Sagrozītais sludinājums

2017. gada 10. februāris 00:00

629

Nobeigums
(sākums 3.februāra numurā)

Lai mājā atkal ienāktu dzīvība, viņa aizrakstīja jaunības dienu draudzenei, kura dzīvoja pilsētā un kurai vīrs slimoja ar nopietnu krūšu kaiti. Ilma par tādu priekšlikumu bija gandarīta, un drīz vien abi pārcēlās pie Hildas. Ticis lauku gaisā, Māris atlaba. Sejā atgriezās sārtums, vaigi kļuva apaļāki. Ilma viņu pieskatīja kā bērnu: svaiga oliņa rītā, svaiga vakarā. Biezpienu tikai krējumā maisīja, katru labāko kumosu atlika Mārim. Bet slimība laikam bija pārāk iezīdusies un negribēja atlaisties. Pats jau arī uzvedās kā puika. Kur bija prāts sakarsušam un vēl plikam aukstā ūdenī lēkt! Mājās vēl alu tieši no ledusskapja iedzēra. Ar to pašu vairs neuzcēlās. Sākās tāds klepus, ka visa māja skanēja. Par daktera apmeklējumu negribēja ne dzirdēt, kur nu vēl gulēt slimnīcā. Mēneša laikā izdila kā salms. Vēlāk zārka nesēji negribēja ticēt, ka iekšā guļ Māris Sloka - tik viegla bijusi mūža māja. Hilda atcerējās, kā Kurmīšu lielais Džeris tonakt bija gaudojis, kad Māris gāja projām. Tirpas skrēja pār muguru. Saprata nabadziņš, ka kaulainā jau stāv pie kaimiņu mājas. No rīta Māris aizgāja... “Ko jau nāve nolēmusi paņemt, to arī paņem. Tur vairs nelīdz ne zāles, ne plāksteris. Citi ar pudeli guļ kā ar brūti, izvārta visas grāvju malas, bet dzīvo,” nopūtās Ilma. Pasēroja abas par Māri. Visvairāk jau atraitne - tīri plāna no vaiga palika. Vēlāk viņa tā kā atplauka. Abas ēda no viena katla un garajos ziemas vakaros kavējās atmiņās par saviem vīriem. No Ilmas stāstiem Hilda uzzināja, ka Māris nemaz tik labs nav bijis. Lutināts kā bērns, piedevām vēl greizsirdīgs. Neviens izskatīgāks vīrietis nav varējis uz Ilmu paskatīties. Uzreiz prasījis, kur un kad iepazinušies, vai tikai slepus nesatiekas, kāpēc tieši šodien viņa uzvilkusi visskaistāko kleitu, vai ne šī vīrieša dēļ. Veltīgi bijis atgādināt, ka abi iet uz krustmātes jubileju un ka citas kleitas viņai nemaz nav un šī kleita ir vienīgais izejamais tērps. “Pat nomirt Māris baidījās. Baidījās, ka es apprecēšos no jauna,” stāstīja Ilma un apraudājās.
Vēlāk Ilma atkal sanīka. Sūdzējās, ka nekā nevarot ieēst, metoties nelaba dūša, spiežot pakrūtē. Nelīdzēja arī daktera izrakstītās drapes. Vasarā tā kā atlaba, taču pēc diviem gadiem viņa aizgāja pie sava vīra. Bērnu viņiem nebija, jo Māris nav gribējis. Tā divatā dzīvojuši. Pirms savas aiziešanas Ilma bija teikusi, lai velkot mugurā vecāku izejamo kleitu: Māris sapnī teicis, lai tikai nedomājot pucēties. Pēdējā laikā Ilma jau tikai mājas vecajās biksēs staigāja. Kad Hilda ko gribēja teikt, tad atmeta tikai ar roku, sak, ko nu vairs, ja kaulainā ar izkapti glūn.
- Tā nu gan nerunā, - Hilda iestarpināja.
- Runāju vai nerunāju - uz lapu birstamo laiku tas notiks. Māris jau atkal bija pakaļ. Turies un nebēdājies. Kā māsas esam dzīvojušas, kā māsas šķirsimies.
Pēc nedēļas Ilmas vairs nebija. Kā vakarā gājusi gulēt, tā arī palikusi. Uz grīdas gulēja abu kāzu bilde. Logā vējš iesvieda dzeltenas lapas, bija septembra nogale...
Tas bija pēdējais piliens Hildas dzīvē. Viņa vairs negribēja palikt šajā bēdu mājā. Kurmīši gan mēģināja atrunāt un pat aicināja ziemu pārlaist pie viņiem, bet Hilda palika pie sava. Ja krustdēls nerādīsies un netaisīsies šeit saimniekot, ies uz pansionātu - vieta jau sarunāta. Lai māja neaizietu postā, aicināja Kurmīšus tur dzīvot. Ja ne paši, tad lai meklē īrniekus. Par savu nodomu paziņoja māsai. Tā atbrauca, mēģināja pārrunāt, taču bez rezultātiem. Hilda nebija pierunājama palikt šeit un atteicās iet dzīvot arī pie māsas. Tā jau viņas satika labi, bet redzēties katru dienu - to gan Hilda negribēja. Pārāk šerpiem raksturiem abas bija un uz vecumdienām negribējās naidoties. Vienojās, ka māsa uzrakstīs sludinājumu vietējai avīzei - pensionāre meklē palīgu mājas darbos, ar dzīvokli nodrošina. Vēlāk gan viņa piezvanīja, ka pie viņas bijis iegriezies Hildas krustdēls un teicis, ka ienesīs redakcijā.
