Makšķernieku sapulces pēcgarša - aizvainoti un nesadzirdēti

2017. gada 31. marts 00:00

864

Kāpēc Alūksnes ezers smird? Kādēļ pirms pāris gadiem masveidā mira zuši? Kādēļ jaunie licencētās makšķerēšanas noteikumi apdala pensionārus? Vai tiešām nepieciešams ezerā ielaist varavīksnes foreles? Tie ir tikai daži jautājumi, kurus iedzīvotāji uzdeva Alūksnes novada pašvaldības aģentūras “Alja” rīkotajā sapulcē. Uz to bija ieradušies apmēram 100 makšķernieki. Atbildes sniedza aģentūras direktors Māris Lietuvietis un Vides risinājumu institūta pārstāvji Matīss Žagars un Armands Roze. Diskusijas par Alūksnes ezera aktualitātēm ilga četras stundas.

“Alja” neieklausās
makšķerniekos
Visvairāk jautājumu, arī pārmetumu, bija par jauno licencētās makšķerēšanas nolikumu Alūksnes ezerā. Atšķirībā no iepriekšējā nolikuma jaunajā ir vairākas būtiskas izmaiņas, piemēram, vienam makšķerniekam diennaktī lomā atļauts uzglabāt un paturēt trīs līdakas un trīs zandartus, izņemot jebkuru veidu bezmaksas licenču īpašniekus, kuriem lomā atļautajā periodā diennaktī atļauts uzglabāt un paturēt vienu līdaku (izņemot maijā, makšķerējot no peldošiem transporta līdzekļiem, kad šo licenču īpašniekiem līdakas uzglabāt un paturēt nav atļauts) un vienu zandartu, kā arī vienu sīgu un vienu zuti. Aizliegts makšķerēšanai par ēsmu izmantot dabīgās ēsmas zivis vai to daļas no 1.maija līdz 30.jūnijam. Aizliegts atrasties ar ūdens transporta līdzekļiem ūdenstilpēs diennakts tumšajā laikā no 1.novembra līdz 30.aprīlim. Tāpat arī diennakts tumšajā laikā visiem ūdens transportlīdzekļiem jābūt aprīkotiem ar mākslīgās gaismas elementiem.
Sanākušie atzina, ka nejūtas sadzirdēti un jaunajā nolikumā nav ņemti vērā viņu ieteikumi. Modris Račiks norādīja uz “Aljas” slikto komunikāciju ar makšķerniekiem. “Ja makšķernieki izsaka savas domas vai ierosinājumus, visi tiek noraidīti, atrunājoties ar kādiem noteikumiem vai likumiem. Nav jābrīnās, ka, gatavojot jaunos noteikumus uz pirmo apspriešanu, nebija neviena ieteikuma. Domājat, ka visā Alūksnē nevienam cilvēkam nav domu? Tā nav! Es neredzu jēgu iet uz aģentūru un ko ieteikt,” norādīja M.Račiks, uz ko aģentūras direktors Māris Lietuvietis atbildēja, ka tomēr vajadzētu sadarboties, bet, ja tas nav iespējams – jāiesaistās biedrībā “C.Albula”.

Pensionāri jūtas aizvainoti
Jurijs Jevdokimovs atzina, ka jaunie makšķerēšanas noteikumi aizvaino pensionārus. “Nesaprotu, kāpēc pensionāri ir iekļauti tajā pašā sarakstā, kur krasta zemju īpašnieki. Pensionārs, kurš visu mūžu nostrādājis valsts labā, tagad ir otrā šķirā, jo var noķert pa vienai zivij. Vai tā nav diskriminācija? Tas nav cilvēktiesību pārkāpums? Deputāti, kuri atbalstīja šo nolikumu, nozāģēja paši sev zaru, jo pensionāri par viņiem nebalsos. Tas ir briesmīgi, ka pensionāri nav cilvēki un nedrīkst makšķerēt tāpat kā pārējie. Cik daudz pensionāru iet katru dienu uz ezeru? Es jūtos apvainots,” atzina J.Jevdokimovs. Viņa teiktajam zālē piekrita daudzi pieredzes bagāti makšķernieki, vēl piebilstot, ka citviet šādu ierobežojumu pensionāriem nav. M.Lietuvietis norādīja, ka nevienam neliedz ķert vairāk, bet tādā gadījumā ir jāiegādājas maksas licence. “Es esmu dzirdējis citu viedokli – ar ko sliktāks vientuļais trīs bērnu tēvs, kurš zaudējis darbu, par pensionāru, kuram ir stabili ienākumi. Situācijas ir dažādas. Aģentūra pērk zandartus un laiž ezerā, tādēļ nevar gribēt visu izķert par brīvu. Varbūt vispār nevajag dalīt cilvēkus,” pauda Vides risinājumu institūta pārstāvis, zivjaudzētājs Armands Roze.

