Par spīti grūtībām – labestīgs un visur ar smaidu

2017. gada 27. janvāris 00:00

5325

Būt vienmēr pozitīvam un palīdzēt citiem – tas ir Apes novada augstākā apbalvojuma “Kristāla ābols” nominācijas “Jaunietis” ieguvēja apenieša Reiņa Karimova dzīves moto. Dzīve 19 gadus veco jaunieti nav žēlojusi, taču tieši piedzīvotais devis viņam rūdījumu un liek uz dzīvi skatīties pozitīvi, dzīvespriecīgi un nedaudz ar humoru.
Jaunietim nav raksturīgi lielīties ar saviem labajiem darbiem, viņam pat pašam tos ir grūti nosaukt. “Esmu paškritisks un ar saviem darbiem nelielos. Pie tam man vienmēr šķiet, ka daru par maz. Arī saņemot balvu, pie sevis domāju: “Par ko? Ko es tādu esmu izdarījis?”. Acīmredzot citiem mani darbi labāk redzami. Viens gan – pēc balvas saņemšanas jūtu, ka man jādara vairāk. Ne jau tādēļ, ka kāds cits to no manis gaidītu, bet pašam tā gribas,” viņš saka.
Vasarā jaunietim bija iespēja Anitas Harju vadībā darīt dažādus saimnieciskus darbus. Tā Apē tapa tiltiņš no priežu līkajiem zariem, zaļajai klasei pie skolas sētiņa, dabas takā vīriņiem zābaki un cepures. “Pašam šķiet, ka tie ir sīkumi, bet citi to novērtē,” stāsta Reinis. Viņš neslēpj, ka prasmi darīt dažādus darbus iemācījusi audžumamma, pirmo naglu iesist – audžubrālis. Laukos sētā darāmi dažādi darbi, tādēļ ātri vien nācies visu iemācīties.

Dod pamatu un iespēju
Audžumammas Ligitas Ilgavizes paspārnē Reinis nonāca 12 gadu vecumā. “Esmu nācis no ne pārāk labas ģimenes. Ja nebūtu Ligitas, nezinu, kas ar mani dzīvē notiktu. Nē, zinu! Mani ieliktu internātskolā. Tur ir sava dzīve, savi noteikumi un nākotnes iespējas būtu gaužām bēdīgas. Dzīve pie Ligitas deva man pamatu zem kājām! Varu turpināt mācīties skolā, kurā biju sācis, varēju iegūt autovadītāja apliecību. Man tika dotas visas iespējas. Internātā pēc 18 gadiem varētu iet, kur gribu, bet pamata, mērķu un iespēju nebūtu,” stāsta Reinis.
Ne bez asarām acīs viņš atzīst, ka mamma ļoti mīlējusi alkoholu, tādēļ līdz 12 gadiem viņš dzīvojis pie vecmāmiņas. “Kad vecmāmiņa devās aizsaulē, bija jautājums – kur man palikt? Mammai uzticēt mani nevarēja, pārējie radinieki no manis atteicās – it kā gribēja man palīdzēt, bet teica, ka pašiem grūti iet un nevar mani paņemt. Mamma solīja, ka labosies un audžuģimenē padzīvošu tikai kādu laiciņu. Pagāja viens pusgads, nekas nemainījās. Pagāja otrs pusgads, gads, taču nekas neuzlabojās,” atceras jaunietis. Reinim tā arī nebija iespēja dzīvot atkal kopā ar mammu un nu tādas iespējas vairs nebūs nekad...

