No “krūmu gonkām” līdz motokrosam un videomontāžai

2017. gada 17. februāris 00:00

5639

Novadnieks Renārs Kārkliņš ir ekstrēmo sporta veidu kluba”Adrenalin.lv” dibinātājs, viņš ir aktīvs sacensību dalībnieks, it īpaši motokrosos. Arī Renāram, tāpat kā viņa tēvam, jau kopš bērnības ir interese par tehniku, savulaik daudz braucis pa “krūmu gonkām”. Tagad viņš strādā Rīgā, taču pavisam citā novirzienā – videomontāžā. Renāra hobijs pāraudzis par iztikas veidotāju mirklī, kad viņš sācis dokumentēt visas motokrosu un autosportu sacensības. Kopš tā laika bez videokameras viņš neapmeklē ne pasākumus, ne pilsētas. Nesen arī internetvietnē “Facebook” alūksniešus pārsteidza videomateriāli ar Alūksnes skatiem, kuros Alūksne un Alūksnes ezers redzami no pavisam citādāka rakursa – ziemā, putna lidojumā - fenomenāli skaisti!
- Kā no Alūksnes nonāci Rīgā?
- Esmu dzimis, uzaudzis vietējais. Alūksnē jau vairs neviens nav vietējais, vai ne? Jo nedzimst Alūksnē vairs vietējie... Pamatizglītību ieguvu Alūksnē un tad devos studēt uz Jelgavu, četru gadu laikā izmācījos par autoinženieri, bet laikam vajadzēja par videoinženieri, jo tagad viss, kas tiek darīts, ir tikai ar videolietām. Pēc Jelgavas turpinājās sportiskās aktivitātes – motokross, autosports.
- Kādēļ izvēlējies studēt autoinženieriju?
- Kopš bērnības dzīvojos pa garāžām, visu laiku līdzi tētim uz sacensībām, jo viņš ir divkārtējais PSRS čempions, tāpat sporta meistars laivu braukšanā, autosportā, bagijos, tāpēc jau no bērna kājas pa trasēm, dubļiem, pie motoriem, skrūvēts, vīlēts - tas mani ir saistījis visu laiku. Pēc augstskolas tā tika turpināts Rīgā – pa motoklubiem. Līdztekus tam tika nodibināts motoklubs Alūksnē, kur pulcējām kopā vietējos motosportistus un gonkojām. Tur arī viss sākās - tas, ka to visu gribējās dokumentēt. Visu laiku tika filmēts, piefilmēts tas, ko mēs darām, kā mēs darām, un tas viss bija jāsaliek kopā, lai smukāk, tāpēc ar laiku sāku arī montēt. Savas motosporta aktivitātes filmējot, videolietas attīstījās un joprojām turpinās.
- Esi studējis arī videomontāžu?
- Nē, jo ap divtūkstošo gadu parādījās “Youtube.com”, pašmācības ceļā to visu apguvu, skatoties auto, moto video. Tikai skatoties, mācoties, “praksējoties” tā arī izaugu. Ap 2010.gadu sāku nodrošināt, veidot videomateriālus Latvijas Motosporta federācijai. Turklāt 2012.gadā jau bija pirmais “Latvijas Televīzijas” raidījums, kuru paši filmējām Rīgas studijā. Visas motokluba aktivitātes no Alūksnes tika pārceltas uz Rīgu, un bija liela auto, moto kustība, braucām visos Latvijas, Baltijas čempionātos. Tā bija pirmā pieredze, kā veidot raidījumus, kurus raidīja “LTV7” - pirmā lielā pieredze, kā darīt, ko filmēt. Kopš tā laika arī radās sadarbība ar raidījumiem “Zebra”, “Ātruma cilts” - veidoju viņiem sižetus. Atceros, sākums bija – mazā kameriņa ar kaseti, tad parādījās fotoaparāti ar filmēšanas funkciju. 2010.gadā fotoaparātu filmēšanas funkcija bija tik spēcīga, ka viss tika filmēts ar fotoaparātu tehniku. Pašreiz viss ir nokomplektēts tik tālu, lai kvalitatīvi var dokumentēt gan ekspedīcijas, gan veidot reklāmas, kas ir arī mans ikdienas darbs.
- Kam vēl tu veido videomateriālus?
- Visus šos gadus arī motociklistu radījumiem visas video darbības tiek nodrošinātas. Būs motociklu raidījums, kas tiks raidīts “TV6”, un visa Latvijas moto dzīve tiks caur šo raidījumu parādīta. Tobrīd arī sapazināmies ar “On The Way of Freedom” veidotājiem, kuri ar močiem aizbrauca no Latvijas līdz Austrālijai, bijuši daudzās dažādās ekspedīcijās.
- Tu video filmē viens pats?
- Komanda tiek komplektēta, bet vairāk vai mazāk darbojos viens. Komanda tiek piesaistīta gadījumā, kad nepieciešama videomontāža, ja ir ļoti daudz safilmēts un viens visu nevari samontēt. Safilmētā materiāla ir ļoti daudz. Var paņemt līdzi savu datortehniku un monitorus un veikt montāžu no jebkuras vietas. Darba šajā jomā pietiek un materiāla arī.
