Soli solī ar mākslu un dizainu

2017. gada 20. janvāris 00:00

9169

Cilvēka dzīvē ir lieli un mazi sapņi, mērķi un apņemšanās. Soli pa solim ejot, var īstenoties viss, pat vispārdrošākās idejas. Tā Dace Baidekalne no Māriņkalna, sākot savu ceļu plašajā un daudzveidīgajā mākslas nozarē, nebija iedomājusies, ka reiz strādās Rīgas domes Īpašumu departamentā (RDID ) un padarīs krāsainas daudzas jo daudzas ēku fasādes. Dace ir pārliecināta: ja tu dari to, kas tev no visas sirds patīk, tad viss izdodas un iespējas rodas pašas no sevis.
- Kā sākās tavs ceļš mākslas pasaulē?
- Jau kopš bērnības esmu zinājusi, ka vēlos savu dzīvi saistīt ar mākslu. Spilgtā atmiņā palicis, ka 4.klasē kādā no anketām rakstīju, ka vēlos būt dizainere. Tolaik sapņoju par modes dizainera profesiju – viss vēl ir iespējams. Pēc pamatskolas gribēju doties mācīties uz skolu Valmierā ar mākslas novirzienu. Cik interesanti – man pietrūka nieka 0,5 punktu, lai mani uzņemtu. Neko nenožēlojot, sāku mācīties Alūksnes vidusskolā. Pabeidzot 10. klasi, varēju mēģināt stāties vēlreiz, bet, tā kā esmu no tiem cilvēkiem, kam patīk iesākto darbu pabeigt, tad veiksmīgi ieguvu vidējo izglītību dzimtajā pusē. Man nav sajūtas, ka būtu pazaudējusi laiku jeb trīs gadus, ko mācījos vidusskolā. Tieši pretēji - tas man deva iespēju brīvajā laikā mācīties Alūksnes mākslas skolā. Šī pieredze un zināšanas palīdzēja iestāties Rīgas dizaina un mākslas vidusskolā vides dizaina nodaļā. Man vajadzēja apmeklēt tikai tos priekšmetus, kuri saistīti ar profesiju, un varēju līdztekus mācībām strādāt. Sākumā strādāju pie dizainera, kurš radīja dekoratīvos sienu gleznojumus, vēlāk – interjera salonā “Siena” biju pārdevēja – konsultante, aizkaru dizainere. Šī 8 gadu pieredze salonā “Siena” man kā studentei bija ļoti vērtīga, jo iegūtās zināšanas varēju uzreiz pielietot praksē un otrādi. Manuprāt, ir ļoti būtiski pēc iespējas ātrāk strādāt, praktizēties savā profesijā.
Studijas turpināju Ekonomikas un kultūras augstskolā, iegūstot bakalaura grādu interjera dizainā. Nevienu mirkli to nenožēloju, jo tieši tur ieguvu stingru piecu meiteņu draudzību. Reti draudzība saglabājas no pamatskolas vai vidusskolas laikiem, taču mēs, piecas meitenes, turamies kopā – svinam kopā svētkus, dodamies ceļojumos un katru gadu noteiktā datumā tiekamies.
Kopā arī izdomājām stāties Latvijas Mākslas akadēmijā maģistratūrā.
Mans izglītības ceļš ir bijis daudzšķautņains, taču to vienmēr caurvijusi māksla. Ja būtu bijusi iespēja pamatskolā apmeklēt mākslas skolu, iespējams, mans ceļš būtu citādāks. No šodienas skatu punkta šķiet – ir labi tā, kā ir bijis, un viss, ko esmu ieguvusi, ir liela vērtība. Var jau kāds no malas tevi stumt un virzīt, bet, ja tev pašam nav sajūtas, ka tev to vajag, tad nedarīsi. Visu darot, man bija sajūta, ka man to vajag.
- Šobrīd esi projektu vadītāja - arhitekte. Daudziem liksies, ka tas pavisam maz saistīts ar mākslu.
