Viņš pamodināja saulei

2017. gada 31. marts 00:00

Lauma pacēla pie lūpām pienenes ziedu - smaržīgu un medainu. Tik mīļu un tuvu, tik pazīstamu kā vakar plūktu un dāvinātu.
Dāvinātu. Jā, to, pāri mauriņam nākdams, noplūca Māris un iedeva kopā ar skūpstu. Māris. Būtībā nekā sevišķa, tāds dēlietis no kaimiņu sētas. Tāds trallinātājs un puskoka lēcējs. Taču, lai kā Lauma viņu centās nozākāt, bijušo par nebijušu nekādi nevarēja pārtaisīt. Tieši Māris ābeļziedu laikā bija Laumā atmodinājis sievieti. Varbūt mazliet neiecietīgi, bet pēc visa notikušā Lauma jutās savās acīs pilnvērtīgāka. Vakari ieguva citādu skanējumu. Vasara aizskrēja vēja spārniem, sadegdama jāņugunīs un jasmīnu kvēlajā smaržā. Lauma dega sevī, tvīka pēc puiša. Viņa aizmirsa visu pasauli.
Pienāca rudens. Ne tikai dabā, arī viņu mīlestībā - Māris izrādījās no gājputnu sugas. Drīz puiša apkampienos jau gulēja cita - jaunuve ne no šī pagasta. Lauma, pieraudājusi pāris spilvenu un pārdomājusi visu piedzīvoto, nopriecājās, ka nav gaidībās. Toties viņa bija jau ar zināmu pieredzi. Tas šoreiz bija galvenais.
Drīz Lauma iepazinās ar Orestu. Dzīve šo cilvēku nebija lutinājusi. Viņš, kopš pusaudža gadiem palicis bez vecākiem, rūgto biķeri dzēra līdz malām. Orests vēl ģimeni nebija nodibinājis, viņa nolūkotā laime tāda malduguns vien izrādījās. Bēdas mēģināja noslīcināt glāzītē. Liktenim labpatikās, ka Lauma todien iegāja bāriņā. Nē, viņa nemeklēja dēkas. Vienkārši gribējās ielūkoties tajā pasaulē. Ļoti jau negribējās atzīties, ka pēc Māra viņai gribējās atkal sajust stingrāku tvērienu. Nu tādu, pēc kura vaigi zied kā rozes un sirds raustās tik spēji kā muša zirnekļa tīklā. Lauma to bija redzējusi, tāpēc droši varēja apgalvot, ka, ieraugot Orestu, viņas sirds tā sāka raustīties.
Orests ar puspaceltu glāzi rokās cieši nolūkojās skuķē, kā viņš to nodēvēja. Tāda panaiva šķita, bet citādi nekas. Spēji pamodās iekāre. Tik sen no tā nekas nebija bijis. Kā sākās, tā arī beidzās. Pa to laiku Lauma, paņēmusi kūku ar kafiju, nosēdās gabaliņu tālāk pie brīvā galdiņa. Ar vienu aci tā nolūkojās jaunajā vīrietī. Kaut kas patika, kaut kas atgrūda. Patika vīrišķīgā seja, atgrūda glāzīte un ataugusī bārda. Tikai sirds tā nodevīgi leperēja. Lauma nesteidzās. Mierīgi izdzēra kafiju, apēda kūku un, gurnus grozīdama, pagāja garām Oresta galdiņam. Vīrietis mazliet sarāvās, kad smaržu vilnis apņēma viņu. Tad atmeta ar roku un pievilka tuvāk pudeli.
Bet mīlas Amors dīvainā kārtā tieši uz viņiem jau bija paspējis izšaut bultas. Orests tovakar caur visu skurbumu alka šīs jaunās sievietes mīlu.
Dienas vijās kā matu pīnes, bet atmiņas neizgaisa. Tad pienāca janvāris. Viņi atkal satikās saieta namā. Šoreiz Orests bija skaidrā. Tikai sniega baltums un zvaigznes pie debesīm stāvēja sardzē pie viņu skūpstiem. Pāris nedēļas vēlāk Orests viņu maigi paņēma. Kāzas viņi nosvinēja jautri, taču bez liekas greznības. Pēc tuvības brīžiem arī bērni dzima: pirmais pasaulē nāca Egils, tad Nauris. Orests, pie mājas darbiem agri radināts, daudz palīdzēja Laumai.
Pirmo torti parasti cepa Ziemassvētkos, vecākā dēla dzimšanas dienā. Tā ik pēc mēneša, kamēr visi ģimenes locekļi kļuva par gadu vecāki. Pēc tam visu sāka no jauna. Rocībai samazinoties, tortes nomainīja pīrāgi vai kāds cits cepums, taču priekam tas spārnus neapgrieza. Laumas vārdiem runājot, bēdām kāpa pāri dziedādami, labus vārdus sacīdami, jo nelaime mīlot tikai saīgušos. Draudzenēm Lauma stāstīja, ka viņas lielākā laime esot vīrs un bērni. Tiesa, ne jau viss ģimenē ritēja kā pa diedziņu. Bērni auga, gribēja ģērbties. Arī Lauma pati alka pēc labāka apģērba. Viņa iestājās šuvēju kursos. Jā, tā lieta gāja. Vajadzēja tikai mazliet fantāzijas un veci tērpi ieguva pasakainu veidolu. Viena otra bagāta kundzīte glaimīgi noprasīja, kur Lauma tādus ņēmusi. Orests Laumas rosīšanos uzņēma mierīgi, ar vīrieša pašcieņu.
