Direktore, kura sapņus vēlas īstenot dzīvē

2017. gada 24. februāris 00:00

4759

Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas direktore Daina Dubre-Dobre ir skolotāja, kura savulaik, vēl pati būdama skolniece, daudzas dzīves patiesības un gudrības mācījusies no saviem skolotājiem. Starp viņiem ir arī tādi, kuri vēlāk kļuvuši par viņas kolēģiem. Saulainu un bezrūpīgu bērnību pavadījusi Jaunannā – vecvecāku mājās. Skolas gaitas uzsākusi Pededzes astoņgadīgajā skolā, no 7.klases mācījusies Alūksnes 1.vidusskolā – skolā, kas vēlāk kļuva par viņas darbavietu un ir joprojām.
- Vai bērnībā, skolas gados jums bija kāda personība, kurai gribējāt līdzināties?
- Bijis daudz skolotāju, no kuriem esmu mācījusies dzīves prasmes. Mana pirmā latviešu valodas skolotāja bija Ērika Vanaga. Alūksnē mani audzinātāji bija Tekla Ozola, Tamāra Kārkliņa un Jānis Bērziņš. Ar T.Ozolu vēl līdz pagājušajam gadam bijām kolēģes, viņa man sniegusi ļoti labas vācu valodas pamatzināšanas. T.Kārkliņa bija vēsturniece – viņa prata pastāstīt arī par tiem vēstures notikumiem, par kuriem tolaik skaļi nerunāja. J.Bērziņš bija fiziķis – viņa vadībā piedalījos savā pirmajā un vienīgajā atklātajā fizikas olimpiādē! Man bija liels kauns, ka paliku viena no pēdējām, bet skolotājs mierināja, lai neuztraucos, jo es tomēr centos, darīju un galvenais ir piedalīties, lai gūtu pieredzi. Viņš iemācīja, ka vajag izrunāties ar skolēniem, atrast tam laiku, uzticēties, palīdzēt klasesbiedriem. Iemācīja atklātību un dzīves gudrību. Vidusskolas gados man ļoti simpatizēja ģeogrāfijas skolotāja Irēna Treija – viņas elegance, gudrība, interesantie stāsti. Tāpat arī skolotājas Inta Makuža un Guna Skuja ar savu precizitāti, stingrību, prasīgumu. Man skolas gados bija pedagogi, kuri iemācīja nevērtē cilvēkus pēc deguniem.
- Nesen nosvinējāt skaistu dzīves jubileju. Cik gadi veltīti pedagoģijai?
- Šis ir jau 41.gads. Mana pirmā darbavieta bija Liepnas internātskolā no 1976. līdz 1979.gadam – studēju neklātienē un līdztekus sāku strādāt. Tie bija pieredzes bagāti gadi, jo tolaik bija daudz audzēkņu, kuri piedalījās valsts olimpiādēs un guva labus rezultātus, strādāju kopā ar zinošiem kolēģiem. Palīdzēju Brigitai Bijonei asistēt tautas deju kolektīva vadīšanā – arī no viņas guvu dzīves gudrību. Latviešu valodas skolotāja Austra Brice iemācīja vienmēr neskatīties grāmatā, bet skaidrot bērniem tā, lai viņi izprot gramatikas likumu, nevis iekaļ no galvas. Lūk, jau toreiz skolotāji bērniem mācīja kompetences – to, par ko runā tagad, gatavojoties mainīt izglītības modeli.
1979.gadā pārcēlos uz Alūksni un sāku strādāt Alūksnes 1.vidusskolas (tagad – ģimnāzija) sākumskolas klasēs, esmu dažus gadus mācījusi arī krievu valodu. Vēlāk – latviešu valodu, biju klašu audzinātāja, tad sāku mācīt vecākajām klasēm. Esmu bijusi arī ārpusklases darba organizatore, mācību pārzine.
- Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas direktore esat kopš 2006.gada 1.oktobra. Kāda bija skola un tās dzīve, skolēni toreiz un tagad?
- Salīdzināt ir ļoti grūti, jo katram laikam ir kaut kas labs un ne tik labs – centīgi skolēni, mazāk motivēti, vecāku piespiesti. Vienmēr būs kāds skolēns, kurš uzskatīs, ka mācības nav viņa prioritāte. Tomēr gan toreiz daudzi vecāki saprata, gan arī tagad saprot, ka tikai kopdarbā ar klases audzinātāju un skolu var atrisināt problēmas, kuras pēc tam būs rezultatīvas skolēnam. Primārais ir skolēns. Mūsu uzdevums ir palīdzēt skolēniem tikt pāri dzīves problēmām “spurainajos gados”. Ir gandarījums par labo, kas paveikts kopā ar vecākiem, un skumjas par to, ka reizēm neesam sapratušies, nav izprasti pedagogi, palīdzīgā roka nav pasniegta vai pieņemta un rezultāts tad nav patīkams nevienam.
