No biatlona treniņiem līdz Biatlona federācijas ģenerālsekretāra amatam

2017. gada 3. februāris 00:00

4932

Alūksnietis Krišjānis Meirāns šobrīd strādā Latvijas Biatlona federācijā, kur ir ģenerālsekretārs. Jau kopš bērnības viņš aktīvi iesaistījies biatlonā, augot un mācoties Alūksnes pusē, turklāt ar augstiem mērķiem un gribasspēku sasniedzis iecerēto. Krišjānis dalās pieredzē par to, ko darījis līdz šim un kas ietilpst viņa pienākumos tagad.
- Pastāsti par savu bērnību Alūksnē!
- Sākotnēji mācījos Alūksnes pilsētas sākumskolā, pēcāk Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā, līdztekus nodarbojos ar biatlonu un tautiskajām dejām, kuras pasniedza mana mamma Inga Meirāne. Pats uzskatu, ka šis laiks manā dzīvē sniedza lielisku pamatu, jo sports daudz disciplinē. Jā, varbūt sports bērnību daļēji arī ierobežo, jo jādomā tikai par treniņiem, attīstību un sacensībām, bet tas noteikti dod labu pamatu dzīvei turpmāk gan morālā, gan fiziskā sagatavotībā. Varu teikt, ka esmu aizguvis savu vecāku vaļaspriekus: no mammas – tautiskās dejas, no tēta – biatlonu.
- Kādēļ tieši biatlons?
- Ar biatlonu aizrāvos tādēļ, ka mans tētis ir biatlonists. Viņš aizveda mani pie trenera Sergeja Sverčkova trenēties, process bija diezgan ilgs, pagāja kādi trīs gadi, kopš sāku tā kārtīgi trenēties. Treniņi uzsākās 3.klasē, bet pats uzskatu, ka mana karjera sākās 5.klasē. Pats lepojos ar to, ka esmu daudzkārtējs Latvijas kopvērtējumu uzvarētājs savā klasē, tāpat esmu arī piedalījies trijos junioru čempionātos, Eiropas jaunatnes olimpiskajā festivālā un iekļuvis arī Latvijas izlasē - tas nekas, ka tikai vienu sezonu. Braukāju arī pa pasaules kausiem un piedalījos Eiropas kausos. Jāatzīst, ka šobrīd biatlons ir vairāk kā darbs, pašam ar to nodarboties nesanāk, jo Rīgā ir ļoti maz iespēju trenēties biatlonā. Turklāt Rīgā pastāv noteikumi par šautuvju izvietošanu apdzīvotās vietās, kas nav atļauts.
- Vai pats neplānoji kļūt par biatlona treneri?
- Es domāju, ka man pietrūktu pacietības, lai kļūtu par treneri, jo tad ir daudz jāstrādā ar jauniešiem. Domāju, ka es nespētu tik labi saprasties ar viņiem. Ir cilvēki, kuriem ir talants nodarboties ar trenēšanu, man noteikti tā nav (smaida).
- Kāpēc izvēlējies studēt Tartu?
- 2010.gadā, kad uzsāku studijas, man bija doma par profesionālo biatlona karjeru. Tartu atrodas ļoti tuvu mājām Alūksnē – tikai 140 kilometru attālumā. Ar vecākiem jau smējāmies - tik tuvu, ka var braukt vakariņās, tāpēc nolēmu studēt tur. Turpat blakus ir pilsēta Otepē, kurā ir labākā biatlona bāze Baltijā. Tajā brīdī es vienlaikus apvienoju studijas ar biatlona treniņiem. Trīsarpus gadus studēju tur, un lielākais, ko es ieguvu - iepazinu dažādus cilvēkus no dažādām valstīm ar dažādām pieredzēm. Lielākajai daļai cilvēku jau bija profesionālā pieredze firmu veidošanā, bet es biju vienīgais, kas ieradies no vidusskolas, līdz ar to bija iespēja iepazīt citas jomas un guvu lielu pieredzi. Mācības norisinājās angliski. Igauņu valodu diemžēl neapguvu, jo pārsvarā kontaktējāmies angļu valodā un ar pašiem igauņiem iznāca ļoti neliels kontakts. Togad mums budžeta iespējas Tartu Universitātē diemžēl nebija un visiem ārzemniekiem par studijām bija jāmaksā. Mūsu programma bija specifiska tieši ar to, ka mums nebija budžeta vietu. Jāatzīst, ka studēt beidzu tikai 2014.gada pavasarī, jo saistībā ar sacensībām pusgadu izlaidu.
- Varēji apvienot studijas ar treniņiem?
