Nebēdā, bet dzīvo tālāk

2017. gada 31. marts 00:00

500

Inta Briediņa no Malienas pagasta “Luņķiem” otro nedēļu dzīvo Alūksnes novada sociālās aprūpes centrā “Alūksne” un jūtas ļoti labi. Aprīlī I.Briediņa svinēs 82. dzimšanas dienu. Lai gan liktenis viņu nav lutinājis, bet gan daudz šaustījis, viņa ne uz vienu ļaunu prātu netur – pateicas Dieviņam par labu veselību un dzīvespriecīgi vada vecumdienas.

Trīs reizes laukā no mājām
I.Briediņa dzimusi 1935.gada 26.aprīlī Malienas ciema “Luņķos”. Viņa atzīst – mūžs nav bijis viegls. “Kā es saku – tagad, būdama pansionātā, trešo reizi esmu no savām mājām laukā... Man vēl 10 gadi nebija, kad sākās 2. pasaules karš, kas izdzina no mājām. Papam un mammai bija sava saimniecība. Papam brālis bija virsnieks – gribēja aizbraukt uz kādu no Eiropas valstīm. Arī mēs aizbraucām līdz Liepājai, bija jau jākāpj iekšā kuģītī, kad ienāca krievi, sāka visu bombardēt, vācieši bēga prom, un mēs tā arī nekur neaizbraucām... Kopā ar vecākiem gadu nodzīvojām Kurzemes pusē, paps strādāja Pāvilostā. Kad atgriezāmies mājās, papu arestēja. Pēc tam 1949.gadā arī mūsu ģimeni sēdināja vilcienā uz Sibīriju. Papīros tika ierakstīts, ka mēs esot kulaki... Lai gan mums nekā diža nebija, aprakstīja visu iedzīvi – pat cauro katlu! Kā nu toreiz bija – bija. Vienus izveda, citi palika. Lai nu viņi visi dzīvo, cik Dieviņš ļaus... ” stāsta I.Briediņa.
Vecākiem viņas bija trīs māsas – Inta vecākā. “Maldiņa nomira pirms trīsarpus gadiem, jaunākā māsiņa Ilgiņa dzīvoja Alūksnē, strādāja patērētāju biedrībā, apprecējās ar virsnieku, tagad dzīvo Krievijā, apmēram 45 kilometrus no Maskavas.”

Meitenes un piecu steru koki
Sibīrijā dzīvošana bija grūta un sūra – Intai bija tikai 14 gadu, bet bija jāsāk iet strādāt smagus darbus mežā. “Kad mūs izsūtīja, mācījos Malienas skolas 6.klasē. Sibīrijā aizbraucot, vienu gadu tiku skolā vēl pamācīties, vairāk ne – bija jāiet strādāt. Tur toreiz uzskatīja, ka tik lieliem, pāraugušiem, nav vairs ko skolā mācīties – jāstrādā! Cirvji un zāģi rokā – visu laiku mežā. Mēs, meitenes - 14-16 gadus vecas, bet koki – pieci steri. Bija dienas norma, kas jāizpilda. Mums pašām koki bija jānolaiž, jāatzaro, jāsazāģē bluķīšos, jāsaskalda, jāsakrauj ieliņā un visi zari jāsadedzina. Ziemās auksts, bet arī mīnus 30 grādu salā bija jāiet un jāstrādā. Kad nāca pie mīnus 39 grādiem, tad gan uz darbu varēja neiet. Pieradām – ko citu darīsi? Dzīvojām Tomskā barakās. Ēst ko - nebija, cietām badu. Vasarās, kad karsts bija, nebija, ko padzerties, bet dzert gribējās – ja redzējām kādu peļķīti, pārklājām pāri lakatiņu un dzērām. Pēc tam, noņemot lakatiņu, otrā pusē bija dubļi, visādi gruži... Bet Dieviņš man ir devis labu veselību – gaidu savu 82. dzimšanas dienu,” saka I.Briediņa.

No Sibīrijas uz kolhozu
Inta kopā ar ģimeni Sibīrijā nodzīvoja astoņus gadus, bet izturēja un visi kopā atgriezās Latvijā – atkal savos Malienas “Luņķos”, tikai tad tur bija jau pavisam cita dzīvošana... Nu “Luņķos” bija kolhoza ferma un kantoris. “Bet paps gribēja savās mājās un viss! Mums kolhoza priekšnieks atļāva dzīvot mājas otrajā stāvā. Mēs ar mammīti kļuvām par slaucējām blakus esošajā fermā. Paps savām rokām 1940.gadā uzcēla kūti. 1941.gadā sākās karš, pēc kara kolhoza vajadzībām papa kūti pārveidoja un ierīkoja fermu. Govis slaucām ar rokām – nebija, kā tagad. Vēlāk strādāju cūku fermā, neilgu laiku – tehnikas darbnīcās, tad pensionējos. No Sibīrijā nostrādātajiem astoņiem gadiem man sešus gadus ieskaitīja darba stāžā,” stāsta I.Briediņa.

