu rakstījis jau cits cilvēks pēc vairākiem gadiem. Pēc pāris teikumiem viņa saprata, ka tā bija mazā Katrīna - Kristīnes un Jēkaba meita.

* * *
Māja tika pārbūvēta, tika pie vairākām istabām, bēniņiem, kurā vecā Katrīnas tante uzlika savu pūra lādi, kurā glabājās viņas jaunības dārgumi. Māju nosaucām par “Rītiem” - ar domu, lai raisās labas domas, ka pēc vistumšākās nakts aust rīts. Badu necietām, karš pārgāja pāri. Lielā vecumā Katrīnes tante aizgāja mūžībā, piekodinādama gredzenu nepārdot, bet, ja nu gadījumā nākas šo māju atstāt, tad labi noslēpt.
- Taču tas nonāks rokās pēdējai šīs mājas mantiniecei. Kad? To nezinu, bet nonāks! - to sakot, Katrīnas tante aizvēra acis.
Mamma ar tēvu palika saimniekot mājās, mierā un saticībā nodzīvoja garu mūžu. Es izaugu, apprecējos, un gadījās, ka radu tantei vajadzēja ārstēties sanatorijā, bet viņa ar visām rokām un kājām bija pretī. Iedomājos par “Rītiem” un atvedu šeit. Lizete, tā sauca tanti, bija sajūsmā, un teica, ka tik labi nekad neesot jutusies. Tas bija manāms, ka šeit ir īpaša aura, jo tēvs pilnībā atlaba, tantei vaigi sārtojās un visi jutāmies kaut kā īpaši. Tikai gredzenu mamma nolika zināmā vietā, jo ticēja Katrīnas tantei. Braucu ciemos, bet laiks visu saliek pa vietām. Rakstu pēdējo vakaru, jo aizbraucu uz ilgāku laiku. Protams, ar visu ģimeni. Prāts man ir mierīgs, jo Lizetes tante viena nepaliks. Viņai ir atradusies pieskatītāja - lādzīga jauna sieviete, kura rūpēsies par viņu, arī pēc tam, kad nāksies aiziet mūžībā. Pēc senā ticējuma, gredzenu atradīs tikai pēdējā šīs mājas mantiniece. Protams, ka māja tiks atdāvināta ar visu gredzenu. Lai tas nes svētību!

* * *
Mairitai noreiba galva. Visu viņa bija sagaidījusi, tikai ne to! Viņa domāja, ka dzimtas noslēpums ir tikai izdomājums, bet rakstītais bija īstenība. Te bija dzīvojušas garīgi stipras, likteņa nesalocītas sievietes. Viņas godīgi bija uzrakstījušas un atstājušas ziņu par dzimtas vēsturi. Viņa vēlreiz pārliecinājās, ka viņas mamma bija tā, kurai Lizetes tante atdāvināja māju ar noslēpumaino gredzenu. Tagad kapu kopj viņa - Mairita. Dīvaini, ka māte nekad pati netika meklējusi šo gredzenu. Ļoti iespējams, ka viņa zināja, kur to meklēt, bet bija godīga, lai nepārkāptu noteikumu. Varbūt tālab viņa neļāva Mairitai ar draudzenēm un radu meitenēm tuvoties lādei.
Mairita uzkāpa vēlreiz uz bēniņiem un atvēra lādi. Ieskatījusies vērīgāk, viņa ieraudzīja, ka lādei ir dubults dibens. Paceļot to uz augšu, pretī mirdzēja zils gredzens, kurš atkal no jauna tika celts saulītē, lai klātienē sargātu šīs mājas saimniekus.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Gredzena ceļš

Kategorijas