Gribu, varu, daru!

2017. gada 7. aprīlis 00:00

5030

No sava mūža iespaidīgākā ceļojuma mājās atgriezies alūksnietis Arturs Driņins ar draudzeni Laini Pērsi no Skrīveru puses. Viņi ar ļoti ierobežotu budžetu pamanījās apmeklēt 5 kontinentus un 64 valstis, ceļā pavadot 527 dienas jeb vairāk nekā 17 mēnešus.
Arturu un Laini pirms septiņiem gadiem kopā saveda lielpilsēta Rīga, kur abi jaunieši no mazpilsētām devās mācīties. Arturs sākumā izvēlējās mācīties par telekomunikāciju inženieri, bet Laine apguva pedagoga un izglītības darba vadītāja profesiju. Arturs tomēr izlēma mainīt mācību virzienu uz tūrisma un viesnīcu vadību un apguva arī pavāra profesiju. “Tā nebija nejauša izvēle, bet gan sapnis, jo man gribējās redzēt, kā cilvēki dzīvo citur, vismaz Eiropā. Līdz 10.klasei es nebiju īpašs ceļotājs un mani tālākie ceļojumi bija uz Tartu, kur dzīvo vecvecāki, un došanās ar prāmi uz Zviedriju. Vēlāk dažādos skolas projektos devos uz Turciju un Vāciju, kas tad arī mani mudināja redzēt vairāk,” stāsta Arturs.
- Kā izlēmāt doties tik ilgā ceļojumā?
- Jokojoties viens otru bakstījām, ka vajadzētu paceļot pa pasauli. Sākumā tikai smējāmies, bet vēlāk sākām tiešām domāt, skaitīt finanses un izstrādāt reālu ceļojuma maršrutu. Sapratām, ka vispirms ir jāpastrādā un jāiekrāj nauda. Vienojāmies, ka neceļosim tur, kur vajadzīgas vīzas. Mūsu mērķis – apskatīt pasauli bez liekiem tēriņiem, lieka komforta, cenšoties ietaupīt, cik vien var. Jo mazāk izmaksu, jo garāks varētu būt mūsu ceļojums. Nepagāja nemaz tik ilgs laiks, līdz atradām pirmo izdevīgo iespēju – lētu reisu no Zviedrijas uz Ņujorku. Sapratām, ka tas būs mūsu starta punkts. Trīs mēnešu laikā visu noorganizējām un devāmies ceļā. Vecāki mūs ļoti atbalstīja, ļoti sekoja līdzi katram mūsu solītim pat tad, kad paši nespējām aptvert notiekošo. Vecāki pavadīja ceļā ar vislabākajiem vēlējumiem un ciešu ticību un pārliecību, ka viss būs labi.
- Kāds bija jūsu ceļojums?
- Sākotnēji ceļojām līdz Stokholmai, no turienes uz Ņujorku. Tālāk ar stopiem šķērsojām Amerikas Savienotās Valstis no austrumu krasta līdz pat Kalifornijai. Ar stopiem devāmies cauri Meksikai un Centrālamerikai. No Panamas uz Kolumbiju gan lidošana bija vienīgais variants. Tikām līdz Brazīlijai, viesojoties deviņās Dienvidamerikas valstīs, un tad nokļuvām Itālijā. Pabijām arī Āfrikā, Marokā. Tālāk ar stopiem devāmies no Portugāles cauri 21 valstij līdz pat Grieķijai un tad uz ziemeļiem līdz Ukrainai. Āzijas izpēti sākām no tuvākajām valstīm – Gruzijas, Armēnijas un Turcijas līdz pat Japānai, Filipīnām, Singapūrai un citām. Ceļojumu noslēdzām sešdesmit ceturtajā valstī – Indijā.
- Vai nebija bailes doties uz kādām vietām, valstīm?