Pasit kruķi padusē
Visu mūžu Intas kundze bijusi enerģiska un strādīga. Arī vecumdienās, kad vēl dzīvoja savos “Luņķos”, kaut uz kruķa, bet ar elektrisko zāles pļāvēju nopļāva zāli pagalmā, lapas kasīja – pasitot kruķi padusē. “Ij izkustējos, ij pašai prāts mierīgs, ka darbs padarīts – ij pa logu patīkami paskatīties, ka pagalms nopļauts! Uz ritentiņiem liku spainīti ar malku un vedu istabā. Šogad gan vairs to visu nevaru... Turklāt februārī piedzīvoju smagu kritienu, traumēju mugurkaulu. Bet negribu arī noskatīties, kā pagalms aizaug, tādēļ atnācu uz pansionātu Alūksnē. Tiesa, brālēna meitiņa Aijiņa, kura blakus dzīvo, man daudz palīdzēja mājas darbos un palīdzētu arī turpmāk, bet es tā nevaru – nevarētu dzīvot savos “Luņķos”, ka pati mājas solī vairs neko nespēju paveikt un piedalīties... Kā ir, ir – es to visu neņemu galvā, jādzīvo tālāk. Brālēna meitai ir arī sava kūts, lopiņi. Varbūt kāds no Aijiņas bērniem izdomās sākt dzīvi “Luņķos”,” cerīgi saka I.Briediņa.

Ķirbji un mārtiņrozes
Alūksnes novada sociālās aprūpes centrā “Alūksne” viņa nav sen – kopš 20.marta, bet ir jau iedzīvojusies un jūtas ļoti labi. “Nav man vairs jāceļas krāsniņu kurināt, ēst nav jāgatavo – izlepusi esmu! Pansionātā par visu ir padomāts – jūtos ļoti labi! Pansionātā esmu jau apstaigājusi istabiņas, satikusi vairākus paziņas un aprunājusies. Savā mūžā tā neesmu apčubināta, cik labi Alūksnes pansionātā par mani rūpējas! Bet es pati arī gribu kustēties,” saka I.Briediņa. Tiesa, kaimiņiem un draugiem pirmajā nedēļā nav stāstījusi, ka pārnāk dzīvot uz pansionātu. Vien māsai Ilgai, kura atzinusi, ka nu viņai būšot mierīgāks prāts.
Intas kundzei “Luņķos” vienmēr sēta bija sakopta. To tika novērtējis arī Malienas pagasts un Alūksnes novads, piešķirot sakoptākās sētas titulu. Intas mīļākās puķes ir mārtiņrozes – tās “Luņķos” vienmēr ziedēja. Piemājas dārziņā izaudzēts viss vajadzīgais pašu galdam, tika turēti mājlopi. Inta bija liela ķirbju audzētāja – savulaik par viņas lielo ķirbju ražu rakstījām arī “Alūksnes Ziņās”. “Ķirbjus cepu, vārīju, cepu pankūkās un vārīju zupās, ēdu pati un dāvināju citiem,” viņa atceras. Tagad, pavasarī, viņai atkal pirkstiņi sāk kņudēt, jo gaida mirkli, kad varēs tos ielaist zemē – nu to varētu darīt Alūksnes pansionāta mazdārziņā, bet pēc kritiena februārī muguras sāpes to liegs. “Tas nekas – jau uzzināju, ka pansionāta mazdārziņā aug ogulāji un vajadzēs ogu lasītājus – to es varēšu! Brālēna meitai Aijai jau teicu, lai nestāsta man, kas “Luņķos” notiek un aug, jo zinu, ka viņa tur ar visu lieliski tiks galā. Tā tagad ir viņu māja,” saka I.Briediņa.

Neatlaidīgais urķis
I.Briediņa smaidot saka – dzīvē daudz ko paguvusi. Piedzīvota arī mīlestība, ko Inta atceras ar smaidu, bet šo stāstu paglabā pie sevis. Ar siltām atmiņām viņa atceras daudzās ekskursijas, kurās devās kopā ar citiem politiski represētajiem. I.Briediņa ir arī Alūksnes un Apes novada politiski represēto klubā “Sarma”. “Mēs visi esam kā brāļi un māsas. Tie, kuri bijām kopā izsūtījumā un dzīvojām vienā sādžā Tomskā, tagad uzturam savstarpēju kontaktu. Bijām 49 cilvēki, tagad gan esam palikuši vairs tikai 8 – divas esam Alūksnes novadā, ir arī no Sarkaņiem, Rīgas, Ozolniekiem, Bauskas, Vidrižiem. Ja kas uz sirds – piezvanām viens otram un pastāstām,” atzīst I.Briediņa.
Iepriekš I.Briediņa ir apmeklējusi arī Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas pasākumus, bet šogad 25.martā tas vairs nebija viņas spēkos - bija kopā ar savējiem domās. Toties mājās, savos “Luņķos”, pirms braukšanas uz pansionātu tomēr sagatavojusi un nolikusi kleitu ar cerību, ka vasarā tomēr varēs aizbraukt uz politiski represēto salidojumu Ikšķilē! Tāpat kā visus iepriekšējos 18 gadus. Līdz šim Inta bijusi kā urķis, lai visus apziņotu un skubinātu braucienam uz Ikšķili.

Mīklas, dambrete un adīšana
I.Briediņai patīk uzspēlēt dambreti un minēt krustvārdu mīklas. “Patīk sudoku un parkets. Mājās man ir pierakstīta klade, piemēram, ar dažādiem aktieru vārdiem, uzvārdiem – mazs špikerītis, lai vieglāk. Pansionāta istabiņā esam trijatā – viena no istabas biedrenēm jau prasīja, vai es mākot dambreti spēlēt. Dabūsim kauliņus – uzspēlēsim! Savulaik arī mana mammīte labprāt uzspēlēja dambreti. Man patīk arī adīt. Tagad pirksti vairs tik labi neklausa un nevaru izadīt musturus, bet zeķes noadīt varu! Šoziem saadīju vairākus pārus zeķu un cimdu radiem,” viņa saka. Pēc intervijas šķiramies ar smaidu un labas veselības vēlējumiem – stipru veselību Intas kundze novēl ikvienam.
— Līga Vīksna

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Nebēdā, bet dzīvo tālāk

Kategorijas