Ziemassvētkos Orests kļuva par Ziemassvētku vecīti. Bērni zināja, kas zem bārdas slēpās, taču vienmēr sagaidīja ar prieku un bijību. Tie visiem kļuva par mīļākajiem svētkiem. Līdz brīdim, kad Lauma sadomāja nokristīt bērnus baznīcā. Ģimenē sākās šķelšanās - pirmā pēc septiņiem kopā nodzīvotajiem gadiem. Vienmēr viņi bija centušies paieties pussolīti otram pretī. Draudzenes mācēja stāstīt, ka viņām mīlestība, gadiem ejot, apsīkst. Ar viņiem tā negadījās – mīlestība jo dienas, jo vairāk sildīja. Bet šoreiz Lauma, ātras dabas būdama, pēc kārtējā strīda savāca bērnus, kaut kādas mantas un ar pēdējo autobusu aizbrauca pie mātes. Viņa klusībā gaidīja, ka Orests brauks viņiem pakaļ. Bet viņa alojās. Vīrā bija atmodies vecais niķis - iztrakoties un piedzerties līdz kliņķim, kā pats mēdza teikt. Dzīvodama pie mātes, Lauma centās sev iestāstīt, ka Orests nav viņas īstais vīrietis. Bērnu tēvs - jā, to nevarēja noliegt. Gultā sapasēja - to arī nevarēja noliegt. Godīgi sakot, vairāk vilka kopā fiziskā tuvība, bet Laumai gribējās arī to garīgo pusi.
Orests nebrauca. Orests dzēra. Pamatīgi un no sirds. Kad šī kāre pārgāja, viņš metās iekšā darbā. Sievu nemeklēja.
Kādu dienu Lauma gāja garām baznīcai, apskatījās dievkalpojuma laikus. Tad viņa tur aizgāja kopā ar bērniem. Mācītājs runāja par ģimeni, sava tuvākā mīlēšanu. Gadījās, ka viņa, palūkojusies uz tālākajām rindām, sajuta spēju grūdienu sirdī. Nē, tas nebija atgādinājums par jaunu bērnu. Tur priekšā sēdēja - Māris. Viens pats. Likās tāds nosvērts, plecīgs. Protams, ka bija pagājuši gadi. Tomēr tas bija viņš. Lauma nevarēja sagaidīt dievkalpojuma beigas. Tad jau mācītājs teica svētību vārdus un visi cēlās kājās. Lauma saprata, ka Māris ir viens, ka viņam nav ģimenes. Dievnams abus bija savedis kopā. Viņi satikās. Šķita, ka nu jaunais vīrietis nav vairs ceļotājs. Mazliet pārsteigts, viņš sasveicinājās ar Laumu, soļojot blakus, abu pleci palaikam saskārās. Dīvainā kārtā Laumu tas nesatrauca. Viņiem bija, par ko runāt, bet katrs vārds atgādināja Orestu. Mācītājs taču bija runājis par ģimeni. Viņi pienāca pie mājas vārtiņiem, bet Lauma Māri iekšā neaicināja.
Nakti bez miega nogrozījusies, viņa bērnus atstāja mātes ziņā un nākamajā rītā aizbrauca pie vīra. Orests jau labu laiku nedzēra, vienatni smagi pārdzīvoja. Uz sievietēm neskatījās. Visām kā mēms staigāja garām. Draugi zināja sievas aiziešanas iemeslus, dažādi mierināja. Cits ar pudeli, cits mēģināja kāršu kompānijā ievilkt. Orests visam atmeta ar roku. Viņš ilgojās pēc sievas un bērniem, tikai pietrūka dūšas meklēt - ja nu atraida.
Lauma Orestu atrada, mazgājot traukus. Abi sapratās bez vārdiem. Tieši pusgads bija pagājis. Pietiekami ilgs laiks, lai saprastu sevi un otru pusīti.
Drīz ģimene pārcēlās uz mazpilsētu tuvāk Laumas mātei. Orestam laimējās iekārtoties darbā, arī Lauma drīz atrada piemērotu nodarbošanos. Svētdienās viņa vai nu viena, vai kopā ar bērniem gāja uz baznīcu. Gadījās, ka Orests, par kaut ko sadrūvējies, mēģināja iedzert. Sākumā Lauma gribēja saņemt stingrāk grožos, kārtīgi sarāt. Tad pārdomāja. Viņa atcerējās, cik bēdīgi izgāja, ja visu gribēja mērot tikai ar savu mēru. Tāpēc mēģināja ar labu, pasēdēja, parunājās. Tas līdzēja. Gadījās, ka Orests pa glāzītei arī iedzēra, taču ģimeni tas neskāra. Smēķēšanu gan viņš atmeta. Viņu dzīve iegrozījās pareizajās sliedēs. Lielāki un mazāki svētki apciemoja šo ģimeni. Lauma gāja uz baznīcu. Pamazām abu sarunās jau bija doma par bērnu nokristīšanu. Lielākais jau gāja svētdienas skolā. Viņi sajuta, ka ir vajadzīgi viens otram. Mācījās mīlēt vienmēr no jauna, savstarpējā cieņā. Lauma atzina, ka vīru pazinusi tikai no vienas puses. Orests sprieda, ka Lauma kļuvusi sievišķīgāka, maigāka un gudrāka.
Tikai pieneņu laikam tuvojoties, Lauma bikli pieliek pie lūpām medaino ziedu un klusībā priecājas, ka pasaulē ir tāds Māris, kurš gadījās viņas ceļā, vēl esot meitenei, jo citādi nebūtu arī Oresta, ko ieguvusi jau ar zināmu sievietes gudrību. Pienene smaržo savu medaino smaržu, un zeltainais mirdzums stāsta par mīlestību. To mīlestību, kura modina saulei.
— Ieva Pētersone

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Viņš pamodināja saulei

Kategorijas