“Te nu tu dzīvosi.”
Atmiņu par pirmo satikšanos ar audžumammu Reinim nav. “Atceros vien to, ka mani atveda, izlaida un teica: “Te nu tu dzīvosi.” Pagalms likās plašs un svešs, bērzs pagalma vidū - liels. Tagad šinī pašā pagalmā jūtos kā mājās un bērzs nemaz nav tik liels. Es tiešām jūtos kā mājās! Tā kā man bija iespēja turpināt dzīvi, stipri nemainot vidi, tātad nemainot arī skolu, neizjutu no skolasbiedriem vai klasesbiedriem kādu attieksmes maiņu. Tieši pretēji – visi gribēja man palīdzēt, īpaši skolotāji. Esmu pateicīgs, ka man ir iespēja dzīvot audžumammas paspārnē. Reizēs, kad sastrādāju kādu šmuci, viņa nevis soda mani, bet runā ar mani tik ilgi, līdz saprotu, ko esmu izdarījis. Pateicoties viņai, esmu sapratis, kas ir labi, kas slikti, kas pareizi vai nepareizi. Manī ir radusies šī sajēga. Viņa vēl man tikai to labāko,” stāsta jaunietis.
Audžumamma viņam iemācījusi vēl kādu dzīvē noderīgu gudrību – dari citiem labu un tev atdarīs ar labu. “Man patīk palīdzēt citiem. Pat ne tik ļoti daudz darīšanas kā tādas dēļ, bet komunikācijas dēļ. Man patīk kontaktēties ar cilvēkiem un darbus darīt jautri, ar humoru. Kas var būt labāks, ja tu izdari ko labu un cilvēks tev uzsmaida!” teic viņš.

Vienmēr pozitīvs
Līdzcilvēki Reini raksturo kā pieklājīgu, labestīgu, radošu, zinātkāru, loģiski domājošu un atbildīgu. “Laikam esmu tāds. Visu laiku esmu jautrs, nopietni neko nespēju uztvert. Labāk pa dzīvi eju ar smaidu un humoru. Ja citi čīkst un vaid, es pasmaidu un dodos uz priekšu. Varbūt tāds esmu tieši tādēļ, ka dzīve mani nav žēlojusi. Ko daudz skumt! Jābūt labestīgam un jāpalīdz citiem. Ja palīdzēsi tu, tev arī palīdzēs. Tas man dzīvē vairākkārt pierādījies. Ja arī kādreiz kāds tomēr pieviļ, esmu pārliecināts, ka sirds viņam ir īstajā vietā un sirdsapziņa moka. Laukos tas ir īpaši aktuāli – tu kādam iedod, piemēram, paša žāvētu gaļu un viņš, savukārt, tev nāks palīgā kādos darbos. Tā laukos notiek,” stāsta viņš.

Grib būt arhitekts
Audžumamma viņam iemācījusi, ka pats svarīgākais dzīvē ir pamatzināšanas. “Kā obligātus noteikumus viņa man izvirzīja divas lietas – pabeigt vidusskolu un iegūt autovadītāja apliecību. Ko un kā darīt tālāk, varu izvēlēties pats. Es esot gudrs puisis un pats spēšot saprast, ko dzīvē darīt. Tiesības jau esmu ieguvis un atlicis tikai absolvēt vidusskolu. Cenšos. Daru, ko varu, lai sekmes būtu labas,” stāsta jaunietis.
Viņa sapnis ir izmācīties prestižu profesiju – kļūt par arhitektu. “Mērķis ir, taču tas ir tik tāls kā sniegties līdz zvaigznēm. Konkurence uz tām dažām budžeta vietām ir ļoti liela. Mēģināšu, bet vai tikšu? Varētu studēt, ņemot kredītu, bet par to neesmu pārliecināts. Vienmēr jau pastāv iespēja mācīties ko citu. Manā gadījumā tie būtu inženieri. Bet sapnis ir būt arhitektam. Audžumamma jau smej, ka mērķēju par augstu. Pašam jau arī tā reizēm liekas. Viņai bail, ka, tiecoties pēc nesasniedzamā, nokavēšu kādu citu iespēju. Dzīvojot lauku sētā un darot dažādus saimnieciskus darbus, esmu sapratis, ka nevēlos tā strādāt visu dzīvi. Gribu smalku darbu birojā, tērpties uzvalkā,” smej viņš.
Tomēr, lai kādi ceļi dzīvē būs jāiet, par vienu Reinis ir pārliecināts – Latviju viņš nekad nepametīs. “Braukt strādāt prom no Latvijas? Paldies, nē! Pavisam cits ir doties uz ārzemēm pieredzes apmaiņā. Laikam esmu savas vietas patriots. Vienu laiku biju arī aktīvs jaunsargs. Jaunsargu eksāmenu nokārtoju, taču visu dzīvi saistīt ar militāro jomu nevēlos. Ja būtu jāaizstāv sava valsts, karā dotos nedomājot!” teic viņš.

