Viņi mums ir vajadzīgi vairāk!

2017. gada 6. aprīlis 05:48

11357

30. martā Smiltenes tehnikuma Alsviķu struktūrvienībā notika akreditācija mācību programmas “Šūto izstrādājumu ražošanas tehnoloģijas” profesionālajai kvalifikācijai “Šuvējs”. Šo arodu Alsviķos māca no pagājušā gadsimta 60. gadiem. Skolā strādā pieredzes bagāti pedagogi, kas savu darbu uztver kā misiju. Tikpat nozīmīga audzēkņu profesionālajā izaugsmē ir arī mācību iestādes sadarbība ar vecākiem – vairākums izglītojamo ir ar speciālām vajadzībām, kuriem ģimenes atbalsts būs vajadzīgs visa mūža garumā. Skolas vadība ir no sirds pateicīga uzņēmējiem, kas nodrošina audzēkņus ar prakses vietām un palīdz īstenot darba vidē balstītas mācības.

Alsviķu struktūrvienība ir Latvijā vienīgā profesionālās izglītības iestāde, kur darba tirgū pieprasītus arodus var apgūt audzēkņi ar ļoti smagām diagnozēm, mācības apvienojot ar individuālo sociālo rehabilitāciju. Audzēkņiem tiek nodrošināta fizioterapija, masāžas, ūdens procedūras, ārstnieciskā vingrošana un logopēda pakalpojumi. Skolā strādā zīmju tulks. Paralēli aroda apguvei ir iespēja Alūksnes novada vidusskolā apgūt vispārējo vidējo izglītību. Jaunākajam skolas audzēknim ir 16, vecākajam – 54 gadi. Uzsākot mācības, tiek izvērtētas katra izglītojamā prasmes un atbilstoši tām izvēlēta viņam piemērotākā metodika.

Vienīgā gaismas saliņa

Daudzu audzēkņu dzīvē skola ir vienīgā gaismas saliņa. Vairākiem tā pavērusi iespēju izrauties no apburtā loka, kādā mūsu valstī bieži nonāk sociāli visneaizsargātākie. Sabiedrībā ik pa brīdim uzplaiksnī diskusijas par iekļaujošo izglītību, ko, saskaņā ar ANO konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, iecerēts īstenot līdz 2020. gadam. Taču kā patiesībā jūtas un dzīvo cilvēki ar speciālām vajadzībām, kuru vēl salīdzinoši nesen mūsu valstī “nebija”? Vislabāk to zina Alsviķu struktūrvienības darbinieki, kas zina, cik no visiem skolas absolventiem atrod darbu un spēj pilnībā uzņemies atbildību par savu dzīvi paši. Diemžēl, daudzi no viņiem savas diagnozes dēļ nespēj strādāt pilnu slodzi. Mūsu valstī nav atbalsta pasākumu, kas rosinātu uzņēmējus pieņemt praksē un darbā šādus cilvēkus. Laikam jau izdevīgāk maksāt pabalstus, nosacīti risināt sociālās problēmas un sadzīvot ar dažādām psihiskās veselības traucējumu izpausmēm, kas neizbēgami parādās, ja cilvēks ilgstoši dzīvo bez darba, nespēj sakārtot savu dzīvi un jūtas nevienam nevajadzīgs. Tad ir diagnoze, uz ko visu “norakstīt” un vainīgs, protams, pats cietušais.

Audzēkņiem nepieciešamais atbalsts Alsviķu struktūrvienības darbiniekiem ļauj katru no viņiem tuvāk. Pedagogiem rūp, kas viņiem notiek pēc skolas beigšanas un sāp sirds par katru, kurš, nesaņemot viņa diagnozei atbilstošu atbalstu, spiests beigt savu dzīvi aprūpes namā.

Struktūrvienības karjeras konsultante Astrīda Bētere no sirds priecājas par “Erasmus+” projektu atbalstu, ar kuru arī audzēkņi ar speciālām vajadzībām varējuši doties profesionālās kvalifikācijas praksē uz citām valstīm. Skolas darbinieki dara visu iespējamo, lai audzēkņi varētu piedalīties dažādos profesionālās meistarības konkursos, tirdziņos, tikties ar uzņēmējiem, dzirdēt viņu veiksmes stāstus un parādīt plašākai sabiedrībai savas zināšanas un profesionālās iemaņas.

