Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Mīlestība ļauj pārvarēt visas grūtības

Agita Bērziņa

2017. gada 10. februāris 00:00

3992

Pirms deviņiem gadiem, gaidot visu mīlētāju svētkus - Valentīna dienu, rakstījām par māriņkalniešu Vinetas un Ivo mīlestību. Šo gadu laikā dzīve ir mainījusies, taču lielākā vērtība - abu mīlestība nav zudusi. Tagad Vineta un Ivo ir astoņus gadus vecā Kristiāna un četrgadnieces Undīnes vecāki un 28.jūnijā šogad svinēs trešo kāzu jubileju.
- Kāpēc jums bija svarīgi attiecības reģistrēt oficiāli?
Vineta: - Desmit gadus bijām nodzīvojuši kopā, tādēļ šķita, ka beidzot ir jāapprecas. Bildināta biju jau sen, un tam agrāk vai vēlāk bija tik un tā jānotiek. To gribējām un par to bijām pārliecināti abi. Kāzas bija mierīgas, tikai tuvāko ģimenes cilvēku lokā. Mums abiem ir daudz brāļu un māsu, tādēļ pulciņš tik un tā bija liels. Iztikām bez kāzām raksturīgajām tradīcijām, jo mums ir pārliecība, ka jādara tā, lai paši justos ērti.
Ivo: - Man šķita muļķīgi pieturēties pie kaut kādām seno latviešu tradīcijām, ja tev ir divi bērni. Kāda šķīvju dauzīšana? Kāda mičošana? Ja precies, tad tiešām ir jābūt iekšējai pārliecībai, ka to gribas darīt. Nevajag domāt, ka apprecēsies un tad attiecības uzlabosies. Vispirms vajag labas attiecības un tikai tad precēties. Un nevajag ļaut sevi kādam no malas bikstīt. Ir jāprecas, ja abi grib, nevis kāds to liek darīt, piemēram, mammas vai omes.
Vineta: - Apprecējušies jau būtu senāk, bet ilgu laiku to atlikām... Atlikām nevis tāpēc, ka negribējās, bet dzīvē bija citas prioritātes – visu brīvo laiku, enerģiju, arī finanšu līdzekļus veltījām dēlam Kristiānam. Viņš mums ir īpašais bērniņš, jo četru gadu vecumā viņam atklāja autismu.
- Kā jūs sapratāt, ka Kristiāns ir īpašs bērniņš?
Vineta: - Viss sākās ar to, ka Kristiāns ļoti ilgi nerunāja. Devāmies pie dažādiem ārstiem meklēt iemeslu. Sākumā mums teica, ka viss ir kārtībā un tikai jāgaida. Arī Ivo sāka runāt tikai trīs gados, tāpēc mierināja mūs, ka Kristiāns ir lēnāks un gan jau runās, lai nesatraucamies.
Ivo: - Tikām pie laba speciālista Rīgā, kurš diagnozi pateica, līdzko atvērām kabineta durvis. Viņš uzreiz saprata, ka, visticamāk, bērniņam ir autisms, un sarakstīja nosūtījumus pie citiem speciālistiem, lai to apstiprinātu. Pēc Kristiāna uzvedības ārsts saprata, kas par lietu. Bērni ar autismu neatsaucas, neveido acu skatienu, tā sakot – dzīvo savā pasaulē.
Vineta: - Diagnozes noteikšana sakrita ar laiku, kad dzima Undīne. Ja mēs būtu zinājuši, ka Kristiāns ir slims, visticamāk, otram bērniņam nekad nebūtu saņēmušies. Ne vienmēr otrais bērniņš arī piedzimst slims, neatkarīgi no dzimuma. Taču puikām biežāk diagnosticē autismu. Undīnei nekādu veselības problēmu nav. Undīne mums dod tās sajūtas un emocijas, ko nespēj dod Kristiāns, savukārt Kristiāns dod to, ko nespēj Undīne. Viņi ir ļoti atšķirīgi, bet ļoti līdzsvaro visu. Abi bērni sadzīvo ļoti labi. Bijām domājuši, ka būs trakāk. Undīnei ar brāli veidojas ļoti harmoniskas attiecības. Viņa cenšas runāt ar viņu skaidri un izmantojot īsus vārdus, lai brālis saprot, mēģina iesaistīt rotaļās. Par to ir liels prieks! Reizēm gribas teikt, ka Undīne ir lielā māsa. Viņa ir ļoti patstāvīga un ļoti rūpējas par brāli. To arī biju lasījusi kādā publikācijā – ja pirmais bērniņš ir īpašs, tad otrais ir patstāvīgāks. Undīne pati izdomā, ko ģērbs, ko ēdīs, reizēm mūs pārsteidz, gatavojot kādus ēdienus, piemēram, augļu iesmiņus.