Iespēju daudz arī Apē
Reinim patīk dzīvot mazajā un mīļajā Apē. “Man patīk, ka mazā vietā cits citu pazīst, vari droši visus sveicināt. Ja, ejot pa ielu, sveicinos un neviens neatņem, zinu – esmu aizbraucis uz kādu citu pilsētu. Mazā Ape nav ne ar ko sliktāka kā citas lielākas pilsētas. Jauniešiem arī mazās vietās iespēju ir daudz. Gribi sportot – ir treniņi, gribi praktiski strādāt – ir mājturības pulciņš, gribi dziedāt – Sandra (Oto – red.) iemācīs, gribi dejot – Gunta (Liepiņa – red.) vai Edīte (Dauškane – red.) iemācīs, pat programmēt iemācīs informātikas pulciņā! Ir tikai jāgrib aktīvi darboties. Galvenais ir iet un darīt. Un nesēdēt mājās pie datora, lai gan tas ir visvienkāršākais. Arī man reizēm to vien gribas, kā mierīgi pasēdēt pie datora, taču tā nav mana ikdiena. Man labāk patīk aktīvi darboties, palīdzēt, gatavot dažādas lietas. Tā nupat kopā ar mājturības skolotāju Normundu Prazņicānu kopā izveidojām gaismas kasti skolas priekšā,” stāsta Reinis. Tiem, kuri ir pret visu vienaldzīgi un saka, ka negribas neko darīt, Reinis iesaka atrast vienu saistošu lietu un tai arī nodoties ar visu degsmi.

Būt pašiem aktīviem
Visvairāk Reinim žēl, ka Apē arvien samazinās iedzīvotāju skaits, līdz ar to cieš arī ēkas. “Man patīk pētīt Apes pilsētas ēkas. Domāt, kas tur kādreiz bijis un kas kādreiz varētu būt. Par Apes apbūvi rakstu arī zinātniski pētniecisko darbu. Neko vēl secinājis neesmu, jo darbs ir tikai sākuma stadijā. Vienīgais, ko varu pateikt – Apē ir skaistas ēkas! Īpaši tās, kas celtas no dolomīta,” stāsta jaunietis. Viņš arī novērojis, ka pēdējos gados Apē cilvēki ir arvien strādīgāki un saimnieciskāki. “Galvenais, lai cilvēki neaizbrauktu, tad arī Ape nepazudīs. Galvenais – lai būtu darbs, tad arī cilvēki būs. Šobrīd darba iespēju nav īpaši daudz – ir pašvaldības iestādes, trīs gateri. Taču cilvēki ir aktīvi un saimnieko paši – apstrādā laukus un mājražotāji ražo dažādas noderīgas un skaistas lietas,” ir pārliecināts viņš. Ja Reinim būtu iespēja mainīt pasauli, viņš gribētu, lai cilvēki būtu labāki cits pret citu. “Gribētos, lai cilvēki cits citam vairāk palīdzētu: es palīdzu tev, tu palīdzi man. Galvenais, lai nebūtu kara. Tas sabojātu visus plānus. Arī es tad nevarētu turpināt mācīties,” viņš saka.

Vārds, uzvārds: Reinis Karimovs.
Dzimšanas laiks, vieta: 1997.gada 15.septembris, Alūksne.
Nodarbošanās: mācās Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolā 12.klasē.
Hobijs: darīt no visa pa drusciņai, patīk darbs ar koku un salabot salauztas lietas.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Par spīti grūtībām – labestīgs un visur ar smaidu

Kategorijas