Zālē, kur akreditācijas laikā notiek skolas prezentācija, iekārtota Alsviķu struktūrvienības audzēkņu darbu izstāde. Visas kleitas, tunikas un aksesuāri rūpīgi un glīti izstrādāti – tirdziņā ikvienai no šīm precēm noteikti atrastos pircējs.

Atbalsts, kas nepieciešams visvairāk

Šobrīd Alsviķu struktūrvienībā bez šuvēja aroda var apgūt arī galdnieka, teksta redaktora operatora, pavāra, pavāra palīga, būvstrādnieka, apavu labotāja un aprūpētāja profesijas. “Mans dēls Alsviķu struktūrvienībā apgūst jau trešo arodu,” stāsta audzēkņa mamma Lāsma Baltiņa. “Vispirms viņš izmācījās par teksta redaktora operatoru, tad – par apavu labotāju un šobrīd mācās par pavāra palīgu. Raitim ir nopietni kustību traucējumi un skola ir viena no iespējām atrasties sabiedrībā un sevi pilnveidot.” Lāsma ļoti augstu vērtē arī izaugsmes iespējas, ko Alsviķu struktūrvienības audzēkņiem piedāvā dažādi pulciņi. Vienīgi darbu dēlam tā arī nav izdevies atrast… Kaut skolotāji saka, ka viņš būtu labs un uzticams darbinieks.

“Tā ir uzņēmēju labās gribas izpausme, ka viņi pieņem darbā cilvēku, kuram veselības problēmu dēļ ik pa brīdim nepieciešams atpūsties. Tāpēc viņi būtu godam nopelnījuši, ka valsts nāktu pretim ar nodokļu atlaidēm vai piemaksātu, lai varam šiem cilvēkiem samaksāt profesionālajai kvalifikācijai atbilstošu algu un nejustos apdalīti pārējie uzņēmuma darbinieki, kas saņem tādu pašu atalgojumu kā cilvēks ar speciālām vajadzībām. Pretējā gadījumā – kā lai nosoda uzņēmēju, kurš nevēlas ņemt darbā cilvēku, kas veselības dēļ nekad nevarēs paveikt tikpat daudz, cik vesels darbinieks,” savu viedokli pauž Alūksnes kafejnīcas “Ābols” direktore Inese Orlova, pie kuras praksē bijuši daudzi Alsviķu struktūrvienības nākamie pavāri un pavāra palīgi. Uzņēmēja par audzēkņiem saka tikai tos labākos vārdus. “Viņi ir ļoti atbildīgi, strādā no sirds. Novērtē to, ka nav kārtējo reizi atstumti.”

“Ar Alsviķu skolu sadarbojamies jau desmito gadu. Pie mums praksē nāk nākamie aprūpētāji,” stāsta Baiba Meistere, sociālās aprūpes centra “Alūksne” direktora vietniece saimnieciskā darbā. “Jaunieši ir labi sagatavoti un darba vidē ātri apgūst arī vajadzīgās praktiskās iemaņas. Daudzi no viņiem patiešām būs labi un iejūtīgi darbinieki, jo paši zina, ko nozīmē kādā brīdī būt pilnībā atkarīgiem no citu labvēlības un žēlastības.”

Arī Alsviķos var sākties veiksmes stāsts

“Mūsu sabiedrībā joprojām uz cilvēkiem ar speciālām vajadzībām raugās ar zināmām aizdomām. Vārdos jau visi gatavi pažēlot un atbalstīt. Bet, kad nepieciešama reāla palīdzība, tad atrodas simts iemeslu, kāpēc to sniegt nav iespējams,” skumji atzīst sociālā aprūpes centra “Trapene” direktore Dina Jāņekalne. Viņa nebaidās pieņemt pie sevis praksē ne audzēkņus ar kustību traucējumiem, ne citām smagām veselības problēmām. Un priecājas, ka vienu no audzēknēm izdevies iekārtot arī pastāvīgā darbā. “Cenšamies sakārtot darba grafiku tā, lai viņai nav jāstrādā nakts maiņas. Kristīne sevi pierādījusi kā ļoti labu darbiniece. Būtu tikai laimīga, ja izdotos nodrošināt darbu vēl kādam Alsviķu struktūrvienības audzēknim. Mums ir jālauž mīti par šiem cilvēkiem un jādod viņiem iespēja dzīvot tādu pašu dzīvi kā pārējiem.”

