Darbā nevis uz Īriju vai Angliju, bet kaimiņzemi Igauniju

2017. gada 20. janvāris 00:00

1481

(Turpinās no 1.lappuses)
Daudzi Alūksnes un Apes novadu ļaudis dodas strādāt uz tuvējo Igauniju. Šādu izvēli cilvēki veic ne tikai tādēļ, ka būtu grūtības atrast darbu Latvijā, bet arī tāpēc, ka Igaunijā ir labāki gan darba apstākļi, gan arī augstāks atalgojums.

Pastāv vēl viena iespēja
Igaunijas mediji ziņo, ka Latvijas strādnieki bieži meklē darbu Igaunijā, kur algas ir lielākas un darba apstākļi labāki, savukārt paši igauņi ar tādu pašu mērķi dodas darba meklējumos uz Somiju.
Apes tūrisma darba organizatore Astra Binde uzsver, ka no Apes novada uz Igauniju strādāt dodas diezgan daudz cilvēku, taču nav tā, ka šo cilvēku būtu ļoti daudz. “Šādu cilvēku varētu būt apmēram trīsdesmit. Tiesa, darba iespējas Igaunijā meklē aizvien vairāk cilvēku. Uz Igauniju šos cilvēkus vilina labāks atalgojums un labāki darba apstākļi,” pauž A.Binde. Tā, piemēram, Saru ciemā kokapstrādes uzņēmumā darba apstākļi tik tiešām ir ļoti labi. Strādniekiem tur ir silti, ir arī atpūtas telpa, pieejams internets un bibliotēka. Daudzi cilvēki izvēlas Igaunijā strādāt kokapstrādes uzņēmumos. Ir arī tādi, kuri strādā Menistē Mežabrāļu saimniecībā piena fermā. “Attieksme Igaunijā pret darbiniekiem ir pilnīgi citādāka. Ir regulāri atpūtas posmi un notiek gan darbinieku ekskursijas, gan balles. Igaunijā ir arī daudzreiz lielāki bērnu pabalsti jaunajām māmiņām,” uzsver A.Binde.

Labāk uz tuvākām ārzemēm
A.Binde atzīst, ka latviešu viesstrādniekiem Igaunijā tomēr maksā mazāk nekā pašiem igauņiem, šāda situācija ir jau manīta arī citās valstīs. Taču, pat neņemot to vērā, atalgojums ir krietni lielāks nekā Latvijā. Saskaņā ar “Eirostat” datiem, 25 gadu laikā Latvijā iedzīvotāju skaits ir samazinājies no 2,6 līdz 1,9 miljoniem cilvēku, Lietuvā — no 3,7 līdz 2,9 miljoniem cilvēku, bet Igaunijā no 1,5 līdz 1,3. Iedzīvotāji pārvācas uz citām Eiropas valstīm, kur alga ir lielāka un piedāvājumu darba tirgū ir vairāk. Tomēr Latvijas pilsoņiem, kuri nav gatavi doties peļņā uz Lielbritāniju vai Vāciju uz ilgu laiku, pastāv vēl viena iespēja strādāt ārvalstī, taču vakaros atgriezties mājās - doties strādāt uz Igauniju.
Nodarbinātības valsts aģentūras Alūksnes filiāles vadītāja Virgīnija Veļķere informē, ka no Alūksnes un Apes novadu reģistrētajiem bezdarbniekiem ir tādi, kuri atraduši darbu Igaunijā. “Tur tiek piedāvāti labāki darba apstākļi un arī alga. Tieši šie ir tie faktori, kādēļ cilvēki izvēlas turp doties un strādāt. Tā ir arī iespēja palikt tuvāk mājām un nebraukt strādāt uz attālākām ārzemēm,” uzsver V.Veļķere. Pārsvarā Alūksnes un Apes novadu ļaudis, kuri izvēlas strādāt Igaunijā, dodas strādāt uz kokapstrādes vai zivju apstrādes uzņēmumiem. V.Veļķere informē, ka, salīdzinot ar 2013.gadu, Latvijā bezdarba līmenis ik gadu ir samazinājies - pašreiz Latvijā bezdarba līmenis ir 8,4 procenti. Alūksnes un Apes novados kopumā tas ir 9,1 procents. Pērnā gada beigās gan palielinājās reģistrēto bezdarbnieku skaits, jo daudzus sabiedēja mikrouzņēmumu nodokļu izmaiņas. Jāuzsver, ka pērn maijā bezdarba līmenis Latvijā bija astotais augstākais rādītājs starp Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Saņem uz pusi lielāku algu
Mareks Grandavs no Apes Igaunijā strādā jau gadu. Viņš strādā Menistē piena kombinātā. Viņa darba specifika ir piena fasēšana un tā izvadāšana pa Igaunijas veikaliem. “Izvēlējos strādāt tur, jo tas ir tuvu mājām un nebija jābrauc projām. Dzīves laikā jau iepriekš biju strādājis gan Igaunijā, gan Dānijā, Vācijā, Zviedrijā un Norvēģijā. Man ļoti negribējās atkal braukt prom no mājām vai izvēlēties iespēju strādāt par tālbraucēju. Tā nu taujāju visiem pēc iespējas atrast darbu tuvāk mājām. Lai arī strādāju Igaunijā, katru vakaru esmu mājās un esmu par to priecīgs,” stāsta M.Grandavs. Pašreizējā darbā viņš saņem uz pusi lielāku algu nekā tad, kad strādāja Apē. Arī darba bāze atrodas vien 14 kilometrus no mājām. M.Grandavs ir strādājis arī Alūksnē, kur darba specifika bija tāda, ka ceļš līdz Alūksnei un atpakaļ pat neatmaksājās. “Ar Latvijā nopelnīto algu bija grūti izdzīvot, kur nu vēl dzīvot. Igaunijā ir arī laba attieksme pret darbiniekiem – tiesa, tāda bija arī Latvijā. Izņemot gan manu pēdējo darba vietu, kur darbinieku ļoti dzenā, skaita stundas un neskatās vis uz paveikto darbu, bet uz stundām. Igaunijā darbu izvēlēties gan man lika tieši samaksa,” pauž M.Grandavs. Viņš piebilst, ka Apē lielākā daļa cilvēku brauc strādāt uz Igauniju.

