Ne par šodienas Latviju stāvēja barikādēs

2017. gada 20. janvāris 00:00

1252

Starp 1991.gada barikāžu dalībniekiem Rīgā bija arī ziemerietis Raimonds Oja. 26 gadus pēc barikāžu laika notikumiem viņš atzīst, ka ir ļoti skumji vērot, kas šodien notiek Latvijā, kā iedzīvotāji brīvprātīgi pamet valsti, pagasti paliek tukši un kā valsts politiķi it nemaz negādā par tautas labklājību.

Jābrauc sargāt!
R.Oja kopā ar domubiedriem no Ziemeriem uz Rīgu brauca pat divas reizes. Pilns kolhoza autobuss – vismaz 25 cilvēki. “Bija kolhoza laiki, bet, kad sākās juku laiki, entuziastu bija daudz – tostarp arī es. Mūs organizēja Velga Stilve – diemžēl viņas vairs nav šaisaulē. Pirmo reizi Rīgā bijām pašos barikāžu pirmsākumos. Laikā, kad notika apšaudes, nebijām. Apsargājām VEF tiltu, tiesa, ja tanki būtu braukuši, mēs tāpat to tiltu nebūtu nosargājuši. Bijām arī Doma laukumā, pie “Latvijas televīzijas” ēkas. Jāatzīst, kad braucām pirmo reizi, īsti nezinājām, kāpēc un uz ko braucam - braucām sargāt! Kad nonācām tajā situācijā, tad jau sapratām… Sākumā jau neviens nepieļāva, ka varētu notikt apšaudes, jo tā bija miermīlīga pretošanās kustība,” atceras R.Oja.

Jauni un traki
Toreiz nebija tādas informācijas pārbagātības kā tagad: ne paši īsti zināja, kas notiek, ne mājinieki zināja, kas ar aizbraukušajiem tur Rīgā notiek. “Toreiz bijām jauni un traki – jaunības trakumā viskautko var izdarīt! Mājās palika sieva un mazi bērni… Pieļauju, ka tuviniekiem mājās bija trakāk nekā mums tur uz vietas, jo viņi jau nezināja, kas ar mums notiek – tik ziņās dzirdēja, ka Rīgā sākusies apšaude. Mēs tad zinājām, ka neesam apšaudes vietā, bet mājiniekiem tobrīd to izstāstīt nevarējām. Bet, kad braucām otro reizi, bijām jau vairāk sagatavojušies. Ekipējuma mums nebija – ieročus jau neviens neļāva ņemt līdzi, pats gan esmu mednieks. Mums toreiz dalīja arī gāzmaskas – visam gadījumam,” atmiņās dalās R.Oja.
Viņš atminas, ka rīdzinieki bija sanesuši pārtiku grozu groziem – tas viss nebija apēdams! “Toreiz bija apbrīnojama saliedētība! Visi bija vienādi, tik saliedēti! Šodien tā nav un droši vien nekad arī vairāk nebūs. Jā, nesen spējām atkal saliedēties, lai vāktu parakstus par Alūksnes slimnīcas saglabāšanu, bet tas ir viens atsevišķs gadījums. Ikdienā tādas saliedētības starp cilvēkiem nav, katrs ir par sevi,” prāto R.Oja.

Skaudrā realitāte
Viņš uzskata, ka šodienas apstākļos un iespējās tāda kustība kā barikādes neko nelīdzētu. Cīņas notiktu citā līmenī un ar citiem ieročiem. “Barikādēs viss beidzās labi, tikai tagad gan domāju: par ko mēs toreiz esam cīnījušies? Kad 1991.gadā braucām uz barikādēm, Ziemeros kūsāja dzīvība: ripoja tehnika; dzīvoja cilvēki; bija veikals, pasts; kultūras nams, kur ballē iekšā tikt nevarēji – uz kāpnītēm bija rindā jāgaida; bija jaunatne! Bet tagad? Sanāk, ka toreiz esam cīnījušies par to, lai tagad mūsu bērni labprātīgi dotos trimdā. Agrāk Staļins izsūtīja, tagad paši labprātīgi aizbrauc – tas ir ļoti, ļoti skumji… Brīvība mums Latvijā ir, bet saimniekot galīgi neprotam… Nav rītdienas. Nav stabilitātes. Šo dienu nostrādājam, bet kas būs rīt? Nemitīgi mainās likumi, politika. Labi, kaut kā jau iet un izcīnīties var, bet ļoti žēl, ka latvieši aizbrauc no savas zemes… Protams, arī mēs savā uzņēmumā to izjūtam. Uz vietas ir palikuši tie, kuri dažādu apstākļu dēļ nav varējuši aizbraukt,” secina R.Oja.

