Ar lodes krustiņu azotē

2017. gada 24. februāris 00:00

1128

Nacionālo Bruņoto Spēku Kājnieku skolas kapelāns Gints Polis sevi dēvē par kapelānu zaļknābi, jo kapelāna gaitas uzsācis vien pirms gada. Aptuveni tik ilgi viņš kalpo arī Alūksnē, bet līdztekus darbam Alūksnē, Cēsīs un Valkā viņš reizi gadā dodas arī misijā uz Indiju.

Parādīt citu dzīves ceļu
G.Polis ir no Pārgaujas novada Raiskuma pagasta. “Jūs noteikti esat redzējuši Raiskumu, jo Raiskumā puskilometru no manām mājām tika filmēta slavenā Jāņa Streiča filma “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Arī man bija iespēja tur kā sešpadsmitgadniekam palīdzēt ko atnest, ko aiznest. Tā bija iespēja redzēt, kā īsti notiek filmēšanas process,” stāsta G.Polis. 15 gadu vecumā viņš zaudēja tēvu un jau tad sajuta, cik svarīgs cilvēka dzīvē ir atbalsts. Tiesa, jaunieša gados viņš sācis buntoties, un, ja daudzas mātes baidījušās savus dēlus sūtīt armijā, tad G.Poļa mamma bijusi priecīga par to, ka armija varētu dēlam parādīt arī citu dzīves ceļu. “Daudzas mātes baidījās tāpēc, ka tajā laikā padomju armija karoja Afganistānā un nevarēja zināt, kur tevi nosūtīs. Es divus gadus dienēju Maskavā un biju armijā mūziķis,” stāsta G.Polis. Atgriežoties Latvijā, viņam izdevies gan nodibināt kokzāģētavu, gan iegūt sev un savai ģimenei finansiālu nodrošinājumu. “Lai arī biju finansiāli nodrošināts, man tomēr kaut kā pietrūka. Es nejutu nevienā no darbiem, kurus darīju, sev piepildījumu. Gribēju zināt, kur ir dzīves sāls,” teic G.Polis.

Dievs nepiezvanīja pa mobilo tālruni
Ticības ceļš neaizsākās bērnībā, jo padomju laikos reliģija bija tabu tēma. “Gājām ar tēti pirms Jaungada mežā cirst eglīti, bet vecmamma teica, ka eglīti vajadzētu arī nedēļu pirms tam. Tad jau nesapratu, bet vēlāk atskārtu, ka viņa vēlējās eglīti uz Ziemassvētkiem,” stāsta G.Polis. Ticības ceļš viņu aizrāva pamazām - 36 gadu vecumā viņš nepārprotami zināja, ko vēlas darīt turpmāk savā dzīvē. “Man nebija nekādu lielo pārdomu vai šaubu – zināju, ka vēlos kļūt par garīdznieku, lai arī, protams, Dievs man nepiezvanīja pa mobilo telefonu un neteica – tā, Jāni, tev jākļūst par garīdznieku,” teic kapelāns.
Viņš uzsācis mācības Lutera akadēmijā un ticis iesvētīts par luterāņu mācītāju 2003.gadā. “Laikā, kad mācījos, teicu, ka es nekad nekalpošu cietumā un nedošos misijās ārpus Latvijas. Es gribēju vienkārši kalpot draudzē, taču nepagāja ilgs laiks un es jau kalpoju Cēsu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem un 2011.gadā sāku doties misijas braucienos uz Indiju,” stāsta G.Polis.

Visi ir kara draudze
2015.gadā viņš savā automašīnā netīšām ieslēdzis radiopārraidi, kurā runājis Raimonds Bergmanis. “Mani ļoti uzrunāja R.Bergmaņa teiktais, un jau nākamajā dienā es iestājos zemessargos. Pēc gada Nacionālo Bruņoto Spēku virskapelāns mani aicināja kļūt par armijas kapelānu. Tā nu visu nakti domāju un nākamajā rītā piekritu šim izaicinājumam,” stāsta G.Polis.
Pašreiz viņa nedēļa izskatās šādi: trīs dienas Alūksnē, divas dienas Cēsīs, kā arī ciemošanās pie sievas Siguldā, meitas Raiskumā un kalpošana Valkā. “Iesākumā man ļoti patika šī braukāšana, šķita vērtīgi izrauties no mājām, taču vēlāk sāku just, cik ļoti gribas biežāk satikt savējos un būt ar viņiem kopā,” teic G.Polis. Tieši tādēļ viņš tik labi izprot arī cilvēkus, kuri dienē, jo viņi nereti ir atšķirti no saviem tuviniekiem un tādos brīžos cilvēkam ir vajadzīgs emocionāls un garīgs atbalsts. “Mēs nešķirojam, kurš pieder kādai konfesijai, jo visi esam kara draudze. Sākot strādāt par kapelānu, es jau biju par vecu, lai uzsāktu dienestu - tas nozīmē, ka Nacionālajos Bruņotajos spēkos es esmu civilā persona. Ja manā vietā tagad nāktu kāds jaunāks kapelāns, tad viņam būtu priekšroka, jo viņš varētu dienēt un būt armijas kapelāns - militāra persona,” pauž G.Polis.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ar lodes krustiņu azotē

Kategorijas