“Cerētās” saimniekus modina 25 gaiļi

2017. gada 3. februāris 00:00

1665

2017.gads pēc ķīniešu jeb austrumu kalendāra ir Ugunīgā Gaiļa gads. Gan latviešu folklorā, gan austrumu zemēs gaili saista ar saules siltumu un uzskata par gaismas nesēju. Īstena latviešu lauku sēta nav iedomājama bez gaiļa rīta dziesmas. “Cerētās” Annas pagastā, Gaiļa gadu uzsākot, saimniekus modina 25 gaiļi.

Viss sākās ar vēlmi pēc tortes
Dace Kuka un Viktors Suškovs “Cerētu” mājās ar vistkopību nodarbojas divus gadus. Viss sācies likumsakarīgi. “Kad tētis nomira, lauku sēta palika tukša. Devām iespēju īrniekiem, daudzbērnu ģimenei, dzīvot un saimniekot. Diemžēl viņi šo iespēju vai nu neprata, vai negribēja izmantot. Izpostīja, kas bija iekopts, salauza, ko varēja salauzt. Posta bija vairāk nekā labuma. Taču māju negribējās atstāt tukšu, tādēļ izlēmām, ka saimniekosim paši. Kāpēc izlēmām audzēt tieši vistas? Ģimenē plānojām lielu jubileju un gribējās gardu mājās ceptu torti no lauku olām. Visapkārt izmeklējāmies lauku olas, bet nekur tā arī nedabūjām. Krustdēls atveda no Bauskas novada. Domājām, ja jau lauku olas ir tik liels deficīts, tad jāsāk vistas audzēt pašiem. Piemērota vieta jeb saimniecība bija, tādēļ sākām strādāt,” stāsta saimniece Dace.

Pirmā – ola, ne vista
Ja zinātnieki savā starpā strīdas, kas bija pirmais – vista vai ola, tad “Cerētu” saimniecībā atbilde skaidra – pirmās viņu saimniecībā bija olas. “Sākot saimniekot, mums nebija nekā – ne vistu, ne olu. Tā kā dējējvistas ir dārgas, maksā vidēji 7-8 eiro, tad izlēmām paši perināt cāļus no olām inkubatorā, ko mums sarūpēja bērni. Šķirnes vistas inkubācijas ola maksā 1,50 eiro. Pirmās 40 olas devāmies pirkt uz Valmieru,” atceras Dace. Interesanti, ka pirmie cālēni šķīlās uz Ziemassvētkiem, pie tam – pilsētas dzīvoklī. “Gāja traki, jo tas bija ziemas vidus, bet cālēniem vajag siltumu un gaismu, arī sienu. Laukos vēl īsti nebijām iedzīvojušies, tādēļ cālēni dzīvoja pilsētas dzīvoklī. Pavasarī sākām taisīt būrus un vedām uz laukiem. Tā pa druskai perinām cālēnus un saimniecība paplašinās,” stāsta sieviete.

Pieprasījums – ļoti liels
Saimniecībā šobrīd ir 135 putni, no tiem 80 dējējvistas, 30 pērļvistas, 25 gaiļi. “Vistu šķirnes ir dažādas. Mums ir gan bikšainās, gan araukanas bez astēm, arī pērļvistas. Pērļvistas ir radniecīgas fazāniem, to gaļa ir ļoti vērtīga – garšo kā medījuma putni. Ja pirmajā gadā pērļvistas dēja kūtī, tad pagājušajā gadā olas birdināja pa āru. Bija sadējušas pat kaimiņu tīrumā, un suns tik nesa uz mājām. Pērļvistu olās nav holesterīna. Ja cilvēkam ir alerģija pret olām, tad pērļvistu olas var ēst droši un alerģiskas reakcijas nebūs,” stāsta Dace.
Pieprasījums pēc “Cerētu” saimniecības olām ir tik liels, ka vistiņas nespēj izdēt tik daudz. “Tirgū bijām tikai vienu reizi. Cilvēki paši mūs atrada, un nu jau izveidojusies sava klientūra. Diemžēl klientu pietiek un jauniem nākas atteikt. Ir klienti, kuri nedēļā ņem piecas - sešas olu bretes (paplātes – red.). Reizēm jau smejamies, ka cilvēki no olām vien pārtiek. Zvana arī kūku cepējas un prasa olas. Ir nedēļas, kad paši nemaz olas neēdam, jo nepietiek visiem. Gadās arī tā,” smej viņa.