- Tā nebūt nav. Mana ikdiena vistiešākajā veidā saistīta ar mākslas un skaistas vides radīšanu.
Kad mani uzaicināja departamentā strādāt, baidījos no šī amata nosaukuma, jo neesmu arhitekte, bet profesionāli kolēģi spēja mani iedrošināt un sniedza zināšanas un padomu. Mēs ne vienmēr spējam aptvert tās plašās robežas, ko mēs spējam paveikt, un ļoti bieži paši sevī atklājam arvien jaunus talantus. Kā nonācu departamentā? Šeit ir stāsts par to, ka tas, kam ir jānotiek, notiks tad, kad vismazāk to gaidi. Studiju laikā mācoties un līdztekus strādājot maiņu darba laiku, ilgojos pēc pārmaiņām un meklēju jaunas izaugsmes iespējas. Latvijas Mākslas akadēmijā studiju kursa ietvaros studentiem bija iespēja piedalīties Rīgas domes Īpašumu departamenta rīkotajā konkursā un izdomāt bērnudārza fasādēm dizainu. Manu ideju atzina par veiksmīgu, un man tika dota iespēja vēl kā studentei realizēt šo monumentāli dekoratīvo sienas gleznojumu uz Rīgas pirmsskolas izglītības iestādes “Laumiņa”, Kalngales ielā 2. Vienā no starppārbaudēm man departamenta direktors Oļegs Burovs pajautāja, vai negribētu nākt strādāt pie viņiem. Sākotnēji to uztvēru kā joku, jo tas bija tik negaidīti. Savukārt, atrādot savu galīgo veikumu, man vēlreiz tika jautāts, vai nākšu strādāt. Baidījos, bet piekritu. Ir jāpieņem lielie izaicinājumi, jo zaudēt nebija ko un tās bija pārmaiņas, kuras pati vēlējos.
Pieredze, kuru ieguvu pati, realizējot fasādes zīmējumu, šobrīd ļoti man palīdz. Katram fasādes materiālam ir sava uzklāšanas tehnika, kas ietekmē zīmējuma izveidi. Viens etaps ir izdomāt zīmējumu, bet pavisam cits saprast, kā to tehniski realizēt. Lai gan tā nevajadzētu būt, bet dažreiz mākslinieciski ierobežoju sevi, domājot, kā to reāli izdarīt. Nedomāju vairs tik brīvi. Iespēju studentiem realizēt sienu dekoratīvos gleznojumus departaments dod joprojām, kā arī šogad ir atsevišķs konkurss, kas aicina arī profesionālos māksliniekus, dizainerus, arhitektus veidot fasādes dizainu.
- Kādi ir tavi darba pienākumi?
- Lielākoties tas ir darbs ar pašvaldības ēku fasādēm – jāizdomā dizains pirmsskolas izglītības iestāžu un skolas ēku fasādēm. Dizainu ir vieglāk izdomāt, ja ir kāds pavediens. Bieži vien tas ir zīmīgs iestādes nosaukums, piemēram, “Sprīdītis” - gluži kā Alūksnē. Saskaņoju to ar atbildīgajiem cilvēkiem departamentā un Rīgas pilsētas būvvaldē. Vēlāk seko realizācija un autoruzraudzība.
Otrs virziens, kurā strādāju, ir interjeru veidošana skolu iekštelpām - visai skolai, vienam stāvam vai tikai kādai telpai. Patiesībā man bija ļoti liels pārsteigums, redzot, kādā stāvoklī ir Rīgas skolas. Šķita, ka visām Rīgas skolām jābūt skaistām, izremontētām. Bet tā nav, un dažās skolās flīzes ir vēl no padomju laikiem. Retāk strādāju pie teritorijas labiekārtošanas. Teritorijas dizains paredz stingri saplānot, kur katrs elements atradīsies bērnu rotaļu laukumā – kāds būtu drošais attālums, kā tas iekļausies vidē, apkaimes teritorijā, kādas bērnu un jauniešu vecumgrupas to izmantos utt.
