Alūksnes ekonomikas rosīgie gadi

2017. gada 3. marts 00:00

1496

Alūksnes muzejā atklāta izstāde “Alūksnes rūpkombināts 1946.-1963.gads”. Atklāšanas pasākums tika aizvadīts atbilstoši izstādē aplūkotajam laikam – ar pateicību izsniegšanu, uzslavu teikšanu un godināšanu.

Ražotnes, darbnīcas,
dzirnavas
Alūksnes muzeja vēsturniece Zanda Pavlova bija kļuvusi par Alūksnes rūpkombināta direktori biedri Pavlovas kundzi un klātesošajiem pastāstīja par rūpkombināta vēsturi un darbību. Šis laika posms izvēlēts izstādei tāpēc, ka 1963.gadā Alūksnes rūpkombinātu pievienoja Gulbenes rūpkombinātam, jo Alūksnes rajonu pievienoja Gulbenes rajonam. Tomēr muzeja darbinieki ir apņēmušies nākotnē izpētīt Alūksnes rūpkombināta darbību arī līdz deviņdesmito gadu sākumam, kad tas beidza pastāvēt.
“Pēckara gados attīstījās Latvijas saimniecības nozares, tās tika iekļautas vienotajā PSRS ekonomiskajā sistēmā. Galvenais uzdevums – rūpniecības, lauksaimniecības un pakalpojumu nozaru attīstība. Viens no vadošajiem tālaika rūpniecības uzņēmumiem Alūksnes rajonā bija Alūksnes rūpkombināts. Tā pakļautībā atradās dažādas ražotnes un darbnīcas, arī vairākas dzirnavas – lielākās bija Mālupes dzirnavas, Otes dzirnavas Kalncempjos un arī Jaunannas dzirnavas,” klāstīja Z.Pavlova.

No kūkām līdz ķieģeļiem
Rūpkombināta pakļautībā Alūksnē bija arī divas maizes ceptuves – viena Jaunajā pilī, otra Strādnieku ielā (tagadējā Tirgotāju ielā 16). Bija arī konditoreja Lielezera ielā (tagadējā Lielā Ezera iel), kur cepa tortes, kūkas, praņikus, smalkmaizītes. Lielezera ielā bija daudz un dažādu darbnīcu, tāpat kā Strādnieku ielā. Rūpkombināta pakļautībā bija arī frizieru darbnīcas – sieviešu un vīriešu. Šuvēju darbnīcas, kas piedāvāja gan individuālos pakalpojumus, gan šuva produkciju masveidā eksportam. Bija celtniecības darbnīcas, pulksteņu remontdarbnīca un radioremontdarbnīca, dažādas amatnieku darbnīcas, piemēram, kurpnieku, kalēja.
“No 1947.gada rūpkombināta pakļautībā darbu sāka arī valsts alus darītava Kolberģī, Aldaru ielā, ko pazina arī kā Jēkaba Kreiļa alus darītavu. Tolaik rūpkombināts piedāvāja trīs veidu alu: “Alūksnes gaišo alu”, “Martas alu” un “Žiguļu alu”. Piedāvāja arī kvasu, kas bija izlejams un nopērkams pilsētas ielās. Bija arī limonādes cehs, kas ražoja mandarīnu, apelsīnu, citronu limonādi, vēlākajos gados darbība tika vēl paplašināta, piedāvājot arī zupas un dažādus konservus. Līdz 1968.gadam Alūksnē, Uzvaras ielā, darbojās arī konfekšu ražotne. Pēc tam to pārcēla uz alus darītavas telpām un sāka ražot konfektes “Gotiņa”,” sacīja Z.Pavlova.