Priekšniekam jāmaksā
Latvijas likumu dēļ
Vienīgais trūkums darbam Igaunijā, kā uzskata M.Grandavs, ir nesen Latvijā pieņemtais likums par nodokli ārzemēs reģistrēta auto izmantošanai Latvijā. Par braukšanu Latvijā ar ārvalstīs reģistrētu auto par vienu dienu jāmaksā 10 eiro; par mēnesi – 250 eiro; par sešiem mēnešiem – 600 eiro; par gadu – 1000 eiro. Kārtība tiek attiecināta arī uz ārvalstī reģistrētiem nomā ņemtiem transportlīdzekļiem, kā arī transportlīdzekļiem, kuri piedalās ceļu satiksmē, līdz to reģistrācijai Latvijā, ja tos vada persona, kuras deklarētā dzīvesvieta ir Latvijā. Līdz šim nodeva par automobili bija jāmaksā, ja ar ārvalstīs reģistrētu auto pa Latviju brauca vairāk nekā 92 dienas, taču tagad tā būs jāmaksā kopš pirmās dienas. Vairāki Latvijas iedzīvotāji savus spēkratus sāka reģistrēt Lietuvā vai Igaunijā, tādējādi ilgstoši izvairoties no ceļu nodokļa maksāšanas Latvijā. Ar šo gadu valdība ņēmusi grožus savās rokās un uzlikusi maksāt jauno nodokli. “Es saprastu, ja šis likums attiektos uz tevi tad, ja esi savu automašīnu reģistrējis Igaunijā, bet es esmu tikai šoferis un ar Igaunijas uzņēmuma reģistrēto automašīnu braucu arī uz mājām. Par to priekšniekam ir jāmaksā, un es īsti neizprotu šī likuma jēgu. Lai es ar šo automašīnu brauktu pa Latviju, manam darba devējam ir jāsamaksā! Tas ir absurds,” teic.M.Grandavs.

