Pateikts priekšā – mīlēt viesus!

2017. gada 27. janvāris 00:00

«Neaizmirstiet viesmīlību! Jo daži ar to, pašiem nezinot, savos namos ir uzņēmuši eņģeļus». Šos Bībeles vārdus bija izvēlējusies Tezē ekumeniskā kopiena, lai pagājušā gada nogalē aicinātu Latvijas iedzīvotājus atvērt savu māju durvis aptuveni 15 tūkstošiem jauniešu svētceļnieku, kas te ieradās no dažādām pasaules valstīm. Taču līdz pēdējam brīdim nebija zināms, vai tas patiešām izdosies, liekot uzdot jautājumu – cik viesmīlīga ir mūsu tauta un katrs savās mājās? Skaidrs, ka nav viegli privātajā telpā uzņemt pilnīgus svešiniekus. Jau ar savējiem nākas piedzīvot tā saucamo ciemiņu stresu – gādāt, lai māja būtu kārtībā, galds uzklāts un viesis justos ērti. Taču šajā procesā ir arī lieli ieguvumi, min psihoterapeite Inga Birkmane, kura decembrī pati izrādīja viesmīlību sešiem Tezē jauniešiem.

Nāk apliecināt, ka esi foršs
«Māja ir kā tavas būtības nesēja. Tā nes tevi, reprezentē, stāsta par tevi. Māja ir tavs paplašinājums, jo tu radi šo vietu. Savukārt ciemiņi ir cilvēka eksistenciāla vajadzība pēc citiem. Viņi nāk tavā vidē, ir ar tevi tuvumā un mijiedarbībā, lai tu zinātu, ka tu esi un kas tu esi. Ciemiņi nāk kā spogulis un vērtējums. Viņi nāk apliecināt, ka esi foršs,» psihoterapeite ieskicē, kas rosina vēlmi uzņemt viesus. Tam var būt arī dziļāka nozīme. Piemēram, sociālā terapija, kad emocionālu siltumu un «samīļošanu» nav jāmeklē psihologa kabinetā, bet ciemos pie draugiem. Samierināšanās un izlīgšana, uzaicinot uz tēju netīkamu kaimiņu. Vai liela atvērtība un pieņemšana, kā to Svētajā Vakarēdienā demonstrēja Kristus, pirms tam kā zemākais no kalpiem saviem mācekļiem mazgājot kājas un pasniedzot maizi pat nodevējam. Taču lielākoties mēs šādās kategorijās nedomājam – ir vienkārši labi laiku pa laikam uzņemt savās mājās draugus un ciemoties pašam!
«Lai uzņemtu ciemiņus, jābūt viesmīlīgam. Tas ir iekļauts jau pašā vārdā. Ciemiņi jāmīl, jo tad ciemiņi mīlēs tevi. Cilvēks nevar bez šīs mīlestības apmaiņas. Tāpat kā nevar sajust savu eksistenci un tās jēgu, esot pilnīgi vienam ar sevi. Esam tomēr sociālas būtnes,» vēl vienu nozīmīgu viesmīlības aspektu atgādina I.Birkmane.

Esam draudzīgi un labi
audzināti
Šajā procesā lielu lomu spēlē ne tikai katra personības īpašības un spēja vai nespēja atvērties, bet arī nacionālā mentalitāte. Piemēram, ir tautas, kur pat valodiski vārds «mamma» nozīmē nevis konkrēta cilvēka, bet visu, kas tajā brīdī atrodas namā, «lielo» māti. Vai arī apziņa – visi bērni ir mūsu bērni! Tas nozīmē arī atvērtākas māju durvis, kad ģimene tāpat ir tuvāki un tālāki kaimiņi, kuri jebkurā brīdī var ierasties ciemos, nemaz nerunājot par plašo savējo saimi. Ar latviešiem ir nedaudz cits stāsts.
«Tuvums mums ir diezgan sarežģīta lieta. Esam vairāk individuālisti. Tas arī vēsturiski izveidojies, ka ir viensēta un nākamais kaimiņš tālu. Citām tautām «mūsu» ir vairāk nekā «es» un «mans». Viņiem ir lielāka savstarpējās saistības un atkarības sajūta. Mūsos vairāk ir nošķirtība,» raksturo Inga.
Tas arī izskaidro, kāpēc, gatavojoties Tezē pasākumam, līdz pēdējam brīdim medijos skanēja skaļš sauciens atrast mājas tūkstošiem jauniešu, lai viņiem nebūtu jānakšņo sporta zālē. Pārsteidzoši šī sabiedrības mobilizēšana nostrādāja, kā arī atklāja vēl kādu neparastu šķautni. «Tezē svētceļojumi dažādās valstīs notiek jau aptuveni 40 gadu. Kā atzina organizatori, esam bijusi pirmā valsts, kur kristīgos jauniešus uzņēma arī nekristieši. Patiesībā latvietis ir draudzīgs un uzticīgs. Kā astroloģijā raksturo Mežāzi – no ārpuses vēsi inteliģents, bet iekšpusē silts. Tādi esam arī mēs – lielā mērā labi audzināti un izglītoti. Tāpat mūsu sabiedrība ir ļoti viendabīga un paredzama. Vienkārši traucē dažādas formas un stereotipi. Taču, vairāk uzspiežot, tas izpaužas,» nacionālās īpatnības ieskicē psihoterapeite.