Dienas gāja, bet neviens nerādījās. Krustdēls arī uz zvaniem neatbildēja. Kad beidzot izdevās sarunāties, likās tāds nevaļīgs un nekā sakarīga nevarēja no viņa dabūt laukā. Tiesa, Hilda rēķinājās, ka, mazākais, mēnesis paies, kamēr kāds prātīgs cilvēks atradīsies. Varēja gadīties, ka tomēr vajadzēs pārcelties uz pansionātu. Viņa bija zvanījusi direktorei, vai vieta vēl ir, un saņēmusi apstiprinošu atbildi. Tomēr direktore ieteica Hildai pasteigties ar savu lēmumu. Uz pansionātu viņa ņems līdzi arī pulksteni, pašas austos palagus, arī naktsskapīti, jo vecākā medicīnas māsa bija ieminējusies, ka ar skapīšiem tā knapāk esot. Vēl viņa rūpīgi ietina lampu - pēdējā dāvana no Ilmas un Māra. “Varbūt, ka puika nemaz nav ielicis sludinājumu? Ir nu gan prāts tādu nopietnu dokumentu dot ārā no rokām! Vai nu viņam domas bija pie sludinājuma, gan jau bija ceļā pie kādas bezvārda sievietes. Bet Lauma jau nekad nav ar sevišķu kārtību izcēlusies,” īgņojās Hilda. Vēl jau varēja gaidīt, ja vien zinājis, ka rakstītais nonācis īstajās rokās.
Saule jau laidās slīpi, kad viņa iedomājās izcept ābolu pankūkas. Tādas ļoti garšoja viņas Harijam. Šovakar viņa ar tādām nolēma pacienāt sevi. Kad pirmā panna jau bija noņemta, Hilda pa logu ieraudzīja, ka pagalmā iebrauc automašīna. No tās izkāpa divi vīrieši - viens jauns, otrs jau sirmu galvu, taču ar staltu stāju. Vienā rokā viņš turēja kuplu asteru pušķi, bet otrā - tortes kārbu. Hilda noraisīja priekšautu un, roku pie acīm pielikusi, lūkoja saskatīt, kas viņu sadomājis apciemot. Pēc palīgiem mājas darbos tā kā neizskatījās.
- Osvalds!? - viņa pārsteigta iesaucās.
- Tas pats, mīļā Hilda, tas pats! Un tas mans jaunākais, - Osvalds priecīgi runāja. - Tālu gan iznāca braukt - pāri visai Latvijai. Bet kā nu neatsauksies uz tādu sludinājumu, tāpēc daudz negaidīju un braucām šurp, lai neviens cits netiek priekšā. Labi, ka tavs krustdēls ieveda avīzi. Viņš mūsu pusē līgavu nolūkojis un iedomājies, ka būtu labi, ja pazīstamās rokās krustmāte nokļūtu.
- Es gan meklēju cilvēku, kurš varētu palīdzēt mājas darbos.
- Māja, Hildiņ, ir tukša skaņa. Pati taču avīzē liki sludinājumu, ka māja ar izdarīgu saimnieci meklē gruntīgu saimnieku. Turklāt to es izlasīju precību sludinājumā! Man sevišķi patika klāt pievienotais pantiņš: “Tas nekas, ka ziema iekritusi matos, sirds vēl rozes ziedu gaida! Atnāc, tu, pirms zieds nav sniegā kritis, abi kopā ziemai cauri iesim!” Tieši kā man domāts, - komentēja Osvalds.
Hilda stāvēja un nezināja, ko domāt. Nebija šaubu, ka sludinājums ir vai nu samainīts, vai ar gudru ziņu sagrozīts. “Tāpēc jau krustdēls sarunā bija tāds jokains. Labi, ka beidzot īsto būs atradis! Tomēr no kauna vai zemē jālien!” Hilda nevarēja vien nomierināties.
- Nesarksti, Hildiņ, nesarksti. Es jau uzreiz sapratu, ka tu aicini mani. Mani, vecu buku, nepiemānīsi! Kad nu esam palikuši pa vienam, tad nu nav ilgi jātielējas. Es jau mazdēlam teicu, ka Hildas tante ir mana simpātija no skolas laikiem. Vedējtēvs biju, tagad dzīve mūs atkal savedusi kopā. Šoreiz jau būšu kā sānu sildītājs, - jautri tērgāja Osvalds, aplicis ap pleciem Hildai roku, un šķelmīgi pamirkšķināja līdzi atbraukušajam mazdēlam.
“Kas to būtu domājis, ka krustdēls tā izrīkosies. Ir nu gan galva!” Tomēr Hildai palika silti, ka Ritvars iedomājies arī par viņu. “Tagad tikai jāgaida ciemos, mājas galā taču brīvas istabas. Lai notiek, kas notikdams, bet patiesību neatklāšu. Galu galā es taču gaidīju palīgu. Ja tāds neatrastos, ietu uz pansionātu. Tagad apstākļi mainījušies. Jāpazvana tikai vadībai, lai manā vietā liek citu,” jau attapusies no pārdzīvojumiem, sevī sprieda Hilda un aicināja abus braucējus istabā. Viņi iegāja priekšnamā, kur pretī plūda kārdinoša pankūku smarža.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Sagrozītais sludinājums

Kategorijas