Kam pienākas bezmaksas licence?
Makšķerniekus arī interesēja, kam pienākas bezmaksas licence – cik no tiem ir pensionāri un cik ir to, kam pieder zeme ezera krastā. Vai tiešām zemju īpašniekiem jāpiešķir šādas privilēģijas? M.Lietuvietis skaidroja, ka bezmaksas licence pienākas pensionāriem no 65 gadiem, bērniem līdz 16 gadiem, visu grupu invalīdiem, politiski represētajiem, maznodrošinātajiem un ezera piekrastes zemju īpašniekiem. “Bezmaksas licenču piešķiršanu šiem zemju īpašniekiem nosaka Zvejniecības likums. Ministrijai jautājām, vai varam zemju īpašniekiem nepiešķirt bezmaksas licences vai likt maksāt pusi, bet to noraidīja. No Īpašuma nodaļas esmu ieguvis karti ar visiem zemju īpašniekiem. No tiem, kuriem pienāktos privilēģija uz bezmaksas licenci, 70 % ir juridiskas personas. Ir tikai kādi desmit privāti īpašumi, no kuriem trešdaļa īpašnieku nemaz nedzīvo Alūksnē un viņiem licence nav aktuāla. Reāli bezmaksas licences var saņemt septiņas ģimenes, bet šobrīd to ir izmantojušas tikai divas. Tas nav daudz. Vērts pieminēt, ka Ozolu ielā un Ezermalas ielā māju rindās bezmaksas licence nepienākas, jo starp mājām un ezeru ir pašvaldībai piederoša zemes josla,” skaidroja M.Lietuvietis. Uz jautājumu, vai kāds zemes īpašnieks atteicies no bezmaksas licences, M.Lietuvietis atbildēja apstiprinoši – viens.

Nav kur atstāt auto
M.Lietuvietis vērsa uzmanību, ka makšķernieki nedrīkst aizmirst atgriezt ezera apsaimniekotājam aizpildītas licences. “Šobrīd varu pateikt, ka puse no tiem, kuri ir nodevuši licenci, to dara ar novēlošanos – neatgriež divu nedēļu laikā kopš tās beigu termiņa. Nodošanas termiņu nevaram pagarināt, jo mums jāiesniedz atskaite “Bior”. Ja atskaites neiesniedzam, mums būs liegta iespēja Zivju fondā saņemt finansējumu,” teica M.Lietuvietis.
“Visiem zināms, ka Alūksnes ezerā ledus turas visilgāk, tāpēc uz šejieni brauc ne tikai no citām Latvijas pilsētām, bet pat igauņi. Gribat, lai viņi pērk licences, atstāj te savu naudu, bet no ezera krastā viņi laimīgi nepārradās – automašīnas logos ielīmētas soda kvītis! Atbrauc 48 mašīnas. Kur visiem likt? Nebrauc jau pirmo gadu uz pēdējo ledu. Brauc jau 50 gadus. Ezera apsaimniekotājam šis jautājums ir jāsakārto un jādod makšķerniekiem informācija, kur atstāt savu auto. Ne jau viņš apzināti pārkāpa, tas gadījās nejauši,” vērsa uzmanību M.Račiks un atzina, ka nez vai šie makšķernieki pēc soda saņemšanas vēl kādreiz vēlēsies braukt uz Alūksni. Soda kvīti saņēmis arī Aigars Luiks, kurš cēlās kājās un nekautrējās to parādīt publiski.

