Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Logo

Alūksnei - 90

Agita Auziņa
Kultūra

2010. gada 25. janvāris 10:43

1404

Alūksnes augstienē, tāda paša nosaukuma ezera dienvidaustrumu krastā  atrodas Alūksnes pilsēta, kuru Latvijā pazīst arī kā “Ziemeļvidzemes pērli”. Lai gan Alūksne kā vieta hronikā minēta jau 13.gadsimtā,  pilsētas tiesības tā ieguva 1920.gadā. Janvāris ir pilsētas jubilejas mēnesis, tāpēc ceturtdien Alūksnes pilsētas bibliotēkā norisinājās atmiņu pasākums “Alūksne – faktos, stāstos, leģendās...”.

Atmiņās par Alūksnes pilsētas pirmsākumiem, kara laiku un dzīvi pēc postošā ugunsgrēka kavējās trīs sirmgalvji –  Maruta Sināte, Ināra Ozola un Uldis Veldre. Viņu atmiņās Alūksne spilgti saglabājusies kā gaiša, mierīga un skaista pilsēta. Sirmgalvei Marutai jau kopš bērnības prātā palikusi labestība, jo toreiz runāja un dzirdēja tikai labu. Arī par sliktu parasti mēdza izteikties ar labestību. “Skolas vietā klusa bērzu birztaliņa, ganās govis, upīte met līkumus un ietek Alūksnes ezerā, mājas ar salmu un skaidu jumtiem, to ir maz, rotaļas Jāņkalniņā,” ar aizrautību savās pirmajās atmiņās, runājot par Alūksni, dalās Marutas kundze.

Dzīvi maina ugunsgrēks un karš
Līdz pat kara laikam galvenā ļaužu saiešanas vieta bija bānīša stacija, un toreiz bānītis kursēja ne vien uz Gulbeni, bet arī devās uz Valkas pusi. Veikali toreiz bija bagātīgi un kas interesanti – līdz pat padomju laikiem katram apģērbam, katrai kleitai bijis savs fasons, divu vienādu nav bijis, tāpat arī lielā cieņā bija cepures. Dzīve šai pusē bijusi rosīga, jo tepat cepti vien Alūksnei raksturīgi kulinārijas produkti, cilvēki maltīti baudījuši kādā no restorāniem, krogiem vai kafejnīcā, ražots augļūdens, tepat iespieda grāmatas,  ik svētdienu baudījuši kādu kultūras pasākumu un ik nedēļu mazgājušies pirtī, jo vannu toreiz nav bijis. Pilī toreiz bijis virsnieku štābs, tāpat arī tauta ļoti mīlējusi savu 7.Siguldas kājnieku pulku. Ikreiz to pulkiem līksmi sagaidījuši un raudot pavadījuši uz nometni. Alūksnē dzīvojis daudz igauņu, viņiem pašiem bijusi pat sava skola.
Lielais ugunsgrēks 1940. gadā nopostīja daļu skaistās Alūksnes. Tad dzīve šai pusē sākusies no jauna, daudzi ļaudis izlēmuši pamest skaisto vietu. “Pirmās liesmas izskrēja no Stilves mājas skursteņa un ātri vien pārņēma visu pilsētu, lai gan diena bija bez vēja. Vēl šodien skaidri atceros baiso sajūtu – sprakšķēšanu, uguns svilpošanu,” skumji pauž Maruta. Gadu vēlāk ne vien Alūksni, bet visu Latviju pārņēma kara briesmas.

Pilsēta nezaudē zaļumu
Rezumējot stāstīto, pasākuma vadītājs Gunārs Ozoliņš atzīst, ka, pirmkārt, Alūksnē ir palicis ļoti maz pamatiedzīvotāju, arī vizuāli tā izmainījusies ievērojami – ir jaunas celtnes. Tomēr būtiski, ka nav zaudējusi savu zaļumu. Daudzu gadu laikā uz slikto pusi mainījusies sadzīves kultūra jeb uzvedība, turpretim izklaidējošu un kultūras pasākumu ir vairāk. Tāpat arī jūtama kautrēšanās no savas valodas, jo dziedāt  un dungot meldiņu latviski uzdrošinās vien retais.
Ģimnāziste Elīna Dambe atklāj, ka pasākums bijis vērtīgs. “Guvu dziļāku ieskatu par dzīvi Alūksnē brīvās Latvijas laikā. Manuprāt, tajā laikā bija interesanta dzīve, arī jauniešiem pietika sporta laukumu un izklaides vietu,” stāsta meitene un piebilst, ka īpaši interesanti esot bijis klausīties par tagadējās sākumskolas celtniecību.

Kategorijas

Kategorijas