Arī Alsviķu skolas absolventi var būt maza daļiņa no visas mūsu Latvijas kopīgā veiksmes stāsta – apliecina apavu labotāja Agra Meisa pieredze. Viņš pēc skolas beigšanas pieņemts darbā apavu darbnīcā, kurā pirms tam bijis profesionālās kvalifikācijas praksē. Darbnīcas īpašnieks bagātīgi dalījies ar viņu savā pieredzē, bet, diemžēl, ātri aizgājis mūžībā. Agris uzņēmumu no viņa piederīgajiem atpircis. Tagad pie viņa regulāri praksē nāk Alsviķu struktūrvienības audzēkņi un meistars viņus uzņem tāpat kā savulaik uzņemts pats. Agris ir invalīds kopš bērnības, bet slimība diagnosticēta tikai pēc vairākiem gadiem. Veselības problēmas, protams, liek sevi manīt, bet jaunais vīrietis nežēlojas. Viņš ir laimīgs, ka viņš var katru dienu iet uz darbu un būt kādam vajadzīgs.

Mirklis, kas pārvērta visu dzīvi

Ne visi Alsviķu struktūrvienības audzēkņi ir cilvēki ar smagām diagnozēm jau kopš bērnības. Klausoties viņu dzīvesstāstos, redzam, cik ļoti vienā mirklī var radikāli mainīties visa cilvēka dzīve un nelaime var notikt ar ikvienu no mums…

Šuvēju klasē akreditācijas komisiju smaidīga un saposusies sagaida 3. kursa audzēkne Tatjana Staroņenko. Liktenis viņai atņēmis ļoti daudz. Taču tam nav bijis pa spēkam izdzēst no jaunās sievietes sirds prieku un pateicību par visu skaisto un labo šajā dzīvē. Tatjana pirms 12 gadiem, kopā ar draugiem nākot no kāda pasākuma, pakļuva zem vilciena. Kad slimnīcā nāca pie samaņas, viņai pateica, ka turpmāk būs jādzīvo tikai ar kreiso roku. Kājas izglābt tā arī neizdevās… “Varbūt mana laime ir tā, ka neko no tā, kā tas viss notika, neatceros. Ar mani strādāja psihologs, dzēru zāles. Līdz ar to nebija arī briesmīgu dvēseles ciešanu un milzīgu sāpju. Piederu cilvēkiem, kurš ātri pieņem pārmaiņas un joprojām esmu gatava katrai jaunai pieredzei.” Ja man šodien pateiktu: “Tev rīt ir iespēja braukt praksē uz Portugāli,” es, nešauboties kārtotu somas un brauktu.”

Pirms nelaimes Tatjana strādājusi par pārdevēju. Kad dzīve radikāli mainījusies, drīz pēc iznākšanas no slimnīcas sapratusi, ka jāiegūst amats, kurā spēj strādāt ar savām šā brīža iespējām. Viņas dzimtā puse ir Salaspils. Tāpēc vispirms devusies uz Jūrmalas Profesionālo vidusskolu, taču atbilde uz to, ka skolā uzņemta, atnākusi pēc daudz ilgāka laika, nekās solīts. Tatjana tad jau mācījusies Alsviķu arodskolā. Vispirms viņa šeit apguvusi teksta redaktora operatora un pavāra palīga profesijas. Pēc diviem mēnešiem Tatjana saņems diplomu, kas apliecinās, ka apgūts arī šuvēja arods. Izlaiduma kleitu viņa šūs pati. Audums jau sarūpēts. Pēc skolas beigšanas Tatjana, visticamāk, mājās piedāvās šūšanas pakalpojumus. Darbs jaunajai sievietei iet no rokas. Viņa strādā ar prieku un no sirds. Ikdienā lieti noderējušas arī abu iepriekš apgūto arodu prasmes. “Jo vairāk zināšu un pratīšu, jo lielāka iespēja, ka šajā dzīvē nepazudīšu,” saka Tatjana un, raugoties viņā, nav divu domu – tā būs. Lielākās bēdas viņas dzīvē ir aiz muguras. Un paliek neērti par to, kas reizēm mums ir iemesls, lai nesmaidītu…