Zivis slimo tāpat kā cilvēki
Izskanēja vairāki jautājumi par zivju slimībām - zušu mirstību, slimajiem asariem un līdakām ar plikiem sāniem. “Rudenī tika novēroti asari ar beigtām aknām. Bija balti zirnīši, kurus pārspiežot iekšā bija mazi tārpi. Kādreiz tas bija vienam no simts asariem, bet tagad trīs četriem asariem no desmit,” stāstīja J.Jevdokimovs. Vides risinājumu institūta pārstāvis Matīss Žagars aicina: redzot kaut ko neordināru - nodot to izpētei. “Arī zivīm ir slimības epidēmijas tāpat kā cilvēkiem gripa ziemas laikā. Tā ir dabiskā atlase. Kāds no viņiem nomirs, tā dabā notiek. Tomēr tas nekādi neliecina par ezera piesārņojumu vai sliktu ekoloģisko stāvokli. Patiesībā daudzus no parazītiem jūs nemaz neredzat, piemēram, ja paskatītos ar mikroskopu, daudziem asariem arī acīs ir mazi tārpiņi,” norādīja M.Žagars.
Savukārt Ivars Vīksna gribēja zināt, kāds tad īsti bija iemesls tam, ka 2012.gadā masveidā mira zuši. “Labi atceros, ka paraugus aizsūtīja uz pārbaudēm, taču tos sasaldēja, ko nedrīkstēja darīt. Vai apzināti saķēzīja? Vai ir zināms, no kā tad zuši nomira? Ne man vienam ir aizdomas, ka invazīvās slimības tiek ievazātas no zivju audzētavām. Vai jūs izanalizējat, no kurām audzētavām laižat zušus?” vaicāja I.Vīksna. Gan A.Roze, gan M.Lietuvietis neslēpa, ka nav zināms, kādēļ zuši toreiz mira. “Mira lielie zuši, kuri dzīvoja jau desmit gadus. No kā nomira, nav skaidrs, jo Gulbenes PVD izdarīja kļūdu, sasaldējot zivju paraugus. Tā bija viņu kļūda, nevis mūsu. Šis bija pirmais precedents, kad kāds dod pārbaudīt zivi, iepriekš tas nekad nebija darīts. Interesanti, ka negāja bojā visi zuši - tas liek secināt, ka piesārņojuma avots, ja tāds bija, bija lokāls. Zutis ir ļoti izturīgs un spēj tālu aizrāpot,” skaidroja A.Roze.

Ezers smird. Atbildes nav
Alūksniešus satrauc arī ezera ūdens tīrība. Izskanēja jautājums, vai akciju sabiedrība “Simone” neglabā šķeldu pārāk tuvu ezeram. “Speciālists no Rīgas apskatījās šķeldas apjomus un attālumu līdz ezeram. Ja veiktu analīzes, piesārņojums neparādītos,” atzina M.Lietuvietis. M.Žagars precizēja, ka ezera dūņas var daudz izstāstīt, kas ar ezeru ir noticis. “Virsējos 6 centimetros, kas vēsta, kas ar ezeru noticis pēdējos 15 – 20 gados, nekā ļauna nav. Tur ir tikai tas, kas dabiski atmiris. Naftas produkti ir dziļumā, kas atbilst padomju gadu mantojumam,” atzina M.Žagars.
Jānis Kļaviņš jautāja, kāpēc ezers Jāņu laikā un augustā smird, sabiezē un nav iespējams tajā peldēties. “Jāprasa vecajiem vīriem, vai tas ir kaut kas jauns vai ezers smirdējis arī iepriekš? Loģiski, ka ar vēju sapūstais sapūst un paliek smirdīgs, vēlāk nogrimst. Ir grūti izvērtēt. Jāsaprot, ka ezers pilsētā nekad nebūs absolūti dabisks, tas nav iespējams. Nevar objektīvi pateikt. Piemēram, Burtnieku ezerā vispār nevar iebrist, jo tas ir pilns ar zaļu masu. Kopumā vērtējot, pēc rādītājiem – Alūksnes ezers ir tīrs. Jāsaprot cikli, ka ezeram tāpat kā cilvēkam vai zivīm ir kaut kāds slimību mirklis, kad sakrājas vairāk,” teica M.Žagars.