- Kāda ir līdzcilvēku attieksme?
Ivo: - Šajā ziņā mums ir paveicies. Ļoti reti kāda tante autobusā paskatās šķībāk. Ģimenē visi viņu ir pieņēmuši, palīdz, ja vajag – arī pieskata. Neviens nav Kristiānu atgrūdis tikai tāpēc, ka viņš ir citādāks. Viņi zina, kā ar viņu labāk kontaktēties.
Vineta: - Esam kontaktējušies ar citām māmiņām, kuru bērniem ir autisms, un esam dzirdējuši briesmīgus pieredzes stāstus. Daudzi uzskata, ka autistiem nevajag sabiedrību un kontaktēties ar cilvēkiem. Nevis nevajag, bet viņi nemāk draudzēties. Viņiem ir bail. Kristiāns baidās, ka izdarīs kaut ko ne tā un cilvēki viņā vilsies, dusmosies. Tādēļ viņš spēlējas viens un nesagādā nevienam problēmas. Autisms ir attīstības traucējums, kurš ietekmē to, kā Kristiāns redz, dzird un jūt pasauli. Viņam viss ir pavisam citādāk nekā mums.
- Autismu nevar izārstēt, var tikai mazināt tā izpausmes...
Vineta: - Velku biedrības organizētā nometnē tikāmies ar ļoti pieredzējuši speciālisti no Zviedrijas. Viņa bija viena no retajām speciālistēm, kura nevis šausminājās, kāds mums ir bērns, bet iedrošināja un norādīja uz lietām, ko viņš māk. Kristiāns lasa vienkāršus un īsus vārdus, zina ciparus un krāsas arī angļu valodā, viņu saista tehniskas lietas. Tagad pamazām sāk rakstīt ar roku. Datorā rakstīt viņš iemācījās pats, neviens viņam to nemācīja. Pamazām viņš sāk arī runāt. Tas notiek ļoti lēnām, bet notiek. Pirmo vārdiņu viņš pateica sešos gados. Neviens neticēja, ka Kristiāns lasīs, bet viņš lasa! Sasniegumi ir ļoti lieli, salīdzinot, kāds viņš bija agrāk un kāds ir tagad. Taču tas ir ļoti liels darbs. Sakām lielu paldies Kristiāna logopēdei Sandrai Miezītei, kura pirmā noticēja, ka Kristiāns var! Cik mums zināms, Kristiāns ir vienīgais ar autismu slimais bērniņš Alūksnē, tāpēc neviens īsti nezināja, ko ar viņu darīt, kā viņam palīdzēt. Daudzās iestādēs tā bija pirmā saskare ar autismu. Paši “taustījāmies” un meklējām veidus, kā viņam palīdzēt, kā viņu apmācīt. Paldies bērnudārza “Sprīdītis” audzinātājām par pacietību un sapratni! Tagad Kristiāns mācās Ziemeru pamatskolas 1.klasē, kas ir mūsu ar Ivo pirmā skola. Mums ir prieks, ka viņam skolā patīk un viņš skolu apmeklē ar prieku. Paldies arī Ziemeru pamatskolas skolotājām un speciālistiem, kas ar Kristiānu strādā (logopēds, speciālās izglītības skolotāja)!
Ivo: - Tehnoloģijas ļauj mums atvieglot viņam dzīvi. Sākumā šķita, ka viņš par daudz laika pavada pie datora, taču esam secinājuši, ka tas viņam palīdz. Viņš kontaktējas, rāda, ko redz ekrānā, uzraksta, ko vēlas. Viņš ir apķērīgs un ar datoru iemācījās apieties pats. Viņam patīk staigāt pa virtuālo karti, piemēram, “google maps”. “Iet” uz pazīstamām vietām tepat Alūksnē, vienreiz pa karti ceļoja uz Māriņkalnu. Kad esam Rīgā, viņam patīk braukāt ar sabiedrisko tramvaju un vērot apkārti. Kad mums ir brīvais laiks starp ārstu apmeklējumu, braukājam no viena Rīgas gala līdz otram. Telefonā esam safotografējuši visas vietas, kur mēs ejam, un pirms došanās parādām, kur iesim, lai viņš nesatrauktos. Piemēram, dodoties nodot asins analīzes, parādām bildīti ar kabinetu, un viņš dodas turp bez lieka satraukuma. Protams, kā visiem bērniem arī viņam nepatīk nodot asinis, bet viņš pacieš.
- Tagad jūs esiet stipri un smaidīgi...
Vineta: - Protams, sākumā bija puņķi un asaras. Esmu domājusi, kāpēc tā ir noticis, jo abi ar Ivo esam veselīgi, bez kaitīgiem ieradumiem. Kristiānu tik ļoti gaidījām un lolojām! Pārmetu sev, ka nemeklējām labākus speciālistus agrāk, bet paļāvāmies, ka viss būs labi. Ivo ir stiprs, un viņš to pieņēma vieglāk. 