Izglītības un zinātnes ministrija mūs vienmēr ir uzmanījusi – pārmaiņas, priekšlikumi ir ļoti mainīgi: kā pa kamieļa muguru – augšā, lejā, augšā, lejā. Tas ir sāpīgi, bet skolotāji vienmēr centušies sekot visam jaunajam. Daudzi lēmumi diemžēl bijuši nepārdomāti, piemēram, par obligātu centralizēto eksāmenu vidusskolā matemātikā, nedomājot par bērniem un viņu prasmēm. Jau sen ģimnāzijas skolotāji bērniem māca dažādas prasmes, kuras tagad moderni sauc par kompetencēm, ir iepazinuši norvēģu un dāņu pedagogu atziņas par to, radījuši paši savas metodes, iesnieguši savus darbus portālam “uzdevumi.lv”, vienīgi slinkuma vai nevaļas dēļ savu pieredzi neesam “uzlikuši uz papīra”.
- Ģimnāzija ir Alūksnes novada izglītības iestāžu metodiskais centrs. Ko tas prasa no skolas kolektīva?
- Ģimnāzija daudzus gadus organizējusi kursus, seminārus novada pedagogiem dažādos mācību priekšmetos. Izskan pārmetums, ka novada atklātajās olimpiādēs biežāk uzvar novada skolu audzēkņi nekā ģimnāzijas, bet tas ir tādēļ, ka ļaujam piedalīties arī skolēniem, kuri nestartē lielajos konkursos. Ģimnāzijas mērķis nav parādīt, cik gudri esam, būt atkal stiprākajiem un pirmajiem, bet prast piedalīties, gūt pieredzi, turklāt arī novada skolās ir daudz zinošu bērnu.
Ļoti būtisks ir skolotāju kolektīva atbalsts darbos, kas ātri paveicami, neprasot, kas man par to būs, bet nākot ar ierosinājumiem, padomiem, lai izdotos pasākumi, projekti, jo, tikai darot kopīgi, diskutējot, var gūt panākumus. Arī ģimnāzijas padome, kas atbalsta, domā par izaugsmes iespējām. Skolēnu pašpārvalde, kas mudina pārējos iesaistīties pasākumu veidošanā un domāt radoši. Priecē tehnisko darbinieku attieksme, kuri it kā klusi un nemanāmi, bet laikus palīdz atrisināt jautājumus, kas saistīti ar dažādām organizatoriskām lietām.
- Sabiedrībā nereti izskan, ka ģimnāzijā uzņem skolēnus ar dažādām sekmēm, bet tai vajadzētu būt skolai, kurā mācās novada gudrākie prāti.
- Mēs strādājam pie šā jautājuma. Skolā un starp vecākiem viedokļi par to ir dažādi, tāpat kā pieredze. Tas ir koks ar diviem galiem. Piemēram, pērn vidējā atzīme, uzņemot ģimnāzijā 7.klašu skolēnus, bija 6 balles, līdzīgi ir 10.klasē. Pusaudža gados bērni mainās, attīstās, vecāki un skolotāji līdzpārdzīvo par katru neveiksmi. Ir gadījumi, kad 9.klasē mācību vērtējums skolēnam ir ļoti viduvējs, bet 10.klasē attieksme pret mācībām būtiski uzlabojas un 12.klasē viņš ir teicamnieks! Ja mēs nebūtu viņam devuši iespēju iestāties ar 4 ballēm kādā priekšmetā, kā viņa dzīve būtu pavērsusies? Protams, ir arī gadījumi, kad skolēni tiek izslēgti no ģimnāzijas sliktu sekmju dēļ, jo izvilkšanas teorijas nav. Mudinājums sasniegt augstākus mācību rezultātus ir arī Goda siena “Mēs lepojamies” un teicamnieku un viņu vecāku sumināšanas pasākums maijā. 2010.gadā tas notika pirmo reizi - bija 36 teicamnieki ar vidējo vērtējumu 8 balles, 2016.gadā - jau 83.
Risinājums tam varētu būt arī finansējuma modeļa maiņa. Valstī sāk raisīties diskusija par to, ka Valsts ģimnāzijām varētu ieviest sistēmu, ka nauda tiek piešķirta vairs nevis pēc skolēnu skaita, bet pēc programmu. Tas būtu brīnišķīgi - ģimnāzija varētu uzņemt spējīgākos!
- Kādus jauninājumus ģimnāzijā domāts ieviest?