- Ko filmē, montē šobrīd?
- Caur auto, moto raidījumiem sapazināmies ar pareizajiem cilvēkiem. Nonācām pie tā, ka braucam apkārt Latvijai. Pagājušajā gadā sākās iniciatīva ar mērķi kaut ko uzdāvināt Latvijai. Tāpēc apvienojās vairāki mūziķi un izveidoja projektu “1836 kilometri” - tas ir Latvijas apkārtmērs. Fonds “1836.lv”, paralēlais fonds Imanta Ziedoņa fondam “Viegli”, kur arī ir iesaistīti cilvēki, kas dodas apkārt Latvijai - un tā līdz Latvijas simtgadei apiet visai Latvijai apkārt, veidojot unikālu taku, kur iekļautas naktsmītnes un pārējais. I.Ziedonim ir dzejoļu krājums “Motocikls”, ko viņš radīja, braukājot apkārt Latvijai, tāpēc tikām aicināti arī mēs, lai paralēli gājēju takai izveidotu mototaku. Mēs pašreiz esam sākuši ceļu no Rīgas pa perimetru un esam tikuši līdz Kārsavai. Protams, viss tiek filmēts un dokumentēts. Šis raidījums tiek rādīts reģionālajā televīzijā “ReTV”. Sākām Rīgā gar robežu uz Ainažiem, gar Igaunijas robežu, gar Alūksni, tikām līdz Kārsavai, gribam izbraukt ziemas etapu un tad visu nākamo gadu gar Lietuvas, jūras robežu un finišēt. Turklāt reģionālās televīzijas statistika rāda, ka tas ir viens no skatītākajiem raidījumiem, jo tas ir viens patriotiski interesants projekts! Tur arī sāku dokumentēt ar dronu, veidojot lidojošos videosižetus, līdz ar to ar esošo tehniku visu Latvijas perimetru var iemūžināt gan no zemes, gan no gaisa. Man šis projekts ļoti patīk, jo varu apvienot moto un video dzīvi vienkopus.
- Brauciena laikā arī tapa videomateriāls Alūksnē?
- Ziemas etapa brīvajā laikā filmēju Alūksni. Nenoliegšu, vēlējos iemūžināt Alūksni citādāk. Es cenšos standarta video filmēt cilvēkam netipiskā leņķī. Ja tas ir citādāk nofilmēts, tad tas ir daudz interesantāk skatītājam - kaut vai filmējot to pašu vietu, kurai ikdienā ir iets garām vairākas reizes, kaut vai tā pati baznīca, tornis, sala. Tāpēc, veidojot šo raidījumu sēriju, sadarbībā ar Haraldu Sīmani, kuram ir dziesma “Ezers”, to izmantojām arī savā raidījumā - tad arī dziesmas iespaidā radās asociācijas. Dziesma bija, ezers kalna galā – tieši kā Alūksne, viss atbilstoši! Dziesmas iespaidā viss tika iefilmēts. Pluss bija tas, ka tieši tobrīd bija laika posms, kad bija lielākie šāgada mīnusi, un gribējās notestēt tehniku, vai tā ir spējīga darboties zem -20 grādiem diezgan lielā vējā. Tehnika izturēja, un tika uzņemti unikāli kadri! Ezers izskatījās kā tāds sniega tuksnesis.
- Veidojot Alūksnes video, radās patriotiskas emocijas?
- Viss saliekas kopā: emocijas, mājas, saviļņojums. Ļoti zīmīgi ir tas, ka, ieliekot kādu video vai fotogrāfiju, vai kolāžu par Alūksni internetā, jau līdz šim biju pamanījis, ka tai tiek uzspiests ļoti liels skaits “Patīk”. Tas vien liecina par to, ka nostrādā lokāli patriotiskais faktors. Alūksnieši ļoti dalās ar informāciju. Tāpēc Alūksnes ezera video interneta vietnē “Facebook” ir sasniedzis virs 55 000 skatījumu. Tā kā veidoju daudz reklāmu un videomateriālu, varu teikt, ka tas ir ļoti labs rādītājs. Pirmajā dienā tie bija jau “padsmit” tūkstoši, pāris dienās - jau virs 20 000 un nepilnā nedēļā tie jau bija 50 000, kas turpina kāpt. Protams, iespējams, tas bija dziesmas faktors, kas savijās kopā ar unikālo brīdi, veidojot statistiku. Paldies alūksniešiem, jo, pateicoties viņiem, tas ir aizgājis tautiņās.
- Varbūt kāds personīgi ir izteicis viedokli par video?
- Esmu saņēmis vēstules no alūksniešiem, kas ir ārpus Latvijas, kuri ir sajūsmā. Tāpat, palasot komentārus, var secināt, ka arī tie, kas ir apmeklējuši Alūksni un nav pat vietējie, uzreiz atsauc atmiņā vasaras emocijas, kad ir ciemojušies te.
- Cik ilgu laiku prasa šāda video radīšana?