1.aprīļa “joks”

Taču skolā ir arī audzēkņi, kuriem, lai iemācītu visvienkāršākās lietas, reizēm paiet mēneši. Tāpēc šeit var strādāt tikai mīlošs un sirdsgudrs cilvēks, nevis pedants, kuram svarīgāk par visu ir perfekti nošūta vīle. Skolotājas Velgas Vimbas pirmā diena Alsviķos bija 1975. gada 1. aprīlī. Nokļūšanu skolā viņa joprojām atceras kā lielu aprīļa joku. “Biju tikko beigusi Rīgas Vieglās rūpniecības tehnikumu, ieguvusi profesiju – sieviešu vieglo apģērbu modelētāja konstruktore. Parasti šīs skolas absolventus obligātajā sadalē sūtīja uz fabrikām vai ateljē. Mana dzimtā puse ir Jaunpils. Tā kā Kurzemes pusē visas vietas bija jau aizņemtas, tad tiku nostādīta fakta priekšā – jādodas uz kādas pilsētas profesionālo skolu Vidzemē – būšot skolotāja. Alga – 120 rubļi. Kad Alsviķos izkāpu no Alūksnes autobusa, pirmajā brīdī nesapratu, kur tad tā pilsēta? Bet jau pēc dažiem soļiem sekoja nākamais brīnums – skolai apkārt dzeloņstiepļu žogs… Pie ieejas – caurlaides telpas… Skatījos – kur tad tie audzēkņi, bet pagalmā redzēju tikai dažas “pufaikās” tērptas būtnes, kas ar lāpstām šķūrēja sniegu. Vēl lielāks bija mans pārsteigums, kad ieraudzīju audzēkņu noskūtās galvas. Manas darba gaitas Alsviķos sākās skolā, ko tautā sauca par meiteņu pāraudzināšanas iestādi. Atvedot uz Alsviķiem, viņām visām noskuva matus. Atzīšos – pirmajā pusgadā ne par ko citu nedomāju, kā tikai tikt ātrāk no šejienes projām. Starp meitenēm bija arī tādas, kuras šeit nokļuvušas tāpēc, ka vecāki nelaida skolā. Jo vajadzēja, kas palīdz fermā… Ar viņām problēmu nebija. Taču – kamēr pāraudzināt atvestās pieņēma to, ka šeit viss notiks citādāk, pagāja vismaz gads. Tas bija milzīgs pacietības pārbaudījums visam skolas personālam. Tik daudz lamuvārdus kā tur savā mūžā ne pirms, ne pēc tam neesmu dzirdējusi.”

Vīļu veids, ko zina pat galdnieki

“Tas viss nav salīdzināms ar to darbu, ko veicam šobrīd, strādājot ar audzēkņiem, kuriem medicīnisko diagnožu dēļ apgrūtināta informācijas uztvere un apgūto zināšanu nostiprināšana prasa ilgāku laiku,” turpina Velga Vītola. “Taču viņi ir tik nesamāksloti un labestīgi! Mūsu šūšanas stundas bieži paiet vienos smieklos. Mācoties šādā atmosfērā ir arī vislabākie rezultāti. Mācību saturā vienmēr cenšos atrast ko tādu, ko var pasniegt atraktīvi un interesanti. Rezultātā ir vīļu veids, ko, parādot dažu pirkstu kombināciju, mūsu skolā zina pat visi galdnieki (smejas). Daudz mācāmies e – vidē. Man pašai ļoti patīk darbs ar datoru, esmu apmeklējusi vairākus informātikas kursus. Redzu, ka arī audzēkņiem mācīšanās bieži iet raitāk, ļaujot viņiem pašiem sameklēt vajadzīgo informāciju internetā.”

