Dobru ģimene – kā cimdiņš ar rociņu

2017. gada 10. marts 00:00

7070

Anna un Maldis Dobri no Bejas savu dzīvi nepārtraukti pavada kustībā. Ar savu azartiskumu un neremdināmo dzīvesprieku jau no kopā būšanas mirkļa viņi apbur ne vienu vien cilvēku. Un nav jau arī brīnums - šis pāris atrod vienu takti gan dejā, gan dziesmā, gan dzīvē.
- Pastāstiet par sevi!
Anna: - Pēc tautības esmu rumāniete. Arī manā pusē bija kara laiki: bēgšana, Padomju Savienība, tāpēc arī Ukrainā palika rumāņi. Vispār sanāk, ka esmu rumāniete, dzimusi Ukrainā, mācījusies moldāvu skolā un dibinājusi ģimeni Latvijā. Ukrainā pēc profesijas biju vērpēja, šķetinātāja. Atminos, ka man no tām pūkām bija alerģija, visu laiku solīja, ka pārvedīs mani uz citu vietu. Tā kā darbavietu nemainīja, uzrakstīju atlūgumu. Māsīca komplektēja grupu, lai dotos strādāt uz Latviju. Mana mamma negribēja mani laist, viņa, jau kā zinādama, noskaitīja – atradīsi tur puisi, apprecēsies un paliksi... Tā arī bija.
Maldis: - Es Bejā dzīvoju kopš 3.klases. Tajā laikā strādāju uz traktora, esmu bijis šoferis, mehāniķis. Dzīvē esmu darījis visu ko, lai nopelnītu. Līdztekus sāku iet teātrī, dejot sāku, aizejot ar draugu uz vienu mēģinājumu.
- Kā atceļojāt uz Latviju?
Anna: - Astoņdesmito gadu beigās visi brauca peļņā un māsīca veidoja brigādi, kurā trāpījos arī es. Visi brauca lasīt akmeņus - es nesapratu, kā tas ir, vai tiešām staigā ar spainīti un lasa akmeņus? Bet, kad tiku uz lauka, tad sapratu lietas būtību... Ukrainā, piemēram, ir melnzeme. Tur nav tāda zeme kā Latvijā. Strādājām mēs smagi – no rīta līdz vakaram. Bet bija jautri, pat paspējām balles apmeklēt! Mājās arī gribējās, bet viss sagrozījās tā, ka satiku Maldi. Draudzējāmies vienu gadu, viņš jau sāka runāt par kāzām, es domāju – nē, nekādā gadījumā. Tad aizbraucu atpakaļ uz Ukrainu, uzturējām kontaktus, rakstījām vēstules. Divus gadus draudzējāmies un tad apprecējāmies. Nosvinējām pat divas kāzas - gan Ukrainā, gan Latvijā.
- Un kā abi iepazināties?
Maldis: - Es toreiz strādāju uz traktora, uz tā paša lauka. Viens otrā ieskatījāmies un pamazām, pamazām, ar ilgām pārdomām tomēr izdomājām “samesties” kopā. Es visur ņēmu Annu līdzi, lai ātrāk iemācās valodu, iepazīstas ar cilvēkiem un iejūtas mūsu vidē. Tā arī notika.
- Valodas barjera netraucēja?
Maldis: - Mēs visur bijām kopā, un viņa ļoti ātri iemācījās valodu. Visur jau arī runāja ar viņu latviski, ja ko nesaprata – skaidroju. Viņai gaiša galva, zina daudz valodas - rumāņu, moldāvu, ukraiņu, krievu, latviešu, angļu, franču. Valodas ir viņas stiprā puse.
Anna: - Protams, bija grūti, pietrūka mūzikas, māju, valodas. Šeit tomēr ir vēsāka tauta. Mums, strādniecēm, ierādīja māju centrā, kur dzīvot. Pusdienlaikā gāju uz māju un raudāju... Bet jutu, ka arī Maldis pārdzīvoja, tādēļ saņēmu sevi rokās. Toreiz ļoti pietrūka māju, lai gan pati piekritu gan palikt, gan precēties. Bet Maldis nekad man nav uzstādījis ultimātu – viss, jādzīvo Latvijā. Es pati tā nolēmu. Šodien man ļoti sāp sirds par to, kas notiek Ukrainā... Paldies Dievam, apgabalu, kur dzīvo mani radinieki, karš vēl nav skāris, bet tāpat ir liels satraukums...
- Kurš jūsu ģimenē ir galva?
Anna: - Es pat nezinu. Pēc horoskopiem Maldis ir Mežāzis, es esmu Dvīnis un saderība esot neiespējama. Bet jau 27 gadus esam kopā! Tad jau kaut kas saderīgs tomēr ir (smaida). Es domāju, ka arī vīrs dažbrīd ir galvenais. Saka, ka vīrs ir galva un sieva kakls, bet mēs maināmies lomām. Maldis ir lielisks vīrs - viņš cenšas gan iepriecināt, gan pārsteigt!
Maldis: - Latvijā svētku nav par daudz, tāpēc svinam visus svētkus. Varam jauki, romantiski pasēdēt gan 23.februārī, gan 8.martā. Svētki ir prieks dzīvē!
- Jūsuprāt, kādai ir jābūt ģimenei?
Maldis: - Ģimenē ir jābūt sapratnei, jāspēj piedot un paciest vienam otru. Protams, šad tad arī mēs izplēšamies. Tas arī ir jāprot. Ja Annai kaut kas nepatīk, tad pasaka, bet izejam no situācijas, izrunājam. Arī pretējiem viedokļiem ir jābūt.