Igaunijā reģionos ir vairāk uzņēmumu
Alūksnietis Krišjānis Graudiņš strādā Igaunijas ciema Krabi uzņēmumā AP “Puit”. Uzņēmums nodarbojas ar kokapstrādi. “Šajā uzņēmumā ir strādājis arī mans tēvs, un viņš palīdzēja man atrast tur darbu. Darba apstākļi ir ļoti labi, ir silts, mūs nodrošina ar cimdiem, drošības zābakiem un citām lietām,” stāsta K.Graudiņš. Arī viņam primārais iemesls darba uzsākšanai Igaunijā bija tieši atalgojums. “Alūksnē nav tāda darba, kas būtu tikpat labi apmaksāts. Igaunijā ir daudz vairāk uzņēmumu pat mazos lauku reģionos un ciematos! Latvijā tā diemžēl nav. Krabos mums blakus ir otra firma, kurā strādā mans brālis un vēl aptuveni pieci veclaicenieši,” teic K.Graudiņš. AP “Puit” uzņēmuma īpašnieks Andross Enoms stāsta, ka viņa uzņēmumā strādā viens cilvēks no Alūksnes novada, taču ir uzņēmumi, kuros strādā ļoti daudz latviešu. “Esmu dzirdējis, ka cilvēki izvēlas strādāt Igaunijā, jo šeit ir labākas algas. Nevaru gan spriest par darba apstākļiem, jo pats nekad neesmu bijis Latvijā, lai tos novērtētu,” pauž A.Enoms. Viņš uzsver, ka cilvēki no Latvijas izvēlas doties strādāt uz Igauniju, jo nevēlas braukt strādāt uz Angliju vai citām valstīm. Šī ir iespēja cilvēkiem pierobežā atrast darbu tuvāk savām mājām un nedoties prom uz vairākiem mēnešiem, atstājot savu ģimeni un draugus, kā arī ierasto māju vidi.

Kafija, kakao, buljons un bulciņas
Arī alūksniete Sigita Boļšakova spējusi novērtēt darba apstākļus Igaunijā, lai arī viņas darba gaitas Igaunijā ilga vien divus mēnešus. “Pērn man bija iespēja strādāt Veru Latvijas uzņēmumā “Latvijas maiznieks”. Mēs tur cepām bulciņas. Uzskatu, ka daudzas Latvijas firmas darbojas Igaunijā, jo tur ir sakārtotāka nodokļu sistēma. Es pati pirms diviem gadiem biju bezdarbniece un jau tad no aģentūras uzzināju, ka šis uzņēmums Igaunijā meklē darbiniekus. Nostrādāju gan tikai divus mēnešus, jo vēlāk tomēr atradu divus darbus Alūksnē. Man ir svarīgi būt uz vietas, jo audzinu dēlu. Strādājot Igaunijā, biju uz pāris dienām projām, jo tas bija maiņu darbs. Bērnu atstāju pieskatīt savai mammai, taču man tomēr gribējās atrast darbu Alūksnē uz vietas. Ja vien apstākļi būtu citādāki, es ar lielāko prieku turpinātu strādāt Igaunijā,” teic S.Boļšakova. Tur darba apstākļi bijuši tik tiešām labi un darbinieki atpūtas mirkļos uz uzņēmuma rēķina varējuši malkot gan kafiju, kakao, gan buljonu. Arī bulciņas, kuras uzņēmumā tika ceptas, darbinieki varēja uz vietas ēst. “Latvijā darbavietās bieži vien visu vajag taupīt – dažreiz lietas, kurām būtu jābūt vienreizējām, vajadzēja lietot atkārtoti. Uz darbinieku skatās tā, lai tikai viņš ko nepārtērētu,” teic S.Boļšakova.

Ne visi strādā legāli
Daži izvēlas darba attiecības Igaunijā nenoslēgt legāli. Kāds alūksnietis, kurš vēlējās būt anonīms, stāsta, ka devies strādāt uz Igauniju 24 gadu vecumā. “Izdomāju braukt uz Igauniju tāpēc, ka Latvijā uz to brīdi nevarēju atrast sev piemērotu labi apmaksātu darbu. Man pazīstami cilvēki strādāja Igaunijā pie smilšu strūklas. Tas bija uzņēmums, kurā braucām tīrīt dažādus objektus pa visu Igauniju ar smilšu un sodas strūklām. Nestrādāju gan tur legāli. Kopā bijām četri darbinieki, un tikai viens no mums strādāja legāli. Man bija nepieciešams darbs, un tādā mirklī neviens pat nedomā, ja nu kas atgadīsies, kā būs ar sociālajām garantijām. Par to tādos mirkļos pat nedomā,” stāsta jaunietis. Viņš atzīst, ka darbu var atrast arī Alūksnē, ja vien ir vēlme, taču par labu ārzemēm liek izvēlēties tieši atalgojums. “Igaunijā par dienu saņēmu 50 eiro un mierīgi varēju strādāt, pārzinot vien krievu un angļu valodu. Kopumā tur nostrādāju gandrīz gadu. Tad man radās iespēja atrast darbu citā valstī. Tā nu nolēmu doties turp,” stāsta alūksnietis.