Pilsētā un rajonā
Ražotnes un darbnīcas izvietoja ne tikai Alūksnes pilsētā, bet arī pa rajonu. Piemēram, kalēja darbnīcas atradās Alsviķos, Kalncempjos. Kalncempjos bija arī fotodarbnīca. Apē un Trapenē bija ķieģeļu cepļi. Zeltiņos – drēbnieku un kokapstrādes cehs. Šo gadu laikā rūpkombinātam bijuši dažādi nosaukumi, tāpat kā pakļautība. Z.Pavlova atzina – sākumā materiālu vākšana izstādei bijis vienmuļš darbs arhīvā, taču laika gaitā fakti kļuva par stāstījumu, tika papildināti ar fotogrāfijām, atmiņu stāstiem, lietām no muzeja krājuma un privātajām kolekcijām. “Paldies Alūksnes muzeja kolēģiem, ka palīdzēja iekārtot izstādi. Paldies Alūksnes mākslas skolas direktoram Ojāram Vēliņam, kurš palīdzēja izveidot un noformēt informatīvās planšetes. Paldies Alūksnes pilsētas un Kolberģa bibliotēku darbiniecēm, Valsts zonālā arhīva darbiniecēm, Aivaram Puzulim, Pēterim Zālītim, Sarkanā Krusta Alūksnes nodaļas darbiniekiem, kā arī atmiņu stāstītājiem,” sacīja Z.Pavlova.

Šūšanas cehā – 34 gadi
Alūksniete Ausma Dobelniece Alūksnes rūpkombinātā nostrādājusi 34 gadus - no 1959. līdz pat 1993.gadam, kad šuvēju darbnīcā tika piedzīvots ugunsgrēks. “Pirmā šuvēju darbnīca mums bija Dzirnavu ielā, pēc tam tagadējā “Dzīpara” ēkā, bet pēdējā bija ēkā, kur tagad ir pasts un augstskolas filiāle. Darba bija ļoti daudz – šuvām gan virsdrēbes, gan vieglo apģērbu, strādājām virsstundas. Apģērbām savas pilsētas, rajona iedzīvotājus, mūsu sašūtais apģērbs tika arī eksportēts. Šo gadu laikā tika piedzīvoti vairāki direktori šūšanas cehā – vecākais no viņiem ir alūksnietis Jānis Zvejnieks, kuram ir jau vairāk nekā 90 gadu,” stāstīja A.Dobelniece.
No tālaika šuvējām viņa atminējās Āriju Zvirbuli, Ināru Krūzi, Rasmu Zelmeni, daudzu alūksniešu atmiņā joprojām ir šuvēja Vera Lībiete, kura arī savulaik strādāja rūpkombinātā. “1993.gadā šuvēju darbnīcā bija ugunsgrēks. Kas tam bija par iemeslu – vēl šodien nezinu… Darbnīca bija pilnībā izdegusi, iekārtas sadegušas… Frizētava, kas atradās stāvu zemāk, visa nokvēpusi… Trešajā stāvā bija kantora telpas – arī tās skāra ugunsgrēks. Pēc ugunsgrēka šuvēju darbnīca Alūksnē vairs netika atjaunota. Daudzas no šuvējām sāka strādāt privāti,” atcerējās A.Dobelniece.

◆ Lai pēckara gados attīstītu Alūksnes un tās apriņķa ekonomiku, sākot ar 1946.gadu, pilsētā notika sagrautās rūpnieciskās ražošanas atjaunošana un sadzīves pakalpojumu nodrošināšana. Viens no tālaika vadošajiem rūpniecības uzņēmumiem Alūksnē bija LPSR Alūksnes apriņķa (vēlāk rajona) PBS rūpkombināts. Rūpkombināta pakļautībā atradās ražotnes/darbnīcas, kas aptvēra dažādas jomas - sākot no sadzīves pakalpojumiem līdz pat specializēto darbnīcu ražojumiem.

◆ 50. un 60.gados Alūksnē bija veikals, šuvēju, mehāniskā, galdnieku, kokapstrādes, drēbnieku, podnieku darbnīcas, frizētavas, ādu mītuves (ģērētavas), krāsotavas, dzirnavas, bezalkoholisko dzērienu un konfekšu ražotne.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Alūksnes ekonomikas rosīgie gadi

Kategorijas