Anna: - Mūsu pluss ir tas, ka mēs neprotam ilgi klusēt. Ir situācijas, kad jāsaka paldies Maldim, ka viņš palika pie sava, jo tomēr viņam ir bijusi taisnība. Esam dzīvi cilvēki, neesam pūkaini un maigi. Es esmu Gaiss, Maldis – Zeme. Tas arī ir jūtams, jo es esmu pa gaisu vairāk, viņš piezemētāks, bet balansam jābūt. Tāpat, lai būtu pilnvērtīga ģimene, jābūt bērniem. Mums ir divas brīnišķīgas meitas, kuras ļoti mīlam!
Maldis: - Jā, vecākā meita Kristīne (26 gadi, dzīvo Dānijā) ir vairāk tehniska. Kad strādāju par mehāniķi, viņa bieži nāca līdzi, skatījās - viņu tas viss interesēja. Arī tagad nekas nav zudis. Vīram - ideāli, jo sieva zinās, kas mašīnai noticis. Arī lampiņu ieskrūvēt prot, bet izmācījusies par podologu. Savukārt jaunākā meita Linda (21 gads) studē māszinības Paula Stradiņa medicīnas koledžā onkoloģijā. Viņa gan ir māju bērns. Pat tad, kad viņa mācījās ģimnāzijā Alūksnē, braukāja uz mājām un kopmītnēs nedzīvoja. Taču aktīva tāpat kā mēs - dejo, vada pasākumus, iet medībās un vēl medicīnu studē.
- Jums abiem ir arī kopīgi vaļasprieki...
Anna: - Mums vaļasprieku netrūkst! Kā vietējiem Bejā vajadzēja iesaistīties daudzās aktivitātēs un arī tagad vajag. Vadījām pasākumus Bejas interešu klubā “Pīlādzis” - koncerti, uzvedumi, teātri. Patīk piedalīties dažādās avantūrās. Kad meitas bija mazākas, piedalījāmies visās skolas aktivitātēs bērniem. Braucu ar velosipēdu, patīk slēpot, dievinu augus, patīk gatavot un cept no rauga mīklas daudz ko, dodamies ceļojumos, katru gadu cenšamies aizbraukt uz Ukrainu. Esam krustījuši meitiņu draudzenei Zaigai Sudrabai. Tāpat apmeklējam pirti ar saviem pirts draugiem - jauks kolektīvs, jauki draugi, kur piekopjam visas pirts procedūras. Maldim patīk zvejot. Maldis spēlēja teātrī pie režisores Ausmas Garās. Es kādu laiku apmeklēju arī Bejas amatierteātri pie režisores Gunas Igošinas. Esam paši dziesmas sacerējuši, iestudējuši uzvedumus, neņemot vērā to, ka ir darbs un mājas darbi. Vienmēr esam spējuši to apvienot. Skrienam un darbojamies. Reizēm, ja atskatās uz savu dzīvi, šķiet, ka tā ir bijusi ļoti krāšņa un piesātināta. Man laikam jāsaka paldies vecākiem, jo man viņi bija muzikanti un ļoti aktīvi, vecākais brālis vadīja dejas Ukrainā, arī es dejoju un dziedāju. Sanāk, ka atvedu to arī uz šejieni.
Maldis: - Dejojām taču arī pie Dzintras Steberes modernās dejas – valsi un citas. Bet arī šis kolektīvs pajuka, jo laukos jau cilvēkiem ir darbi un citas lietas.
- Tad jau jūs sen dejojat?
Anna: - Īstenībā es pat nemācēju runāt, kad jau dejoju. Nu labi, runāt es mācēju, tikai ne latviešu valodā. Šeit sāku dejot, kad mans vīrs spēlēja teātrī. Viņš mani no tīrumiem ņēma līdzi skatīties teātri, un uzsākām arī dejas. Toreiz es ļoti vēlējos iemācīties runāt latviski. Zinu, ka ir akcents, bet iemācījos. Bet dejot sākām jau 1990.gadā, kad Bejas kolektīva vadītāja bija Anna Vahere. Īstenībā dejoju arī, kad ar pirmo meitiņu biju gaidībās, un skatē dejoju, kad gaidībās biju ar otro meitiņu. Atminos, ka bija deja, kurā Maldi novilku nost no skatuves. Viņš sacīja, ka vajadzēja vēl vienu apli dejot. Es teicu – nevaru, man ir slikti. Lai arī šķiet, ka mūsu dzīve ir vienā skriešanā, tomēr mēģinājumos mēs barojamies ar enerģiju viens no otra. Piemēram, šogad sanāca krustības mazbērnam, jubilejas, mēģinājumi un pasākumi - šķita, ka visa par daudz, bet bez tā nevar. Tas viss dod enerģiju darboties tālāk.
- Kas jums notur dzīvesprieku?
Anna: - Mēs dzīvojam.
Maldis: - Visa dzīve ir viens liels teātris. Nevarētu iedomāties, ka tagad būtu jāsēž mierā, ka nebūtu deju, teātra. Ar kaimiņiem cenšamies saprasties un kontaktēties. Vasarā vārām zupu pagalmā, redzam - iet kāds garām, pasaucam.
Anna: - Mums patīk būt cilvēkos un ar cilvēkiem. Cilvēki ir vajadzīgi. Ir ļoti patīkami, ja ir, pie kā aiziet, vai ja pie tevis atnāk!
— Loreta Jargane

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Dobru ģimene – kā cimdiņš ar rociņu

Kategorijas