- Šie bija diezgan ekstrēmi laika apstākļi, kad pašu pūta no ezera nost un dronu arī, bet tehnika ir tiktāl attīstīta, ka visas stabilizācijas sistēmas nostrādāja perfekti un ugunskristības tā pārvarēja. Ezera kadri tapa un tika arhivēti vienā dienā - dažas niansītes tapa nākamās dienas rītā, kur tika iemūžināta ģimnāzija, Jāņkalniņš. Jāteic, ka publiskoti ir tikai desmit procenti no tā, kas ir manā arhīvā par Alūksni safilmēts. Arhīvs ir diezgan liels. Tāpat ļoti svarīga ir dziesmas izvēle – vajag atrast īsto. Nākamajam manam video ir ārzemju mūzika fonā, kadri citādāki, vairāk pilsētas ēkas, pati pilsēta, ne tikai ezers - skatījumu skaits vairs nav tik apjomīgs. Skaņdarbam, mūzikai, fonam ir jābūt atbilstošam un pareizam. Visilgāko laiku paņem videomontāža. Viss atkarīgs arī no tā, cik niansēti tam visam pieiet, jo Alūksnes ezera video katrs kadrs tiek krāsots, lai kadri būtu maksimāli vienādi.
- Tātad mēs vēl redzēsim Alūksnes videomateriālus?
- Jā, ir vēlme paturpināt Alūksnes videomateriālus ne tikai ziemā, bet arī pavasara, vasaras un rudens kadros. Gada griezumā to visu dokumentēt, veidojot visas sezonas laika apstākļus, un parādīt, kā mainās Alūksne no putna lidojuma. Jā, savā ziņā varu saukt sevi par lokāli patriotisko alūksnieti. Jāatzīst, ka uzņēmums “Auto Alūksne”, caur kura “Facebook” kontu tika publicēti video, ir ģimenes bizness un video lielākā vai mazākā mērā veidots arī reklāmas nolūkos, lai radītu citādāku pieeju, kā padalīties ar informāciju. Ir jāizmanto iespējas. Ja es to varu un protu, kāpēc gan to nedarīt?
- Tu bieži esi Alūksnē?
- Man sanāk būt mājās tajā laikā, kad šeit ir auto, moto pasākumi, vasaras sezonā tie ir motokrosi - “Vaidavas kauss” utt. Ziemā tās ir autosporta aktivitātes – rallijkrosi. Uz šejieni atbraucu saskrūvēt mašīnu, izbraucu sacensības, kaut ko iemūžinu un darbdienās dodos tur, kur ieplānota filmēšana. Bet pagaidām vēl bāze ir Rīga.
- Ir doma atgriezties pavisam?
- Tiek plānots, kā darbus virzīt uz šo pusi, lai vairāk būtu šeit. Ideālais variants būtu tā, ka pāris dienas filmēju, jo nav jau svarīgi, no kuras puses brauc filmēt, bet montēt varētu Alūksnē - kaut vai sēžot pie ezera ar klēpjdatoru. Alūksne būtu ideālākais variants!
- Vari saukt sevi par mākslinieku?
- Man šķiet, atverot “Youtube.com” vai “Instagram”, katra otrā konta pārstāvis ir mākslinieks, jo ir nofotografējis vai uzfilmējis saullēktu. Viss ir attīstījies ļoti strauji. Varbūt tas mākslinieka gars ir katram, tikai manā gadījumā tas tiek darīts pastāvīgi, tas ir mans maizes darbs, un līdz ar to idejas pašas par sevi nāk pie manis. Basketbolu filmējot, tu vari nostāties vienā stūrī, nofilmēt un tev ir materiāls, ar ko strādāt, bet motokrosā, kamēr nebūsi apskrējis vairākus apļus apkārt visai trasei un katrai klasei, tad tev nemaz nav kvalitatīva materiāla, ko samontēt! Es filmēšanā sāku ar grūtāko – ar motokrosu. Jādomā leņķi, pozīcija, trase. Sacensību dienā tiek noskrieti “padsmit” kilometri, tas nu ir noteikti. Bet es ar to sāku, ar to izaugu, un tas šķita pašsaprotami. Tā arī rokraksts veidojas. Salīdzinoši - uzfilmēt kāzas šķiet viegli.
- Tātad iespējas jāizmanto?
- Pie mūsu tehnoloģiju iespējām nedrīkst tās neizmantot, jo arī pēc 50 gadiem cilvēkiem būs interesanti paskatīties, kā viss, arī Alūksne, ir izskatījies šodien. Tagad jebkurš par tūkstoti var iegādāties tehniku un to pašu atkārtot. Tas ir droši un vienkārši, tāpēc tiem, kam ir šāda iespēja, tā ir jāizmanto un jādara. Viss attīstās tik strauji, ka pēc kāda laika jau videomateriāli un filmēšana vairs nebūs tik interesanta un unikāla. Turklāt droni ir tādā stadijā, ka katru gadu tiek izveidoti labāki un labāki, tāpēc, ja kāds vēlas tādu tehniku, es pat labāk ieteiktu to īrēt.
— Loreta Jargane

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

No “krūmu gonkām” līdz motokrosam un videomontāžai

Kategorijas