Vēl arī veidoju krāsu risinājumu vēsturiskām ēku fasādēm. Taču, to darot, jāveic izpēte - arhīvos jāiegūst informācija, kāda ir bijusi arhitekta iecere, piesaistot restauratorus, jāveic izpēte par esošo ēkas krāsojumu, jāsaskaņo iecere, jāpamato un jāsaņem būvdarbu veikšanas atļauja. Darba process ir interesants. Manā darbā noder gan interjera, gan vides mākslā gūtās zināšanas.
- Vai kā māksliniece nejūties ieslēgta biroja vidē?
- Lēciens bija straujš - no maiņu grafika interjera salonā uz normētu darba laiku birojā. Daudzi draugi, izdzirdot, kur strādāju, un nezinot visu Rīgas domes Īpašumu departamenta plašo darbības loku, domā, ka es daru vairāk darbu, kas saistīts ar papīru formēšanu. Tā nav! Protams, ir dienas, kad vairāk sēžu pie datora un zīmēju rasējumus, bet ir arī jāapseko objekti, jātiekas ar pirmsskolu, skolu direktoriem. Uzsākot darbu pie jauna objekta, tas jāizpēta – jāveic fotofiksācijas. Visu laiku esmu kustībā un nesēžu visu dienu birojā. Manuprāt, šis darbs man ir atbilstošs. Arī brīvajā laikā nespēju atslēgties no darba, eju pa ielu un prātoju, kura krāsa uz fasādes izskatās labi un kura ne tik ļoti (smejas). Paceļot augstāk skatu un vērojot ēku fasādes, var Rīgu iepazīt vēl no cita skatu punkta.
- Vai esi pētījusi Alūksnes ēkas?
- Pavisam nedaudz, bet varu teikt, ka pamanāma ir koši sarkanā veikala ēka Dārza ielā. Man patīk! Esam pieraduši pie brūniem toņiem, bēšiem, dzelteniem, bet košas fasādes ir interesantas. Šī ēka var kalpot kā labs orientieris pilsētā. Atbrauc tūrists, kurš nepārzina pilsētu, var norunāt tikšanos pie sarkanās ēkas. Un visi zinās, kur tas ir, jo tā ir vienīgā Alūksnē. Esmu ievērojusi, ka Alūksnē pēdējā laikā arvien vairāk domā par ēku fasādēm, tiek atjaunotas un pārkrāsotas ne vien privātmājas, bet arī daudzdzīvokļu ēkas un iestādes, piemēram, bērnudārzi, mākslas skolas ēka, Kultūras cents. Diemžēl skolu un bērnudārzu ēkas ir atjaunotas, bet nav tikušas pie krāsainiem zīmējumiem.
- Kas tevi šobrīd pārsteidz Alūksnē?
- Pašā pilsētas sirdī, autoostā, kur iebraucēji gūst pirmo iespaidu par pilsētu, ir alkohola veikals! Kāds ir pirmais priekšstats par pilsētu? Esam uzlikuši zīmogu sev – kas ir mūsu prioritāte. Saprotu, ka ēka ir privātīpašums un īpašnieks var izvēlēties, kā izmantot savu īpašumu, bet, manuprāt, katrai ēkai ir sava vēsture un tā ir jāsaglabā. Mēs kā īpašnieki esam atbildīgi par sava īpašuma popularitāti, it sevišķi, ja tas ir tik nozīmīgs, centrāls pilsētas objekts. Uzskatu, ka par to vajadzētu īpaši padomāt arī pašvaldībai.