- Visapkārt ir daudz labu cilvēku. Nevajag sevi ierobežot kaut kādas vietas apskatē tikai tāpēc, ka kāds ir pateicis, ka tur ir bīstami. Ja gribas atrast nepatikšanas – arī mājas pagalmā tās var atrast. Piemēram, mums ieteica nebraukt uz Meksiku, jo tur pastāv dažādi riski. Taču, nonākot pie Meksikas robežas, sapratām, ka nekā tik ļoti bīstama nav, un devāmies pāri robežai. Lai arī cilvēki tur nerunā angļu valodā, bet gan spāņu, mēs, nezinot valodu, tik un tā varējām lieliski saprasties un komunicēt. Valoda nav šķērslis, lai kaut ko darītu. Ir arī tāda pasaules valoda, kurā runā ikviens, – tā ir atvērtība, tā ir savstarpējā palīdzība, un to saprot ikviens. Mūsu ceļošanas veids pamatā bija stopošana, bet, piemēram, ASV tas nedarbojās. Tā vietā jautājām cilvēkiem, piemēram, cik tālu un kurā virzienā atrodas mūsu nākamais pieturas punkts. Tā sākām sarunu, kas arī bija mūsu mērķis. Un mūsu uzrunātais, uzzinot to, ka grasāmies iet kājām, mūs vienmēr paveda kādu gabaliņu. Tālākos gabalus braucām ar tālbraucējiem.
- Kā dzīvojāt un ko ēdāt?
- Kad bijām ceļā, pamatēdiens bija ātri vārāmās zupiņas, dažādas maizītes un dārzeņi. Tomēr bieži vien satikām lieliskus cilvēkus, kas mūs cienāja ar dažādiem tradicionālajiem ēdieniem, ko nekad agrāk nebijām baudījuši. Pamēģinājām arī sienāžus un čūsku! Vietās, kur to varēja, nakšņojām teltīs. Lai naktī nebūtu jāmeklē, telts celšanas vietu noskatījām vēl pirms saulrieta. Vēl pirms celšanas novērojām apkārtni – kādi cilvēki staigā. Ja viss izskatījās droši, tad cēlām, bet, ja nebijām pārliecināti, bija pietiekami laika atrast citu vietu. Bija arī vietas, kur nedrīkstēja celt telti un mūs modināja un dzina prom. Pilsētās nakšņojām lētās viesnīcās. Diezgan bieži mūs uzņēma ģimenes, kuras iepazinām ceļojuma laikā. Vienmēr mūs uzņēma sirsnīgi un ne tikai izguldīja, bet arī pabaroja un iepazīstināja ar savu dzīvesvietu, apkārtējo reģionu. Diemžēl par daudzām vietām mēs publiskajā vidē dzirdam vienīgi negatīvu informāciju, bet ceļojuma laikā sapratām, cik patiesībā labā ir daudz. Galvenais atcerēties – ja dari labu, tas tiks atdarīts ar labu. Tāpēc atvērām savus prātus un sirdi, un devāmies šajā pasaulē tikai ar pozitīvām domām un darbiem.
- Kā šis ceļojums mainīja jūsu attiecības?
- Kopā plecu pie pleca bijām 527 dienas, un ilgākais laiks, ko bijām šķirti, bija mērāms pāris stundās. Kopā pavadītais laiks mūsu attiecības padziļināja, tās kļuva daudz nopietnākas. Iepazinām viens otru arī situācijās, kuras, Latvijā dzīvojot, nekad nepiedzīvotu. Mūsu starpā nav nekādu robežu. Viens otru tik ļoti esam iepazinuši, ka pat domājam vienādi. Attiecības ir pārgājušas citā līmenī un jādomā par turpinājumu. Taču ir ļoti liela iespēja, ka varētu doties vēl kādā ceļojumā. Viss atkarīgs no iespējām.
- Vai mainījāties arī pats kā cilvēks?
- Uz daudzām lietām skatos citādāk, nekā pirms ceļojuma. Kādreiz nemaz tik bieži nebraucu uz Alūksni, jo attālums šķita ļoti liels, taču nu liekas, ka attālumu Rīga-Alūksne var noiet kājām - uz pasaules fona tas ir niecīgs attālums! Pēc atbraukšanas meklējam iespējas kaut ko darīt tā vietā, lai pateiktu “es nevaru”. Vai mainījies raksturs? Tas jājautā līdzcilvēkiem, pašam grūti to vērtēt. Viens gan – greizsirdīgs vairs neesmu. Tagad izjūtu lielāku pienākuma izjūtu gan pret Laini, gan pret viņas un savu ģimeni.
- Latvijas nepietrūka?