Ivo: - Ja tu neko nevari mainīt, tad kādēļ pārdzīvot un pārmest kaut ko? Jo ātrāk tu saņemies un pieņem situāciju, jo ātrāk vari palīdzēt savam bērnam. Nav jēgas sēdēt un gaidīt, ka varbūt tomēr viss būs labi. Laiks iet, un bērns tikmēr negūst vajadzīgo palīdzību.
Vineta: - Galvenais ir nepadoties, lai arī ko citi teiktu. Ja tu pieņem, ka bērniņš ir tāds, kāds ir, gan pašiem, gan viņam kļūst vieglāk. Tu no viņa vairs nepieprasi to, ko viņš nevar. Bērns jūt, vai viņu mīl tādu, kāds viņš ir. Nevajadzētu paļauties tikai uz speciālistiem, bet arī pašiem jāstrādā ar bērnu.
Ivo: - Neķert kreņķi! Vineta reizēm naktīs domā un satraucas, kā būs tālāk. Kad problēma būs, tad to risināsim. Nevajag domāt, kā būs pēc desmit gadiem. Nāks tuvāk, domāsim.
Vineta: - Pozitīvi, ka viss mainās un iet uz priekšu. Iespēju ir vairāk.
- Kopā esat 13 gadus. Kāds ir jūsu attiecību noslēpums?
Vineta: - Jāpieņem cilvēks, kāds ir, un nevajag viņu censties izmainīt. Es pieņemu to, ka Ivo patīk paspēlēt datorspēles. Ļauju viņam atslēgties un spēlēt, savukārt viņš pieņem manus vaļaspriekus. Ir svarīgi interesēties par otra lietām jeb hobijiem. Nevis vienkārši klausīties, ko otrs stāsta, bet patiesi iedziļināties. Tā reiz man izdevās pašai novērst problēmas datorā, jo biju dzirdējusi, ko Ivo stāsta. Nevajag novilkt robežas, ka tā ir tikai sievietes pasaule vai vīrieša pasaule. Ir jāuzticas un jābūt mīlestībai. Mīlestība laika gaitā ir mainījusies. Nav vairs tās eiforijas un “lidojošās” sajūtas, kāda bija sākumā, bet mīlestība ir dziļāka. Tomēr Ivo mēdz uz mani paskatīties kā pirmajās tikšanās reizēs. Tad pie sevis nodomāju - jā, viņš mani mīl! Ivo bieži nesaka “es tevi mīlu”, bet viņš to parāda ar darbiem un attieksmi.
Ivo: - Mums lielākā problēma ir dažādā izpratne par vārdu “tūlīt”. Man “tūlīt” nozīmē kaut kad rīt vai parīt, bet viņai “tūlīt” nozīmē, ka vajadzēja jau vakar izdarīt (abi smejas).
Vineta: - Esam sapratuši, ka jāizrunājas. Esam tik ilgi kopā, ka varam teikt visu, kas uz sirds, un varam runāt par jebkuru tēmu neapvainojoties. Ir dienas, kad viens vai otrs ir kašķīgs, tad lieki nekaitinām. Attiecībās bieži kāds “uzmet lūpu” un nesaka, par ko apvainojies, bet mēs esam iemācījušies pateikt, par ko viens vai otrs ir apvainojies - lai otram nav jāmin. Tas nāk ar laiku. Attiecību pamats ir kopējas vērtības. Jābūt stabilajām pamatvērtībām, uz kā turas attiecības, tad arī visas problēmas var pārvarēt. Mums abiem tā ir ģimene, mīlestība, cieņa vienam pret otru, atbalsts, kopīgi mērķi un godīgums.
- Kā jūsmājās mainījušies Valentīna dienas svinēšanas paradumi?
Vineta: - Tagad tie mums ir ģimenes svētki. Necenšamies norobežoties no bērniem, esam visi kopā, svinam visi. Ziedus šajā dienā saņemu ne tikai es, bet arī meita. Ģimene – tā ir mīlestība. Taču daudz svarīgāk ir mīlestību izrādīt ikdienā. Viss slēpjas sīkumos. Piemēram, Ivo pin Undīnes ponijam bizes vai lasa līdz trijiem naktī pasakas, jo viņai “actiņas neklausot un netaisoties ciet”.


Vārds, uzvārds: Vineta un Ivo Ģipteri.
Dzimšanas laiks un vieta: Vineta dzimusi 1987.gada 5.jūnijā Alūksnē, Ivo – 1980.gada 31.oktobrī Alūksnē.
Nodarbošanās: Ivo strādā galdniecībā “Ozoli AZ”, Vineta ir pavadone-asistente dēlam.
Dzīves moto: “Mīlošā un stiprā ģimenē ir spēks!”

— Agita Berziņa

Kategorijas