Dēj krāsainas olas
Saimniecībā dienā vistas izdēj vidēji 40 olas. Pie tam olas ir krāsainas - sūnzaļas, debeszilas, baltas, krēmkrāsas, tumšbrūnas. “Olas ir krāsainas vistu šķirņu dēļ. Gribējās kaut ko citādāku, tādēļ izvēlējāmies vistas, kuras dēj krāsainas olas. Vienai vistu šķirnei var būt līdz pat četru krāsu olas. Atšķiras arī garša. Vislabāk garšu var izjust vārītām olām. Ceptām olām garšu dod eļļa vai tauki. Zaļās olas ir ļoti sātīgas. Ja veikala olas var apēst trīs, tad zaļganās – vienu,” stāsta Viktors. Olas viņu saimniecībā ir visu gadu, jo par vistiņām rūpējas. Pērļvistas sāks dēt pavasarī, kad būs saulīte.
Tiem, kuriem šķiet, ka putnkopība ir pavisam vienkārša – aizej uz kūti un paņem olu, Dace saka, ka tā nebūt nav. “Tas ir smags, grūts darbs. Visu vasaru gādā kāpostus, kas vistām jāēd labākai dējībai, veido nātru slotiņas un žāvē tās, audzē un ravē burkānus, runkuļus, kartupeļus. Jāpļauj siens. Citi brīnās – kāpēc vistām sienu vajag? Vistas sienu ēd kā aitas. Bet līdz tam visam ir jātiek. Lai ziemā vārētu mierīgi aiziet uz kūti, vasarā smagi jāstrādā. Veikalā pērkam tikai graudus, kas ir pamatbarība. Vienreiz dienā jādod mīkstā barība, tātad jāvāra. Nav tā, ka aizej tikai pēc olām un nāk nauda. Un tas, ko nopelni, atkal jāiegulda saimniecībā,” stāsta Dace. Vistas netiek audzētas būros, tādēļ tās var saukt par laimīgajām vistām. Vistu pārvietošanos vasarā ierobežo tikai sēta ap saimniecību – kur grib, tur iet, ko grib, to ēd. Savā starpā putni sadzīvo labi, zina katrs savu teritoriju un savā starpā karo reti.

Birokrātija traucē strādāt
Tā kā katru putnu saimnieki izlolojuši kopš pirmās dienas, nevienu paši nekauj. “Pārdodam gaiļus dzīvus. Ja grib – lai kauj paši. Jāteic, ka pieprasījums ir un jaunās māmiņas pērk gaiļus, lai sarūpētu bērniem veselīgu uzturu. Pagājušajā gadā kādai māmiņai pārdevām desmit gaiļus, šim gadam aizrunāti piecpadsmit. Daži gaiļi ir tik skaisti, ka negribas atdot. Pilnīgi žēl...” skumīgi teic Dace. Pieprasījums ir arī pēc pērļvistu spalvām, kuras izmanto auskariem un gēla nagiem.
Dace atzīst, ka saimniekot mūsu valstī nav vienkārši. “Strādāšanu sarežģī papīru lietas. Nodod vienā vietā atskaiti, skrien jau uz citu. Visu laiku jādomā, ka tik neaizmirstas nodot kārtējo atskaiti! Birokrātija ir liela. Gribas vairāk strādāt, nevis rakstīt dokumentus,” teic saimniece. Kā saimniecība varētu attīstīties, Dacei un Viktoram vēl plānu nav. “Viss, kas ir, ir pašu veidots. Neesam ņēmuši ne kredītus, ne rakstījuši projektus. Pamazām pamazītēm veidojām saimniecību pašu spēkiem. Ja gribam paplašināties, tad esošā kūts ir par mazu. Celt jaunu? Lielas izmaksas. Un ja būs vairāk vistu - vairāk jāsarūpē ēdamā, tātad jāmodernizē saimniecība un jāiegādājas kāda tehnika. Šobrīd par to nedomājam,” saka Dace.
Citiem putnkopjiem Dace un Viktors jaunajā Gaiļa gadā novēl, lai katrām desmit vistiņām būtu savs gailītis un šķiļas vairāk cālēnu.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

“Cerētās” saimniekus modina 25 gaiļi

Kategorijas