Jāizstrādā dūņas
To, ka ar ezeru viss ir kārtībā, apliecina arī M.Žagara un A.Rozes veiktais pētījums. “Vai pēdējos desmit gados ezers ir vairāk aizaudzis ar ūdensaugiem? 2002. un 2015.gada satelītdati liecina, ka aizauguma pieaugums nav būtisks. Ezers ir dzīvs un elpojošs, lielu problēmu nav. Salīdzinājām arī ar septiņdesmito gadu uzņēmumiem - praktiski nekas nav mainījies. Ūdens ir labā kvalitātē, nekas dramatisks. Cilvēki bija satraukušies, ka ezerā peld bumbiņas jeb gleotrihijas (aļģes, kas vasarā zied). Papētījām, un vēstījums ir tāds, ka zilaļģu ir salīdzinoši maz. Rāznas ezerā to ir vairāk. Jebkurš ezers ir ceļā uz pārpurvošanos jeb nāvi. Krastā, kas ir tuvāk pie pilsētas, bija līdz pat 13 metriem dūņu slānis, kas ir ļoti daudz. Ja ar to neko nedarīs, tad ezers ir ceļā uz to, ka vienā brīdī kļūs par pļavu. Tas, protams, nenotiks tuvākajos piecos gados. Otrkārt, dūņu izvākšanai traucē tas, ka savā laikā ezerā ir laisti naftas atkritumi, kaut kas toksisks un to nevajadzētu gāzt uz rudzu laukiem. Taču jebkurā gadījumā dūņas ir iespējams izstrādāt,” stāstīja M.Žagars.

Atbalsta kormorānu
izšaušanu
Sanākuši atzinīgi vērtēja “Aljas” iniciatīvu ierobežot jūras kraukļus (kormorānus), kuri nodara kaitējumu zivīm. “Pagājušajā gadā no Dabas aizsardzības pārvaldes mums bija atļauja nošaut 50 jūras kraukļus, šogad arī esam saņēmuši pieprasījuma atļauju nošaut 50 Alūksnes ezerā un papildus 30 Indzera ezerā. Esam spiesti sākt šaut arī Indzera ezerā, jo jūras kraukļi pamūk un pārceļas uz citiem tuvākajiem ezeriem,” skaidroja M.Lietuvietis. Kaitējumu nodara ne tikai jūras kraukļi, bet arī lauči, kuri ēd mazos asarus. “Krasti ir tukši. Kādreiz ezera krastā varēja stāvēt un ķert asarīšus, līdaciņas. Tagad niedres ir tukšas. Mēs nemaz barības zivis nevaram noķert,” atzina I.Vīksna.
To, ka zivju ezerā ir mazāk, atzina visi. Kādreiz ezers bija ar zivīm bagātāks. Jānis Randa jau vairākus gadus mazdēliem grib parādīt līdaku nārstošanu, bet tā arī nav izdevies to izdarīt. “Es gadiem cīnos par to, lai mākslīgi nepaceltu ezera ūdens līmeni. Līdz šim man inspektori tik atbildēja, ja to nedarīs, zivīm nebūs, kur nārstot. Nevajag stāstīt, ka zivīm nav, kur nārstot, šodien dzirdēju atbildi – zivis nārsto sēkļos. Nebojājiet piekrastes zemju īpašniekiem īpašumus,” aicināja I.Vīksna. A.Roze atbildēja, ka ezerā zivīm nav ļoti daudz nārsta vietu. Dziļumā no tā paša nārsta būs stipri mazāks iznārstojums nekā applūstošajās teritorijās, kur zivis izaug daudz ātrāk nekā dziļumā.

Vai Alūksnes ezerā vajag ielaist
varavīksnes foreles?

Skaidro zivjaudzētājs Armands Roze:
- Mērķis nav pārliecināt, ka obligāti ezerā jālaiž varavīksnes foreles, bet gribu atspēkot publiski izskanējušos pārmetumus. Izskan apgalvojums, ka varavīksnes forele ir mākslīgi selekcionēta par plēsīgu, bezgala negausīgu un rijīgu zivi, kas pusgada laikā iznīcinās Alūksnes ezerā aptuveni 35 tonnas barības, pārsvarā zivju mazuļus, tajā skaitā repsi un tā barības bāzi. Tas ir mīts. Patiesībā “mākslīgo granulu ēdājs”, dabā pamatā kukaiņēdājs, dabiskā vidē uzvedas līdzīgi plēsējzivīm līdakai, zandartam, asarim, strauta forelei un citām - minētās īpašības izpaužas sezonāli un īslaicīgi. Pamatbarība lielajām varavīksnes forelēm virs viena kilograma ir gliemeži un pavisam reti citas zivis. Nav tā, ka peldētu ar atplestu muti.