- Jā, varēju. Manuprāt, tas ir atkarīgs no katra paša individuāli, vai ir gribēšana un spēks to darīt ārpus treniņdarba un bez citiem studentiem. Ja ir vēlme, tad viss ir iespējams, tajā laikā man primārais bija studijas un biatlons.
- Kā ir studēt Latvijas Universitātē?
- Sāku strādāt federācijā un pēc četriem mēnešiem uzsāku studijas Latvijas Universitātē. Studijas Latvijas Universitātē ir tikai nedaudz atšķirīgas, bet tajā pašā laikā ļoti vienotas ar to, ko esmu apguvis Tartu. Kā zināms, bez juridiskajām zināšanām biznesā ir ļoti sarežģīti, tāpēc vēlos apvienot abus šos novirzienus, lai būtu vieglāk darboties biznesa jomā. Jāņem vērā, ka Latvijas Universitātē jurisprudencē viss ir tiešām ļoti stingri un konkrēti, tāpat kā paši juristi – konkretizēti, salīdzinot ar Tartu, kur mums bija ļoti brīva atmosfēra, daudz komunikācijas, prezentāciju, publisko runu.
- Kā sākās tavas darba gaitas Latvijas Biatlona federācijā?
- 2015.gada februārī notika Pasaules kausa čempionāts biatlonā, kurā biju kā skatītājs. Uzsākot sarunas ar Intaru Berkuli un Gundaru Upenieku sapratu, ka viņi vēlējās kaut ko mainīt federācijā un darboties tālāk ar lielo mērķi - tikt uz olimpiādi pilnā sastāvā, kas ir pieci puiši un viena meitene. Tad arī G.Upenieks mani uzaicināja pievienoties federācijas komandai. Pēc valdes lēmuma un atlases ieguvu šo darba vietu. Man par labu bija tas, ka esmu saistīts ar biatlonu un zināju, kā viss darbojās no sportistu puses. Protams, administratīvajā daļā tas viss ļoti atšķiras, sportisti pat nenojauš, kas ir jādara man, toties tagad es pārzinu abas puses. Tas bija mans trumpis. Ir vieglāk, ja vari orientēties tajā, ko dari. Es kā sportists zināju arī lietas, kas man savā laikā biatlonā nepatika, un līdz ar to mēs tagad cenšamies no tām izvairīties. Kopš sāku strādāt Latvijas Biatlona federācijā, diemžēl vairs ar biatlonu kā sporta veidu nenodarbojos.
- Kādi ir tavi pienākumi?
- Pienākumu klāsts ir ļoti plašs. Tā kā esam maz cilvēku, kas darbojas federācijā, tad uz mūsu pleciem gulstas visa administratīvā daļa, lietvedība, tāpat pasākumu organizēšana un komandas menedžments, bet man ļoti patīk šis darbs. Protams, dažreiz šķiet, ka visa ir par daudz, bet agrāk es treniņos vienmēr teicu – tajā brīdī, kad paliek grūti, ir jāsakož zobi un jāiet līdz tam brīdim, kamēr nevar. Tāds brīdis, ka nevari, ne sacensībās, ne tagad man vēl nav pienācis. Tā lielā sloga barjera mazliet jāpaaugstina katru reizi. Šobrīd esmu atdevies darbam, bet mana dzīve ir interesanta, tāpēc nekas nešķiet nogurdinoši. Tagad biatlonā ir karstākais laiks! Mums vēl ir palicis pusotrs mēnesis, tāpēc cītīgi strādājam un cenšamies sasniegt savu mērķi - doties uz olimpiādi. Protams, tas vairs nav tik atkarīgs no mums, bet gan no sportistiem.
Biatlonā plānošana norit visa gada garumā - tiklīdz beidzās sacensību sezona, sākam jaunās sezonas plānošanu. Maijā uzsākas treniņi, nometnes. Savukārt, kad tuvojas jūlijs, augusts, tad jau sākas jaunās sezonas plānošana. Teikšu godīgi, ka mainīgo lielumu ir tik daudz, ka nekad visu nevar saplānot un paredzēt, bet to lielāko daļu, no kurienes uz kurieni būs jābrauc, mēs plānojam jau augustā.
- Kā ir ar jaunajiem biatlonistiem - potenciāls ir?
