Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Logo

Bez rūgtuma, bet ar asarām acīs...

Agita Bērziņa
Laikraksta arhīvs

2017. gada 24. marts 00:00

652

“Žēlošanās un domāšana, kāpēc tā notika, neko nemainīs. Tā tas bija, un jādzīvo tālāk. Reizēm jau asaras nobirst...” tā 1949.gada 25.marta deportāciju atceras alūksniete Daila Vlasova, kuru mīļi sauc par Dailīti. Lai arī dzīve svešumā nebija viegla un piedzīvotas daudzas bada dienas, viņa nežēlojas par notikušo un uz dzīvi raugās priecīgi.

Neviens neteica, par ko
“Toreiz biju vēl tikai bērns, mācījos 4.klasē un nesapratu, kas īsti notiek. Mamma un mēs, septiņi bērni, dzīvojām Alsviķu pagasta Kaltiņu ciemā. Kāpēc mūsu ģimeni izsūtīja, nezinu. Var jau būt, ka izveda kāda cita vietā. Neviens jau neteica, par ko un kāpēc. Lai gan mammu iepriekš par izsūtīšanu brīdināja, viņa nebēga. Kur bēgsi ar septiņiem bērniem? Mežā?! Dienā, kad atbrauca mums pakaļ, es biju slima un nebiju skolā. Māsas slēpās zem gultas, bet kaimiņš viņas vilka laukā, lai nepaliktu. Toreiz latvietis pret latvieti nemaz tik labi neizturējās. Mamma pirms tam bija aizskrējusi vēl līdz dzirnavām, lai līdzņemšanai paņemtu ko ēdamu, bet sagatavoto kaimiņš paņēma sev, nevis iedeva viņai...” atceras Daila. Viņas ģimeni sākumā aizveda uz Gulbeni un tālāk ar lopu vagoniem veda uz Sibīriju -  Tomskas apgabala Parabelas rajona sādžu Širokova.

Pie darba – jau no bērnības
Viņa atceras, ka pa ceļam uz tālo Sibīriju notikušas trakas lietas. “Ja cilvēks vagonā nomira, iešuva palagā, bet kur tālāk lika, kas to lai zina. Neviens jau līķi neveda, kaut kur atstāja. Arī dabiskās vajadzības nokārtot visus nostādīja rindā un apsargāja, lai nekur nebēgtu. Pa ceļam deva arī ēst, kaut kādu pļuru. Tikai retu reizi ēdiens bija garšīgs, un arī tajās reizēs kāds izdomāja, ka bērniem dos mazāk. Labi, ka bija cilvēki, kuri iestājās pret to, un visiem deva vienādi. Nonākot galā, mums nebija nekā. Nebija ne kur dzīvot, ne ko ēst... Cietām badu. Bijām svešā vietā pilnīgi tukšā, bet dzimtenē palika ģimenes māja, 15 hektāri zemes un govs. Žēl tā visa... Mammai ar mums, septiņiem bērniem, bija grūti, jo neviens negribēja mūs izmitināt. Nevienam nebija derīga sieviete ar tik daudz bērniem. Tomēr bija arī labi cilvēki, kuri mūs tomēr paņēma. Dzīvojām barakas tipa ēkā, mamma strādāja cūku fermā. Mamma viena mūs nevarēja nodrošināt, tāpēc vecākajiem ģimenes bērniem, man un māsai, arī bija jāstrādā un jāpalīdz mammai. Kamēr jaunākie bērni devās uz skolu vai bērnudārzu, mēs strādājām. Ir žēl, ka tā arī nebija iespējas mācīties - man ir nepabeigta četru klašu izglītība. Būtu gribējies mācīties. Tur dzīvojot, iemācījos gan rakstīt, gan runāt krievu valodā, bet vairāk arī nekā,” stāsta Daila.