Igaunijā darbinieks
izmaksā lētāk
Kokapstrādes uzņēmuma SIA “Vaidens” valdes loceklis Dainis Aļeksējevs jūt, ka cilvēki izvēlas doties strādāt uz Igauniju. “Mūsu uzņēmumam ir divas struktūrvienības - Madonā un Gaujienā. Gaujienā strādā aptuveni līdz 60 darbiniekiem, kuri ir gan no Alūksnes, gan no Apes, kā arī Smiltenes un Valkas novadiem. Madonas filiālē ir sezonas darbs, kurš rit vasarā, un ziemā piedāvājam darbiniekiem izmantot iespēju strādāt Gaujienā, lai šos darbiniekus nezaudētu,” teic D.Aļeksējevs. Viņš uzsver, ka Igaunijā ir izdevīgāki darba apstākļi, jo tur algu un nodokļu likumdošana ir labāka. Arī no Gaujienas filiāles palaikam kāds tomēr izvēlas doties darba meklējumos uz Igauniju.
“Igaunijā darba devējam darbinieks izmaksā krietni lētāk nekā Latvijā. Līdz ar to arī darbinieks uz rokas var saņemt lielāku neto algu,” skaidro D.Aļeksējevs. Uz jautājumu, vai šādi apstākļi nevilina arī ražotni pārcelt uz Igauniju, D.Aļeksējevs atbild, ka tieši darba specifikas dēļ to nevarētu izdarīt. SIA “Vaidens” ražotais sortiments nav tik populārs Igaunijā, kā tas ir Latvijā. “Igauņi jau vairāk pārvilina tieši pierobežā dzīvojošos cilvēkus un specifiskus speciālistus, piemēram, mašīnu operatorus, autovadītājus - cilvēkus, kuri strādā pie specifiskiem darbgaldiem un kuriem ir specifiskas zināšanas. Tā ir iespēja cilvēkiem arī strādāt tepat netālu, vien pārdesmit kilometru attālumā no mājām, un nopelnīt vairāk,” teic D.Aļeksējevs un atzīst, ka šajā gadā nesaredz veidu, kā situācija varētu mainīties. “Šogad situācija simtprocentīgi nemainīsies, bet nākamgad tā varētu uzlaboties, jo tiek solīts paaugstināt neapliekamo minimumu. Šobrīd mēs neesam konkurētspējīgi ne ar igauņiem, ne arī lietuviešiem,” pauž D.Aļeksējevs.

Kas notiek ar algām Baltijas valstīs?
SEB bankas aprēķini liecina, ka mājsaimniecību ienākumi pērn palielinājušies visās trijās Baltijas valstīs. Reālā vidējā darba samaksa (vidējā neto alga, ņemot vērā patēriņa cenu izmaiņas) palielinājās par 7,4 % Latvijā, 6,9 % Igaunijā un 6 % Lietuvā. Latvijas iedzīvotāju reālā pirktspēja pērn pārsniegusi pirmskrīzes līmeni. Reālā vidējā darba samaksa pērn bija par 10 % lielāka nekā 2008.gadā, par 25 % pārsniedzot ekonomiskās lejupslīdes zemāko līmeni, kas tika sasniegts 2010.gadā.
Saskaņā ar SEB bankas aplēsēm Latvijas mājsaimniecību rīcībā esošie reālie ienākumi uz vienu mājsaimniecības locekli pērn bija par aptuveni 7 % lielāki nekā pirms krīzes. Turklāt ienākumi palielinājušies visu ienākumu grupu mājsaimniecībās. Lai arī pērn mājsaimniecību patēriņš pieaudzis visās Baltijas valstīs, mājsaimniecības turpināja palielināt savus uzkrājumus. Baltijas valstīs privātpersonu noguldījumu apjoms pērn sasniedza vēsturiski augstāko līmeni.
2015.gadā straujākais neto algu pieaugums gada laikā bijis tieši Latvijā. Gada otrajā ceturksnī vidējā neto alga sasniedza 600 eiro, kas ir par 7,5 % vairāk nekā iepriekšējā gada otrajā ceturksnī. Igaunijā vidējā neto darba alga 12 mēnešu laikā pieaugusi par 7,3 %, sasniedzot 871 eiro, kas ir līdz šim augstākais sasniegtais līmenis. Lietuvā vidējā neto alga palielinājusies par 4,4 % līdz 554 eiro, atpaliekot no Igaunijas un Latvijas. Vidējās bruto darba samaksas gada pieauguma temps gada otrajā ceturksnī bija 6,6 % Latvijā, 5,8 % Igaunijā un 4,6 % Lietuvā.
Avots: SEB bankas informatīvie materiāli

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Darbā nevis uz Īriju vai Angliju, bet kaimiņzemi Igauniju

Kategorijas