90 gadi – tikai skaitlis pasē, bet ne dvēselē un miesā

2017. gada 24. marts 00:00

2479

(Turpinās no 1.lappuses)
Alūksnietis Modris Pedecs pagājušajā nedēļā atzīmēja 90 gadu jubileju. Neviens, kurš viņu saticis dzīvē, nedotu šim spraunajam kungam tik daudz gadu. Deviņos gadu desmitos piedzīvotas dažādas varas, politiskie konflikti un arī cilvēciskais skaistums – mīlestība, muzicēšana ballēs, rožu stādu audzēšana. No M.Pedeca dzīvesprieku mācīties vajadzētu arī dažam labam jaunietim un noteikti arī ikvienam senioram. Nenolaist rokas, atrast sev tīkamu nodarbi un cauri dzīves grūtumam iet ar vieglu soli – tas ir ilga mūža noslēpums!
- Savā mūža gājumā esat pieredzējis dažādas varas un laikus. Kas jums ir palicis visvairāk atmiņā?
- Bērnībā mums tēva mājās bija piecas govis, divi zirgi un 30 aitas. Vedām dziju sukāt uz Rīgu, un mums atpakaļ veda dziju, no kuras mana mamma auda vadmalu. Kad gāju Pededzes skolā, man bija vilnas uzvalks, un ar to droši varēja iet ziemā, jo nesala. Kara laikā, kad krievi dzina ārā vāciešus, viņi, ejot prom, nodedzināja mana tēva mājas Kalnapededzē. Bijām mājās, mūsu mājās ienāca vācieši un teica, lai ejam ārā. Biju vēl mazs puika, ķēros klāt tētim, viņš bija paņēmis bisi, lai aizstāvētos no vācu karavīriem. Divi vācieši nodedzināja vispirms labības šķūni, tad kūti, klēti un māju. Par laimi, mūsu lopi bija ganībās. Nesām no mājām ārā mēbeles, kuras paspējām izglābt...
Vēl atmiņā palikuši Ulmaņlaiki, kad prezidents Kārlis Ulmanis viesojās Pededzes skolā. Pededzes skolu cēla, materiālus vedot ar zirgiem, nebija nevienas mašīnas! Kad mūs laida iekšā skolā, tad pats K.Ulmanis bija atbraucis uz skolas atklāšanu. Mans brālis Verners tad mācījās 5.klasē un mācījās ļoti labi. K.Ulmanis viņam pasniedza skolas karogu. Kamēr K.Ulmanis turpināja runu, manam brālim bija tas gods turēt šo karogu.
- Jums ir interesants stāsts arī par to, kāpēc netikāt iesaukts armijā.
- Jā. Mācījos Valkas arodskolā, un pie komandantes stāvēja mūsu karaklausības apliecības. Mans kursabiedrs, kurš nāca no Latgales, reiz paņēma atslēgu no šīs telpas, ziepēs uztaisīja tai nospiedumu un izvīlēja atslēdziņu. Tad viņš ielavījās, paņēma savu, manu un vēl trīs biedru apliecības. Viņš ņēma un tās vienkārši sadedzināja! Tā nu, kad pienāca laiks iesaukumam, mums tiešām nepienāca pavēstes, un neviens pat to nenojauta, jo komandantei šķita, ka visas apliecības jau ir aiznestas. Krievu armijā bija jādien trīs gadus, un visus šos gadus neredzēji savu mammu. Es jau absolvēju arodskolu un strādāju trešo gadu, kad reiz man kādā jautājumā ar armiju saistīti cilvēki paprasīja, kāpēc es šajā vecumā esmu mājās, jo man taču būtu bijis jādien! Godīgi arī atzinos, ka man jau nav nākusi nekāda pavēste. Viņi bija šokā, veica pārbaudes un nudien – man tāda nebija atnākusi. Tā nu par sodu man bija jāiziet viena mēneša apmācības... Uzvilka man krievu formu, mācīja šaut, gulties un celties. Vēlāk mani palaida mājās - toreiz es jau dzīvoju Rīgā.
- Bet vēlāk jūsu dzīve tik un tā saistījās ar armiju.
- Jā, izmācījos par šoferi un sāku Rīgā strādāt armijas daļā par pulkveža šoferi. Tur arī satiku savu sievu Maigu. Draudzējāmies. Mans vectēvs reiz teica, ka sieva jānoskata tā – jāierodas pie viņas negaidīti ciemos pirmdienas rītā. Ja viņai ir nemazgāti trauki un neklāta gulta, tad viņa, visticamāk, tā darīs arī visu dzīvi un nebūs saimnieciska. Devos vienā pirmdienas rītā drebošu sirdi pie Maigas, viņai to nezinot. Viņai viss bija sakārtots - gulta saklāta, trauki izmazgāti, pati sakopta un gatava doties uz darbu. Apskāvu viņu cieši jo cieši un teicu: “Tu būsi mana sieva!” Tad devāmies ciemos pie viņas vecākiem, un visiem par pārsteigumu izteicu bildinājumu. Rīgā nodzīvojām desmit gadus. Atmodas laikā atguvu sava tēva zemi, tad arī pārcēlāmies uz šejieni. Ne reizi savā mūžā mums nav bijis lielu strīdu, dzīvojām ļoti saticīgi.
- Jums tika mācīta arī kāda īpaša kara taktika.