Pārdzīvoja bargas ziemas
Svešumā viņa darījusi dažādus darbus, strādājusi vairākos kolhozos, siena pļavās, pat uz plosta un mežniecībā. “Vietā, kur mēs dzīvojām, bija bargas ziemas, dziļš sniegs, reizēm pat mīnus 40 grādu sals - staigājām divās biezās virsjakās. Bija arī lāči, pēdas mēs redzējām. Tagad sādžā, kur mēs dzīvojām, vairs nav nekā. Tikai lāči dzīvo. Tā man rakstīja kāda latviete, kura arī bija izsūtīta, bet dzimtenē neatgriezās. Dažus gadus pēc tam, kad latvieši pameta sādžu, kur dzīvojām, viņa bija aizdevusies uz turieni. Ilgus gadus sarakstījos ar viņu, bet nu jau kādu laiku no viņas neesmu saņēmusi nekādas ziņas. Tagad vairs neviens no turienes neraksta,” skumji noteic Daila.

Atgriezās visa ģimene
Dailas ģimene izsūtījuma laiku izturēja, un visi septiņi bērni ar mammu atgriezās dzimtenē 1953.gadā. “Uz to pusi aizveda lopu vagonos, bet, lai tiktu atpakaļ, bija jāpērk biļete. Tiec atpakaļ, kā gribi! Atgriezāmies turpat ģimenes mājās Alsviķu pagastā. Kaimiņiene, mūs redzot, tik noteica: “Domāju, ka jūs visi zem zemes...” Bet mēs izturējām! Visi septiņi! Diemžēl, atgriežoties dzimtenē, bija grūtības atrast darbu. Strādāju dažādus darbus, līdz tiku darbā maizes veikalā Alūksnē, kur nostrādāju 17 gadus. Nekādu priecīgo atmiņu par to nav. Kādā diskotēkā Pilssalas estrādē iepazinos ar Valēriju, kurš šeit bija iesūtīts. Iemīlējāmies un apprecējāmies. No mammas mājām Alsviķu pagastā pārcēlos uz dzīvi Alūksnē. Piedzima meita Iveta. Tagad mans lielākais prieks ir divi mazbērni - Dainis un Sintija, kā arī divi mazmazbērni. Diemžēl vīrs jau devies aizsaulē,” teic Daila. Aizsaulē devusies arī viņas māmiņa, brāļi un māsas. “Diemžēl esam vairs palikušas trīs māsas – es, Ilze, kura dzīvo Rīgā, un Gita, kura saimnieko dzimtas mājās Alsviķos. Arī man tur ir mazdārziņš – pati audzēju un pati ravēju. Vēl kustos. Lai gan esmu vājredzīga, esmu strādīga un mierā nevaru nosēdēt,” saka Daila.

Latvijā nebūšanu netrūkst
Daila vienmēr aktīvi apmeklē visus represētajiem veltītos pasākumus. Arī rīt, Alūksnē pieminot 1949.gada 25.marta deportāciju, viņa būs piemiņas pasākumā pie Mātes tēla. “Nevaru teikt, ka bērni un jaunieši nebūtu zinoši par izsūtīšanu. Viņi zina par tālaika notikumiem. Arī mazdēls Dainis kādam skolas darbam mani intervēja un izzināja tālaika notikumus. Par darbu viņš dabūja augstāko vērtējumu – 10 balles. Biju lepna! Viņš zina, kas ir deportācija, atceras un piemin šos notikumus,” viņa saka.
Svešumā Daila piedzīvojusi grūtus laikus, taču viņa ir priecīga, ka var dzīvot dzimtajā zemē, lai arī nebūšanu netrūkst. “Ko varu teikt par šābrīža Latviju? Valdība vairāk domā par sevi, ne par cilvēkiem. Neiedomājami, ka gribēja ņemt no pensiju fonda naudu ceļu labošanai! Labi, ka to nepieņēma. Man šķiet dīvaini – kas tas par deputātu, kuram vajag padomnieku? Ierēdņu jau tā ir daudz, katram vēl pa padomniekam - cik gan naudas viņiem visiem vajag! Prēmijas un algas sev palielina, bet tautai neko nedod. Skumji, ka cilvēkiem jābrauc peļņā uz ārzemēm. Ja šeit būtu darbs, prom neviens nebrauktu, bet valdība to nesaprot vai negrib saprast. Ir ļoti daudz latviešu, kuri ārzemēs pelna naudu, lai segtu parādus un kredītus,” viņa saka.


Kategorijas

Kategorijas