- Protams, ka pietrūka! Īpaši ceļojuma vidū. Salīdzinot ar daudzām pasaules valstīm, Latvija ir ļoti tīra. Pēdējā valsts ceļojumā bija Indija, un noslēdzošais kontrasts bija ļoti liels. Izkāpjot no lidmašīnas Latvijā, sajutu, ka gaiss smaržo. Tam ir smarža, un gribas ievilkt pilnas krūtis. Dažās valstīs atkritumi tika mesti uz ielām, jo viņu kultūrā tā ir pieņemts. Māte bērnam māca, ka sulas pudelīti vienkārši var izmest pa logu. Tādos mirkļos atcerējāmies, cik Latvijā viss ir sakopts. Dažreiz mums bija arī, ko pamācīties no citiem. Piemēram, latviešiem daudzas lietas vajadzētu uztvert mierīgāk. Redzējām, kā ārzemēs, sabuktējoties divām mašīnām, cilvēki tik noplāta rokas un viss - nelamājas un nedusmojas. Vainīgā meklēšana nepalīdzēs. Jāmeklē kompromiss. Nu esmu redzējis daudzas lietas, izdzīvojis neskaitāmas situācijas, no kā ir iespējams mācīties.
- Kā varētu raksturot - kāda ir plašā pasaule?
- Pasaule ir skaista! Tā ir brīnišķīga! Kalni, ūdenskritumi, pilsētas drūzma, dažādās kultūras. Dzīvnieki un kukainīši. Viss ir tik skaists! Un viss atšķirīgais ir tik interesants! Un pasaule patiesībā ir tik maza! Vairākas reizes satikām cilvēkus, kurus nebijām cerējuši vēlreiz satikt. Piemēram, Meksikā mūs paņēma kā līdzbraucējus, bet pēc pāris mēnešiem šos pašus cilvēkus satikām Gvatemalā. Tāpat notika ar poļu ceļotāju, ko pirmoreiz satikām ASV, bet gadu vēlāk Japānā. Tas bija pārsteidzoši!
Pasaulei ir tik dažādas sejas! Var kāpt vientuļākajā kalnā un pieredzēt saspiestāko braucienu metro. Var peldēties vētrainākajā jūrā un sauļoties sausākajā tuksnesī. Lielākās augstceltnes pasaulē mijas ar mazākajām mājelēm džungļos. Iezemieši, eiropieši, japāņi – katra tauta ar savām kultūrām un vērtībām ir tik skaista!
- Vai ir kāda vieta, kur gribētos atgriezties?
- Noteikti ļoti daudzās vietās gribētos atgriezties. Viena no tām ir arī Indija. Indija ir ļoti dažāda – kā vairākas valstis vienā. Dažādas kultūras, reliģijas un uzskati vienā teritorijā. Cilvēki Indijā ir ļoti sirsnīgi un labprāt uzņem viesus. Mūs sirsnīgi uzņēma arī Gruzijā – sauca mūs par brāļiem un māsām. Gruzīnu viesmīlība ir neaprakstāma! Bieži tikām aicināti ciemos un tiešām kļuvām par ģimenes daļu. Katrā valstī ir savs skaistums, un, protams, ir tie spilgtie mirkļi, kuri palikuši man atmiņā. Katram jau veidojas savs subjektīvs skatījums uz apskatītajām vietām. Tas ir atkarīgs no apmeklējuma veida, gūtās pieredzes. Tādēļ nevaru dot ļoti konkrētus ieteikumus visiem, labāk varu ieteikt pašiem gūt savu pieredzi.
- Ko darīsiet tagad, kad ceļojums noslēdzies?
- Atgriezāmies nesen - šobrīd tikai pierodam pie tā. Šķiet, ka par pavāru vairs negribas strādāt. Ir doma palikt Latvijā, taču nenorobežojamies no kādiem citiem piedāvājumiem. Šobrīd arī pašu ceļojumu vēl neesam nolikuši plauktā – reiz bija. Noteikti tas jāiesaista turpmākajā darbībā.
Ir trīs maģiskie vārdi – gribu, varu, daru. Lai kaut ko sāktu, ir vispirms jāgrib, tad jāapzinās savas iespējas un pats svarīgākais ir darīt. Ļoti bieži kaut ko gribas, bet ir pārāk daudz attaisnojumu. To varu teikt no personīgās pieredzes. Nekas nav neiespējams! Mēs nevaram izmainīt savu pagātni, taču, sākot ar šo brīdi, mēs varam kaut ko mainīt – būt priecīgi, laimīgāki un negremdēties atmiņās, bet gan dzīvot šodienai un nākotnei.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Gribu, varu, daru!

Kategorijas