No kā esam brīvi?
R.Oja savulaik apbalvots ar barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Viņš gan atzīst, ka šodien uz barikādēm nedotos. “Jā, mums tagad ir brīvība, bet no kā mēs esam brīvi? No krieviem? Toreiz bija Padomju Savienība, tagad ir Eiropas Savienība – esam zem citas tupeles. Cik šodien paši latvieši var noteikt kaut ko savā zemē? Piemēram, esmu mednieks – Eiropas Savienība nosaka, ko Latvijas mežos audzēt. To, kas pašiem nav izdevīgi. Latvijā likvidēja cukurfabrikas, bet cukuru joprojām patērējam – esam noieta tirgus. Tiesa, iekšpolitika ir pašu latviešu ziņā, bet pietrūkst stingra mugurkaula. No kurienes Latvijā tik daudz miljonāru? No kurienes Latvijā cilvēki, kuri par 2 miljoniem eiro var nopirkt mašīnu? Tur arī atbilde uz daudziem jautājumiem, kas šodien notiek Latvijā. Kas mums šodien veido valdību? Cilvēki, kurus kā marionetes vada pelēkie kardināli! Valsts ieņēmumu dienests un citas atbildīgās institūcijas redz un zina visas nebūšanas, bet neko nedara, lai to novērstu. Tātad kādam tas ir izdevīgi. Joprojām katrā točkā var nopirkt nelegālu alkoholu un cigaretes – kontrabanda plaukst! Varbūt vajag pazemināt cigarešu cenu veikalos, lai kontrabandistiem vairs nav izdevīgi tās tirgot un izzūd šī niša? Vēlmes darīt nav,” secina R.Oja.

Uzņēmumam – 20 gadi
Kā pašam iekārtojusies dzīve pēc barikādēm? R.Oja atzīst – sākumā bijis ļoti grūti, jo nekā nebija, bet kolhozi izputēja. ”Cepām maizes garoziņas, kad sākām savu uzņēmējdarbību. Mēnesī alga bija 20 lati. Ģimenē vīrs, sieva, divi bērni - dzīvo, kā vari. Arī strādniekiem sākumā nevarējām neko daudz maksāt – tāds bija tas laiks. 1992.gadā izveidojām kopuzņēmumu, bija Rīgā firmas, kam vajadzēja kokmateriālu – tā pamazām sākām veidot kapitālu. SIA “Edojra” tika dibināta 1997.gadā, šogad aprit 20 gadi. Kokzāģētavu izveidojām ēkās, kur bija kolhoza lielākā ferma. To privatizējām par sertifikātiem, cena bija 600 000 latu. Uzpirkām no cilvēkiem sertifikātus, lai to varētu izdarīt,” stāsta R.Oja.
Pamazām darbinieku skaitu palielināja līdz pat 60 strādniekiem. “Edojras” kokzāģētavā ražo taru. “Kad valstī sākās ekonomiskā krīze, arī mums uzņēmumā klājās ļoti grūti – uz trim mēnešiem pat nācās slēgt zāģētavu. Pēc tam pamazām atkopāmies. Šobrīd kolektīvs ir nostabilizējies – strādā 25 darbinieki. Mums ir labs kolektīvs! Ir bijusi doma uzņēmumā rakstīt projektu un piesaistīt Eiropas fondu finansējumu, bet secinājām - ja gribam piesaistīt 50 000 eiro, tad tikpat jāiegulda projekta tapšanā un birokrātijā un pašam pēc tam jānodrošina vēl savs līdzfinansējums! Izdevīgi tas ir tikai uz lielām summām,” saka uzņēmējs.

Latvijai pietrūkst labklājības
Ko valstī vajadzētu mainīt, lai attīstītu uzņēmējdarbību? R.Oja norāda, ka diemžēl šodien ierēdņi neiedziļinās reālajā situācijā. “Nodokļu politika šodien ir visiem vienāda - strādā ar miljonu apgrozījumu vai daudz mazāku. Neviens neinteresējas, kāds ir tirgus un vai uzņēmējam ir, kur likt savu produkciju. Pēc “Brexit” Anglijā mārciņas kurss ir krities, mums cenas ir zemas. Tādēļ šodien nav runa par dzīvošanu – mums ir jācenšas izdzīvot,” atzīst R.Oja.
Viņš būtu ļoti gandarīts par savu dalību barikādēs 1991.gadā, ja tagad īri, angļi un citi brauktu strādāt uz Latviju, jo mēs te dzīvotu labklājībā, nevis latvieši izbrauc strādāt uz citām valstīm. “Tagad man nav nekāda gandarījuma par dalību barikādēs – esmu ieguvis tikai to, ka latvju bērni brauc prom un Latvijas zeme tiek izpārdota ārzemniekiem. Kādreiz skolēnu autobusā bērni stāvēja kājās, jo trūka vietu, kur apsēsties. Tagad uz skolu brauc mazais autobuss un tajā pašā tikai dažas sēdvietas aizņemtas… Tas, kā šodien bērni skolā var atļauties, izrunājoties pret skolotājiem – pārprastā demokrātija! Diemžēl, kamēr valstī nenotiks krasas un radikālas pārmaiņas, nekas un nevienā jomā nemainīsies. Viss jāsāk no nulles – ar jaunām galvām un domāšanu,” saka R.Oja.
— Līga Vīksna

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ne par šodienas Latviju stāvēja barikādēs

Kategorijas