- Pēc 2. pasaules kara, kad tika nodedzinātas mana tēva mājas, vēlāk nācu skatīties to vietu un jutu drausmīgu smaku. Tur bija krituši apmēram 30 krievu karavīri... Vēlāk, kad biju iesaistījies armijā, mums mācīja īpašu taktiku, lai šādas kļūdas vairs nepieļautu. Vācieši bija slēpušies ierakumos, un krievu karavīri devušies uzbrukumā. Viņus visus nošāva. Mums mācīja iet pamīšus: vieni pieceļas un skrien, tad ātri noguļas, un tikmēr uzbrukumā ceļas nākamie. Šāda pamīšus tehnika ļāva krist mazāk karavīriem, jo, kamēr vācieši no tranšejas tēmēja uz krievu karavīriem, viņi jau paspēja nogulties. Un cēlās nākamie, kuri šāva. Šī taktika palīdzēja.
- Neņemot vērā tālaika militāro fonu, jūs ar sievu aizrāvāties arī ar ko ļoti skaistu un trauslu – rožu stādīšanu. Jūs esat arī pazīstams kā izcils rožu audzētājs.
- Jā, sākām audzēt rozes. Manas rozes ir īpaši izturīgas un iecienītas, jo, tās potējot, veidoju spēcīgāku kallusu: tas ir izveidots nevis vienā, bet vairākās vietās, potēju tās ar dubultmēnestiņu. Daudzi nopērk rozes, kuras otrajā gadā jau iznīkst, taču manas rozītes turējās ilgi – tās auga pat desmit gadus. Biju slavens ar savām rozēm un braukāju pat uz Pleskavu ar rožu stādiem. Tā bija mana sirdslieta un bauda. Pats visu apguvu pašmācības ceļā, tādēļ ar laiku zināšanu šajā jomā bija daudz. Toreiz jau nevienam nestāstīju savu noslēpumu, ka potēju rozes ar dubultmēnestiņu (smaida).
- Jūs vienmēr esat bijis drosmīgs un reiz pārmācījāt arī kādu zagli savās lauku mājās.
- Man bija trīs siltumnīcas, bet palaikam īpašumā nāca zagļi. Lai notvertu zagļus, reiz tomātu siltumnīcā izraku bedri un uzliku plānas līstītes. Zaglis droši gāja un iekrita ar vienu kāju bedrē. Tur bija ierīkots mehānisms, kā rezultātā zagļa kāju savilka trose. Nabadziņš raudāja, jo nevarēja aizbēgt. Jauns cilvēks bija, bet es jau nebaidījos – esmu gājis arī boksa kursos! Reiz arī Rīgā man uzbruka trīs vīri, bet es viņiem sadevu un viens pat nokļuva slimnīcā, jo tik spēcīgi viņam iesitu pa žokli. Neviens jau no viņiem nenojauta, ka sitīšu pretī. Nabadziņš nogulēja divus mēnešus slimnīcā. Bokseriem jau acis neaizkrīt ciet, viņi māk izvairīties no sitiena. Viens no viņiem mēģināja man arī sist, bet trāpīja ar visu spēku betona sienā. Redz, tā man ir gājis.
- Kas jums ir palīdzējis saglabāt tik labu fizisko formu?
- Regulāri ogoju un pārdevu ogas arī Rīgā. Daudzi man teica, ka mellenes uzlabo redzi. Sākumā īsti tam neticēju, bet dienā esot jāapēd viens litrs melleņu, lai uzlabotu redzi. Litrs jāsadala trīs daļās un dienas laikā jāapēd. Tā – visas ogu sezonas laikā. Jāatzīst, tas man palīdzēja uzlabot redzi, un arī tagad staigāju bez brillēm, vien ļoti sliktā apgaismojumā man ir nepieciešamas brilles lasīšanai. Citādāk redzu ļoti labi. Ogoju arī tagad, un pats ar dēlu arī meistaroju ogu lasīšanas kombainus. Sāku sezonu ar meža zemenēm, tad seko mellenes, brūklenes un visbeidzot dzērvenes. Veseli četri etapi! Ogojot vien esmu atradis pāri 30 briežu ragiem, pats nevienu nemedījot. 50 gadus arī vairs nepīpēju. Ir jādzīvo ar prātu! Pīpētāji jau nav ne sportisti, ne meitās gājēji! Ir jau arī sievietes, kuras smēķē, bet tas nu nepavisam nav labi.
- Izstāstiet jautro gadījumu no dzīves, kas saistīts ar staigāšanu uz rokām! Jūsos mīt tāds dzīves spars, ka nebūtu grūti iedomāties jūs to darām vēl tagad.
- O, jā! Mācījos jaunībā staigāt uz rokām. Reiz Rīgā uz ielas redzēju pretī nākam piecas meitenes. Gribēju izrādīties un sāku staigāt uz rokām. Tajā laikā jau puišu vispār bija maz, jo daudzi jaunekļi krita frontē - gan sarkanarmiešu, gan leģionāru pusē. Tā nu tās meitenes sapriecājās, un viena no viņām man sāka uzmākties. Pats biju nelaimīgs, ka tā ņēmu un izrādījos, Tā nu mana staigāšana uz rokām iekūla reiz mani nepatikšanās... Tāda, lūk, notikumiem bagāta mana 90 gadu dzīve!

Vārds, uzvārds: Modris Pedecs.
Dzimšanas gads un vieta: 1927.gada 13.marts, Kalnapededzē mājās “Priednieki”.
Ģimene: meita Ritma, dēls Vilnis un mazbērni – Artūrs un Asnāte.
Izglītība: Valkas arodskolā apgūta metālapstrāde un atslēdznieka amats, apgūts amats arī Rīgas fabriku, rūpnīcu un amatniecības skolā, kā arī neklātienē mācījies Aizupes meža tehnikumā.
Hobiji: muzicēšana, ogošana un rožu audzēšana.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

90 gadi – tikai skaitlis pasē, bet ne dvēselē un miesā

Kategorijas