Jāmāk prasties
arī ciemiņiem
Svešinieku uzņemšana, ko paredz viesģimenes statuss, piemēram, dažādās skolēnu un studentu apmaiņu programmās, kā arī tūrisms, kad daļa ceļotāju izvēlas iepazīt zemi ar konkrētas ģimenes acīm, ir samērā ekstrēma viesmīlības forma. Tā prasa vēl lielāku atvērtību, gatavību kultūršokam, kā arī lielā mērķa apzināšanos – kāpēc vispār to darīt!
«Tezē pasākuma organizatoru nolūks izmitināt jauniešus ģimenēs bija ļaut piedzīvot jaunu pieredzi. Sajust gan to, cik esam atšķirīgi, gan vienādi, ar līdzīgām vērtībām un vajadzībām pēc mīlestības. Tajā ne ar ko neatšķiramies no frančiem, poļiem, itāļiem, ukraiņiem vai horvātiem. Vēlējos to parādīt arī saviem bērniem,» motīvu pašai piedalīties programmā atklāj Inga. Milzīgu kultūras pārsteigumu viesģimenē nav bijis. Nedaudz izbrīnījis vien tas, ka ciemiņi, pieceļoties no galda, nav teikuši paldies un tikai, pēdējā dienā atvadoties, viens puisis atzina, ka tas bijis garšīgākais ēdiens, ko viņš baudījis.
Inga vēlreiz atgādina, ka gaidīt un mīlēt viesus cilvēkam ir «saknē». Visi laiku pa laikam grib pie kāda ciemos. Taču tikpat svarīgs arī līdzsvars, kad ciemiņu jau ir par daudz un jāprot pateikt: «Nē, pietiek!» Viesu uzņemšana tiešām prasa daudz spēka, rīkošanas un enerģijas, ko ar saviem mājiniekiem tik ļoti neiztērējam – gribi ēst, aizej pie ledusskapja! Tāpēc būtu jāmāk prasties arī pašiem ciemiņiem.

Vairs nav tie apgriezieni
Antra (42), skolotāja
Pati esmu augusi viesmīlīgā draugiem un radiem bagātā ģimenē. Ceļot māju, tēvs pat šim nolūkam izprojektēja lielāku viesistabu, kur rīkot lielākus un mazākus saietus. Vecāki bija sabiedriski ļoti aktīvi, tāpēc viesmīlība man ir gluži organiska. Man patīk uzņemt ciemiņus.
Gan jāatzīst, ka apgriezieni vairs nav tie, kas pagājušā gadsimta 80. un vēl 90. gados. Lai arī naudas tad nebija īpaši nekādas, neradās problēmas noorganizēt plašas viesības. Savs dārzs, konservu burkas pagrabā, gotiņa, kas dod pienu, sviestu, krējumu un biezpienu. Olas, žāvēta gaļa, ievārījumi – viss rokas stiepiena attālumā. Svarīgi tikai bija iepriekšējā dienā no pilsētas atsaukt palīgā draudzenes un blakus dzīvojošās māsīcas, un, kā es saku, – cehs varēja sākt strādāt! Varējām līdz vēlai nakts stundai griezt salātiņus, vārīt auksto gaļu un pie reizes kārtīgi izrunāties, izsmieties.
Es ar zināmu nostalģiju raugos uz šiem laikiem. Nav vairs ne sava dārza, ne lopu, ne, godīgi sakot, arī laika. Ballītes kļuvušas krietni retākas, draugu mazāk. Tomēr, kad izdodas visus sapulcēt, tie arī man ir lieli prieki. Taisu savus firmas ēdienus, un draudzējamies!

Ciemiņi mūs mīl
Arta (40), uzņēmēja
Vairs nevaru pateikt, vai tas sākās, kad pārcēlāmies no dzīvokļa uz māju laukos. Laikam jau ne! Šķiet, ciemiņi daudz nāca arī tad, kad dzīvojām divistabu dzīvoklī. Vienīgi varbūt tik ļoti vēl nebija attīstījušās kulinārās prasmes. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc draugiem un draugu draugiem patīk viesoties mūsu mājā – zina, ka vienmēr tiks cienāti ar kaut ko garšīgu. Ja nopietni – tas savā ziņā ir glaimojoši, ka cilvēki grib braukt pie mums, tomēr dažkārt, atzīšos, tas ir arī ļoti grūti. Ir bijis, ka ciemiņi ieveļas divas minūtes pēc mūsu pašu ierašanās. Bijuši arī vairāki gadījumi, kad draugi savas jubilejas vai kādus īpašus notikumus grib nosvinēt pie mums, parasti ar aizbildinājumu – pie jums ir vieta. Protams, tā ir viņiem vieglāk – mums paliek netīrie trauki un kārtojamas istabas (īpaši, ja viesu vidū ir bariņš mazu bērnu). Tāpēc nu jau vairs nekaunos laiku pa laikam pateikt – nē, šonedēļ mēs viesus nepieņemam –, lai gan tas nākas grūti. Vislabākais variants izvairīties no viesu pieplūduma ir pašiem kaut kur aizbraukt. Vai es gribētu, lai ciemiņi pie mums vairs nebrauc? Dažreiz liekas, ka jā, tomēr, ja padomā kārtīgi, – protams, nē. Un pat reizēs, kad šķiet, ka galīgi nav spēka draugu uzņemšanai, pēc tam izrādās – viesības radījušas enerģiju un prieku par satikšanos.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Pateikts priekšā – mīlēt viesus!

Kategorijas