Paralēli darbam Alsviķu skolā Velga Vimba neklātienē apguvusi arī psiholoģijas skolotājas profesiju. Šīs zināšanas palīdz labāk izprast gan audzēkņus, gan pašai sevi. Savukārt pēc smagas darba dienas spēcīgu pozitīvo lādiņu dod dalība Alsviķu kultūras nama teātra studijā. Šajā mācību gadā skolotājai pieņēmusi vēl kādu jaunu izaicinājumu – viņa ir Alūksnes Bērnu un jauniešu centra arī šūšanas pulciņa vadītāja. Dažādās lomas Velgai palīdzējušas ne vien ar prātu, bet arī sirdi pieņemt, ka cilvēki mēdz būt ļoti dažādi. “Un kā tādus mums citam citu arī jāpieņem, nevis visiem spēkiem jācenšas pārveidot pēc sava ģīmja un līdzības.

Tā kā man jau no jaunības ir nelielas problēmas ar roku sīko motoriku, tad ļoti labi saprotu Alsviķu skolas audzēkņus, kuri minētās problēmas dēļ bieži nevar kaut ko paveikt tik precīzi kā gribētos,” atzīst skolotāja. “Viņiem pats svarīgākais ir – apgūt aroda pamatus.”

Līdzīgās domās ir arī otra nākamo šuvēju skolotāja Daiga Ūdre, kurai savā darbā vislielāko gandarījumu sagādā audzēkņu izaugsme. Daiga savā ģimenē ir šuvēja jau otrajā paaudzē. Bērnībā sākusi ar leļļu kleitu šūšanu, tad izmācījusies par šuvēju – drēbnieci, bet vēlāk ieguvusi nepieciešamo izglītību, lai savas aroda prasmes varētu mācīt citiem. “Tas gaišums un mīlestība, ko saņemu no Alsviķu struktūrvienības audzēkņiem, nav salīdzināms ne ar ko uz šīs pasaules,” atzīst skolotāja.

Īpaša pasaule - ne balta, ne melna…

“Šie cilvēki mūsu planētai ir vajadzīgi daudz vairāk, nekā mēs viņiem. Lai spētu pieņemt uz izturēt grūtības, ar kurām sastopamies šajā pasaulē,” domā Sana Raipale, šūšanas darbnīcas vadītāja no Apes. “Tā pasaule ko viņi ienes mūsu vidē, nav ne balta, ne melna, bet – tikpat krāsaina kā mūsējā. Šie audzēkņi tā prot uzmundrināt! Arī ārēji skarbākajos bieži slēpjas tāda labestība un humora izjūta!” Prieks par sadarbību ir abpusējs.

“Jā, reizēm viņiem viena un tā pati lieta ir jārāda vienu, otru un trešo reizi… Daži jau no paša sākuma labi apzinās, ka diagnozes dēļ savā izraudzītajā profesijā nekad nestrādās. Ir arī tādi, kuriem sākumā grūti mobilizēties darbam un pietrūkst ticības saviem spēkiem. Viņiem nepieciešams lielāks iedrošinājums. Kad tas saņemts, darbs iet no rokas. Neviltots ir mūsu visu prieks, apzinoties, cik audzēkņi daudz prakses laikā iemācījušies. Kāds pirmajā brīdī ir paskarbs un neiecietīgs. Cenšos to saprast, jo tā ir viņa pieredze un sāpe, kas šādos brīžos izlaužas laukā.”

Sana nenosoda tos, kuri bez zināma valsts atbalsta nevar atļauties paņemt praksē audzēkņus ar veselības problēmām. “Strādājot ar viņiem, pašas darbi bieži stāv maliņā. Ideāli būtu, ja valsts uzņēmējiem rastu iespēju pieņemt darbā asistentus, kas palīdzētu šādiem praktikantiem. Arī es nevarētu atļauties viņu izaugsmē ieguldīt tik lielu daudz, ja mani neatbalstītu vīrs un vienai būtu jāsamaksā liela īres maksa un arī par visu pārējo jāparūpējas vienai pašai.”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Viņi mums ir vajadzīgi vairāk!

Kategorijas