- Latvijā šobrīd ir sarežģīta situācija, jo ziemas paliek aizvien īsākas un bērnus piesaistīt biatlonam ir aizvien grūtāk - ja bērns neizjūt sporta veidu tā būtībā, tas ir, slēpojot, tad ir grūti radīt vēlmi tajā iesaistīties. Bet tāpat ir daudz entuziastu, kas cītīgi darbojas bērnu piesaistīšanai. Jārada pozitīvs tēls par biatlonu, tāpēc mēs šogad pārraidām LTV 7 visas Pasaules kausa disciplīnas, lai radītu interesi. Tāpat mums ir minišautuve, ar kuru mēs braukājam pa dažādām Latvijas vietām. Šovasar bijām arī Alūksnē, lai sniegtu iespēju pamēģināt vismaz vienu sastāvdaļu no biatlona – šaušanu. Tāpat mēs piedalāmies dažādās akcijās, piemēram, “Latvijas Gāzes” sporta dienā, Sniega dienās, arī izstādē “Sports un atpūta”, kas katru gadu norisinās Ķīpsalā. Tā ka - viss notiek!
- Vai pašam nepietrūkst biatlona?
- Protams, ir uzjundījusi sajūta, ka atgriezties sportot vēlētos, bet es ļoti labi saprotu, kāda ir konkurence šobrīd pasaulē, un labāk man patīk tajā vietā, kur es tagad esmu. Par pārējo laiks rādīs, gadi ļauj vēl izpausties profesionāli un nedomāt par ģimeniskām lietām.
- Vai tev ir vēl kādi hobiji?
- Joprojām dejoju tautiskās dejas Rīgā tautu deju kopā “Zalktis” katru otrdienu un ceturtdienu, lai man tomēr ir tā atslodzīte no darba. Tā ir iespēja izslēgt mobilo telefonu uz trīs stundām, kad tev neviens īsti nevar pārmest, ka neesi atbildējis. Deja ir neatņemama mana dzīves sastāvdaļa, dejoju jau kopš bērnības, mammas sniegtās iemaņas izmantoju arī tagad. Bērnības vērtības kaut kādā mērā mainās, bet biatlons un tautiskās dejas visu laiku ir mijušās kopā manā dzīves laikā. Tas ir vairāk emocionālais ieguvums, ko gūstu no tā, kas man patīk. Jāsaka, ka no šīm aktivitātēm var arī daudz ko mācīties. Biatlons ir individuālais sporta veids, kurā tu daudz iedziļinies sevī un analizē, bet tautiskajās dejās ir kolektīvs un tur var iemācīties to, ka ir jārēķinās ar visiem pārējiem. Koncertos piedalos, cik vien varu. Tāpat cītīgi gatavojamies dziesmu un deju svētkiem. Un mana mamma ir ļoti priecīga, jo dejot es sāku agrāk, nekā slēpot, un joprojām to turpinu.
- Kā tev visam pietiek laika?
- Laika vienmēr pietiek. Ir tikai jānosaka savas prioritātes, kurai darbībai vajag veltīt vairāk laika. Atpūsties sanāk maz, bet palaikam izdodas. Ja man izdodas, ka atpūtai varu atvēlēt dienu vai divas, tad braucu atpūsties uz Alūksni. Alūksnē palīdzu vecākiem un tāpat ir iespēja nodoties sportam - mazliet paslēpot, ja sanāk. Lūk, tā man ir atpūta. Alūksne man ļoti patīk, un var redzēt, ka pilsēta ļoti attīstās. Patīk jaunais Kultūras centrs. Ja braukā daudz apkārt pa Latviju, tad varu teikt, ka Alūksne pavisam noteikti ir viena no vietām, kur patīkami atgriezties.
- Kādas ir tavas ambīcijas turpmāk?
- Teikšu godīgi - mērķi ir lieli, bet pagaidām tie nav konkretizēti. Kamēr es nezināšu, kā viss virzīsies uz priekšu, tikmēr tos neizpaudīšu. Parasti sevi neceļu debesīs un nevērtēju savu darbību, tāpēc labāk, lai mani darbi runā par mani. Godīgi sakot, to, ka es darbošos federācijā, es zināju jau 18 gadu vecumā. Man vienkārši bija tāda ideja un vēlme, bet es nevienam to neteicu, kamēr nebiju sasniedzis mērķi. No tā var secināt vien to, ka saviem mērķiem ir jātic un uz tiem ir jātiecas.

Vārds, uzvārds: Krišjānis Meirāns.
Dzimšanas gads, vieta: 1991.gada 7.janvāris, Alūksne.
Izglītība: Tartu universitātē - biznesa vadība; šobrīd: Latvijas Universitāte - jurisprudence (bakalaurs).
Darbavieta: Latvijas Biatlona federācijas ģenerālsekretārs.
Attiecību statuss: Neprecējies.
Moto: “Darīt visu maksimālo un censties visu labāko, ko var.”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

No biatlona treniņiem līdz Biatlona federācijas ģenerālsekretāra amatam

Kategorijas