Otrs mīts - varavīksnes foreles savairosies lielā skaitā un iznīcinās bioloģisko daudzveidību. Patiesībā varavīksnes foreles nārsts Latvijas apstākļos atsevišķos gadījumos ir iespējams, bet notiek reti, neņemot vērā apjomīgo introdukciju skaitu padomju laikos, tādēļ varavīksnes foreles nārstam ir grūti iegūt zinātniskus pierādījumus. Ja varavīksnes forele nespēj dabā radīt savas populācijas, tad ietekme uz bioloģisko daudzveidību būs niecīga vai drīzāk nekāda. Varavīksnes foreles nārstam ezeri nav piemēroti, tikai ietekošās vai iztekošās upes ar piemērotu substrātu un fizikāli ķīmiskajiem parametriem. Viens no iemesliem varavīksnes foreles dabisko populāciju izveidošanās grūtībām upēs ir vēlas nobriešanas faktors - nārsto sasniedzot salīdzinoši lielus izmērus - sākot no 1,5 līdz 2 kilogramiem vai piecu gadu vecumā.

Tas ir savā ziņā eksperiments, un neviens nezina, cik ekonomiski izdevīgs tas būs. Visi mēģina rast veidus, kā pilsētai pievērst vairāk cilvēku, lai te vairāk brauktu un atpūstos. Varavīksnes forele ir zivs, kas ļoti viegli ķeras. Jā, vajadzētu ielaist 1,6 tonnas, lai varētu sajust, ka vispār šī zivs ķeras. Mērķis nav panākt, ka te ir dīķis, kur met un velc ārā, bet padarīt ezeru interesantāku. Viens no mērķiem ir saudzēt vietējo zivju resursus, vienlaikus atstājot apmierinātu makšķernieku. Dot iespēju ķert pašiem, nevis nopirkt lielveikalā. Tā panāks tukšo mēnešu aizpildīšanu, kad ķeras ļoti slikti citas zivis. Doma ir laist lielas zivis - apmēram 0,5 – 1 kilogramu smagas. Vēlreiz uzsveru - tas ir eksperiments, kā padarīt ezeru interesantāku un piesaistīt tūristus.

Vides risinājumu institūta pārstāvju
Matīsa Žagara un Armanda Rozes veiktā pētījuma secinājumi
Alūksnes ezers ir labā ekoloģiskā stāvoklī, tam pamatā ir labs menedžments un laba visu kopējā attieksme pret ezeru. Ezera iekšezerā ieplūst maz barības vielu - tas būtu jārisina, lai nepārpurvotos. Ezers praktiski laika gaitā neaizaug. Iespējams uzlabot zivju nārsta vietas. Vieta, kur niedrājs paliek blīvāks, neder kā nārsta vieta līdakām un daudzām citām zivīm. Ir vērts pļaut koridorus, lai zivis tiktu cauri. Līdakām ezerā nav milzum daudz nārsta vietu, bet, ja labi nosargā – principā pietiek. Zivju resurs ir veselīgs un, kas nav mazsvarīgi – makšķerniekiem pievilcīgs. Maluzvejas praktiski nav, vismaz tāds priekšstats radās. Tiek īstenota aktīva un uz patērētāju vērsta ezera apsaimniekošana. Ja gribas saglabāt zandartu resursus, nepieciešams turpināt zandartu ielaišanu. Nārsts ir, bet nav pietiekams, kaut kas zandartiem nepatīk. Pārējās dabiskās sugas ir vērts laist tikai tad, ja ir augsts spiediens uz tām, piemēram, ja ļoti daudz makšķerē līdakas, tad ir vērts tās palaikam ielaist. Zušu ielaišana ir biznesa lieta, kas ir atkarīga no iespējām un vajadzībām – cik ielaidīs, tik būs. Ja turpina vairāk makšķerēt lielos asarus, kas ir starp topa trofejas zivīm makšķerniekiem, jāierobežo to izņemšana. Asarus neviens nesaaudzēs, tāpēc varētu būt diskusija, ka virs kaut kāda lieluma samazināt izņemamo asaru skaitu. Nav nekādu iemeslu neieteikt ielaist varavīksnes foreli, jo ezers ir orientēts uz makšķernieku. Zinātniski tas nav nekas slikts, un tas tikai palielinās ezera ekonomisko vērtību - ezers būs vēl vērtīgāks makšķerniekiem.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Makšķernieku sapulces pēcgarša - aizvainoti un nesadzirdēti

Kategorijas