- Gribam skolā izveidot teātra pulciņu un attīstīt orientēšanos kā sporta veidu. Mēs esam orientierista Edgara Bertuka skola, tādēļ vēlamies skolēniem radīt interesi par šo sporta veidu, ar ko nodarboties var ikviens – galvenais iesaistīt jauniešus sportiskās aktivitātēs. Rudenī ģimnāzijā notika orientēšanās telpās – skolēnus tas ļoti aizrāva, tam turpinājums būs pavasarī, bet pēc tam taps interešu izglītības programma orientēšanās sportā. Arī teātra mākslu sāksim kā interešu izglītības programmu, lai pēc tam domātu par stundu iekļaušanu mācību programmā. No ģimnāzijas jau tagad vairāki skolēni izvēlējušies dzīvi saistīt ar aktiermākslu – ļausim izpausties jau skolā! Sadarbosimies arī ar Alūksnes Tautas teātri “Slieksnis” un citiem kompetentiem speciālistiem.
- Ģimnāzijā gaidāms arī apjomīgs remonts, apgūstot Eiropas fondu finansējumu.
- Jā. Jau gadus četrus top dažādas vīzijas, ideju ir ļoti daudz, beidzot pavasarī izsludinās iepirkumu. Ģimnāzijai tie būtu gandrīz divi miljoni eiro gan no Eiropas fondiem, gan pašvaldības līdzfinansējums. Tiesa, lai pilnībā abus korpusus sakārtotu, vajag uz pusi vairāk. Projekts par pārejas izbūvi starp jauno un veco korpusu tapa jau pirms gadiem septiņiem – ja valstī nebūtu sākusies ekonomiskā krīze, tas jau būtu īstenots par skolas finansējumu. Tagad beidzot taps! Jaunais korpuss jau ir siltināts, nomainīti logi. Tagad veiks ventilācijas sistēmas sakārtošanu, kas nav darbojusies kopš skolas uzbūvēšanas, jo bijusi tikai butaforija. Pārbūvēs aktu zāli, jāparedz atpūtas telpas. Veiksim arī sporta laukuma izbūvi, modernizēsim 7. līdz 9.klašu dabaszinību kabinetus.
Vecajā korpusā mainīs komunikāciju sistēmas, kas darbojas kopš skolas celšanas. Izveidos reģionālu multifunkcionālu metodisko centru ar jaunākajām IT tehnoloģijām, paplašinās bibliotēku ar lasītavu, aprīkos aktu zāli un datorklasi ar modernām tehnoloģijām. Rezultātā vecais korpuss būs pilnībā sakārtots. Uzlabojumi gaidāmi arī skolas internātā. Ģimnāzijā skolēnu skaits samazinās, bet sākumskolā – palielinās, tādēļ esam izvērtējuši iespējas, lai savā ēkā uzņemtu daļu sākumskolas klašu, kuri arī varēs izmantot ģimnāzijas infrastruktūru. Ceram izbūvēt arī liftu. Sapņi ir – ļoti gribas to visu arī īstenot dzīvē.
- Jūsuprāt, izglītības politika valstī ir uz pareizā kursa?
- Diemžēl vispirms aizmirst par skolēniem. Ja jau agrāk valsts būtu ieklausījusies praktizējošo skolotāju viedoklī, ieteikumos, kas nemitīgi izteikti, tad nebūtu tā, kā ir. Šobrīd skolēniem ir ļoti liels mācību apjoms jau 7. līdz 9.klasēs, tas ir arī ļoti smagnējs. Mēs Latvijā gribam jau vidusskolā iemācīt to, ko ārzemēs māca augstskolu 1.kursā! Latvijā dzen un dzen, liek iekalt, bet no iekalšanas nav nekāda labuma! Rūgtums ir arī par algu reformu.
- Kas ir jūsu enerģijas avots jauniem darbiem?
- Izglītošanās caur lasīšanu. Ja man pilnībā gribas relaksēties, tad minu krustvārdu mīklas. Ļoti patīk ceļot. Iedvesmo tikšanās ar draugiem, koncertu un izrāžu apmeklējums. Liels prieks, ka mums Alūksnē tagad ir tik brīnišķīgs Kultūras centrs. Uz tā pasākumiem brauc arī mani draugi no Rīgas, kolēģi no tuvējiem novadiem. Mums Alūksnē ir, ar ko lepoties! Manu alūksnietes pašapziņu spēcina arī ārvalstu kolēģi, kad te viesojas, jo viņi šeit vienmēr ar sajūsmu ierauga ko jaunu. Prieks, ka esam lauzuši stereotipu par mazo Alūksni pierobežā. Piemēram, Sanktpēterburgas kolēģi un skolēni bija sajūsmā par mūsu pilsētu, tās kultūras dzīvi, vidi un mācību procesu. Daudzi skolotāji pēc tam Alūksnē atgriežas jau kopā ar ģimeni, lai atpūstos.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Direktore, kura sapņus vēlas īstenot dzīvē

Kategorijas