Rokdarbniece caur un cauri

2017. gada 10. marts 00:00

Alūksniete Ligija Priede ir rokdarbniece, un šīs prasmes ir tuvas vairākām viņas dzimtas sievietēm. Dziju saviem darbiem viņa krāso ar dabiskajiem materiāliem – ziediem un dažādām saknītēm. Lai arī krāsas tādējādi neiznāk košas, tās ir sirdij ļoti tuvas, jo nāk no paša zemes klēpja un tādam darbam pieskarties ir gluži kā pieskarties mūsu visu mīļajām mājām - zemei.

Krāsošanai neizmanto tikai svaigus ziedus
L.Priede ar rokdarbiem nodarbojas jau kopš bērnības, un rokdarbi mīļi ir bijuši gan viņas mammai, gan vecmammai. “Sāku ar izšūšanu un adīšanu. Jau 18 gadus darbojos arī Alūksnes Tautas lietišķās mākslas studijā “Kalme” un aužu. Viss sākās ar mazākiem darbiņiem, nu aužu arī segas,” teic L.Priede. Viņa pati krāso arī dziju ar dabiskiem materiāliem, un šis process ir ļoti interesants. “Aizpagājušajā gadā Viktora Ķirpa Ates muzejā notika mācības, kurās pasniedzēja no Rīgas rādīja, kā var krāsot dziju ar augu krāsvielām. Skolotāja sākumā domāja, ka mums parādīs pašus pamatus, bet mēs bijām pamatīgi sagatavojušies un ievākuši daudz augu, no kuriem varēja pagatavot “padsmit” krāsas. Mums bija četri katli, kuros vārījām augus, un izskatījāmies gluži kā raganas, kas buras,” smaidot stāsta L.Priede.
Izrādās, ka dzijas krāsošanai neizmanto tikai svaigus ziedus, bet arī kaltētus augus, kā arī dažādas saknītes. “Ķīmiskās krāsas var paredzēt, taču no dabiskajiem materiāliem nevar īsti paredzēt krāsu iznākumu. Samtene, piemēram, dod dzeltenīgu vai zaļganīgu krāsu. Dziju jau var krāsot ar visiem augiem. Kartupeļu lakstiem ir skaists tonis, valrieksts arī dod skaistu brūnu toni. Augi jānovāra, jānokāš un tad jāieliek dzija. Tas ir ļoti interesants process,” teic L.Priede. Pērn viņa pati savā mājas dārzā eksperimentējusi ar dzijas krāsošanu. Augu uzlējumam var pieliet arī alu, lai tas rūgtu. Krāsas iegūšanai no augiem uzlējumam var pievienot arī sāli. Senākos laikos kā kodinātājs tika izmantots pat urīns un virca.

Darbi aizceļojuši pat uz
Ameriku
L.Priede mēģinājusi arī knipelēšanu un atzīst, ka tas ir diezgan sarežģīts process. “Vienam dvielim vien ir 40 knipelīšu. Rakstu veido, pārvietojot knipelītes, un tas ir sarežģīts process, tāpēc labprātāk mežģīnes tamborēju,” atzīst L.Priede. Viņas austie darbiņi ir aizceļojuši arī ārpus Alūksnes un pat Latvijas. Pašreiz viņas austos dvieļus var aplūkot Rīgā Svētā Pētera baznīcā izstādē “Melnbaltā”. Viņas darbiņus kāds dažreiz noskata kādā izstādē un lūdz izveidot ko līdzīgu. Tā nu pasūtījuma darbi ir aizceļojuši pat uz Ameriku un citām valstīm. “Vienu segu audām kopā ar vīru Andreju, jo tā bija ļoti plata. No vienas puses spolīti metu es, no otras – viņš. Arī meitai uz kāzām segu uzaudām kopā ar vīru,” stāsta L.Priede un uzsver, ka agrāk lielākie audēji bijuši tieši vīrieši, jo tas nebūt nav viegls darbs. L.Priedei ir divas meitas – Agita un Kristīne. Kristīne arī ir aizrāvusies ar rokdarbiem, un tā nu iznāk, ka rokdarbi šajā dzimtā iet no paaudzes paaudzē un līdz ar to arī daudzi skaisti darbi.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Rokdarbniece caur un cauri

Kategorijas