Gribētos, lai ēkām pilsētas centrā būtu skaistākas fasādes - autoostai, veikalam pretī, tā saucamajai gastronoma ēkai, grāmatnīcas ēkai. Katrai mājai ir savs stāsts, un katra pilsēta veido savu stāstu ne tikai ar vēsturi, bet arī ar ēkām, fasādēm, veidojot vienotu konceptu. Piemēram, Londonā ir viens rajons, kur ir konkrēti noteikts fasādes tonis - magnolija, kas jāizmanto visām ēku fasādēm. Tā ir sava veida vizītkarte. Venēcijā ir Burano sala, kur visas mājas ir košos, ļoti intensīvos toņos, un daudzi tūristi to brauc skatīties, jo tas koptēls ir fantastisks! To savā laikā pilsētas arhitekts ir izdomājis, lai piesaistītu salai apmeklētājus. Viņam tas ir izdevies! Arī daudzi zināmi latviešu mākslinieki savā daiļradē ir gleznojuši šīs salas arhitektūru. Arī Alūksnes pilsēta var ar savām ēkām Pils ielā izveidot stāstu, kas papildinās jau tik bagāto apskates objektu klāstu. Pils ielai vajadzētu būt efektīvākai, vienotākai, jo tā ir pilsētas galvenā iela. Priecē svētku noformējums pilsētā, kas vedina gan vietējos iedzīvotājus, gan iebraucējus uz ģimeniskām pastaigām.
- Ko tu ieteiktu mazpilsētā un pagastos dzīvojošiem jauniešiem?
- Nevajag baidīties no saviem sapņiem! Sekot savam aicinājumam. Tu nekad nepazudīsi, ja izvēlēsies darīt to, ko mīli. Ja tu dari to, kas tev patīk, viss veiksmīgi saslēdzas un tu spēj iedvesmot gan pats sevi, gan apkārtējos. Reizēm vajag būt stūrgalvīgam un iet taisni uz mērķi, bet reizēm paskatīties arī nedaudz no cita skatu punkta, nezaudējot mērķi. Mūsdienu pasaulē jāiet līdzi nevis bara instinktam, bet jādara, kas pašam labāk patīk. Protams, nekas no gaisa pats nenokritīs, ir jāiegulda darbs, laiks un pacietība. Uzskatu, ka katram cilvēkam ir savs talants un uzdevums uz zemes, visi mēs esam svarīgi un nozīmīgi, unikāli.
Jā, Rīga ir stresa pilna pilsēta, bet no tā nav jābaidās. Rīgā ir plašākas iespējas, sfēru daudzveidība. Taču es sevi par rīdzinieci nesaucu. Dažreiz smejos, kad būšu nodzīvojusi Rīgā vairāk gadu nekā Alūksnē, tad varēšu saukt sevi par rīdzinieci. Pagaidām tā nevaru teikt. Nevaru izskaidrot, kāpēc, bet kā savu pilsētu esmu iedomājusies Valmieru. Gribētos dzīvot un strādāt tur. Nav tā, ka nebūtu domājusi par dzīvi Alūksnē. Esmu par to domājusi, taču cik liels pieprasījums būtu manam darbam? Piemēram, vai varētu pelnīt ar dizainera profesiju? Strādājot RDID, divu gadu laikā esmu izveidojusi 18 krāsainus fasādes dizainus.
- Kādi ir tavi hobiji?
- Ļoti gribu atsākt gleznot. Esmu dzīvē vairākkārt pārliecinājusies, ka jāieklausās sajūtās, kas tieši tagad jādara. Un manī tagad ir sajūta, ka man gribas gleznot. Ja kāds man jautātu, vai vēlos vēl ko pamācīties, tad atbildētu, ka gribu uzlabot, papildināt zināšanas glezniecībā. Esmu no tiem cilvēkiem, kuriem vajag visu laiku attīstību, jaunas un jaunas zināšanas. Man patīk iet uz semināriem, kursiem, lekcijām, arī izstādēm, teātri. Katram cilvēkam vajag savu devu kultūras.

— Agita Bērziņa

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Soli solī ar mākslu un dizainu

Kategorijas