Rada Lieldienu prieku lieliem un maziem

2017. gada 13. aprīlis 00:00

6880

Lai pavasara saulgriežos, Lieldienās, būtu priecīgāk un valdītu īstena svētku izjūta, alūksnieša Kristapa Kaulakana kokapstrādes darbnīcā top dažnedažādi Lieldienu dekori: olu turētāji dažādās formās no vienas olas līdz pat desmit olām, dekoratīvi gaiļi un koka olas apgleznošanai.

Jau bērnībā gatavoja
rotaļlietas
Lai arī pirms Lieldienām viņa darbnīcā ir darbīga atmosfēra un cits pēc cita top Lieldienu dekori, ikdienā turpat top košas un dzīvespriecīgas koka rotaļlietas bērniem un smalki kāzu dekori, suvenīri, puzles no koka. “Pirms trīs gadiem sāku gatavot koka rotaļlietas. Gribējās radīt lietas, kas sagādātu bērniem prieku un mirdzumu acīs. Man bērnībā nebija ļoti daudz rotaļlietu, varbūt tas ir viens no iemesliem, kādēļ sāku to darīt. Atceros, ka pats bērnībā gatavoju mašīnu - lielai koka kastei pieskrūvēju riepas un braucu. Kaimiņam tāda bija veikalā pirkta, bet es taisīju pats. Pirmais brauciens no kalniņa bija neveiksmīgs – riepas nokrita, ceļgali asiņaini, elkoņi nobrāzti, puņķi un asaras, bet biju priecīgs. Izanalizēju, kas nebija pareizi, un nākamreiz taisīju citādāk. Azarts bija, un tik turpināju,” atceras Kristaps.

Motivē domubiedri
Pirms diviem gadiem viņš iegādājās lāzergravētāju, kas ļauj gan iegravēt, gan izgriezt nepieciešamās formas. “Pats saskāros ar tādas ierīces nepieciešamību un pēc ilgām pārdomām izlēmu iegādāties. Nozīmīga bija domubiedru motivācija. Minikāru sacensībām, ko Alūksnes pilsētas svētkos organizēju iepriekšējos divus gadus, gribēju izgatavot interesantus apbalvojumus. Artūram Molleram un Andrim Aleksim izstāstīju savas vēlmes. Realizēt manu domu nevarēja, jo nebija lāzera. Es noteicu – jānopērk! Viņi uzreiz uztvēra domu un teica, lai pērku un tas tik būtu spēks - visi kopā varētu sadarboties un palīdzēt cits citam. Tobrīd tas šķita neiespējami. Aizbraucu strādāt uz Dāniju, bet šī doma mani nepameta. Izloloju, izsapņoju un pasūtīju. Tā kā bija trīs mēnešus jāgaida iegāde, paspēju arī šaubīties par savu izvēli. Taču tagad neko nenožēloju. Ar Artūru un Andri esam kļuvuši par ļoti labiem draugiem - šķiet, ka būtu pazīstami kopš bērnības. Un tā arī ir – sadarbojamies! Neesam konkurenti, bet palīdzam cits citam,” teic Kristaps.

Alūksnē var!
Kristaps domā, ka Alūksne ir ļoti piemērota vide biznesa veidošanai. “ Var sēdēt un čīkstēt, bet var arī darīt un nopelnīt. Alūksne ir ļoti piemērota vieta manam biznesam, jo visapkārt ir dažādi kokapstrādes uzņēmumi, kur salīdzinoši lēti varu nopirkt dažādus izejmateriālus, piemēram, līstītes, apaļus stabiņus. Pirkt to visu Rīgā būtu ļoti dārgi. Cilvēki nemaz nezina, ka no visparastākajiem dēlīšiem, ko citi sakurina, manā darbnīcā top rotaļlietas. Kokapstrādes uzņēmējiem patīk tas, ko ar viņu materiālu daru. Varu viņu malkai dot pievienoto vērtību - citu elpu, un viņi ir priecīgi. Man vairākkārt ir teikuši, ka vajadzēja šo visu darīt Rīgā. Nepiekrītu, jo tad man būtu jādomā par telpām dzīvošanai un darbnīcai, arī par citiem papildu izdevumiem, piemēram, sabiedriskajam transportam un ceļam, lai brauktu ciemos uz Alūksni. Teikt, ka Alūksnē nevar attīstīties, ir pilnīgas muļķības! Alūksnē to var izdarīt vieglāk nekā Rīgā. Rīgā konkurence ir lielāka – tādu lāzeru katrā kvartālā pa trijiem, savukārt visā Alūksnē zinu tikai trīs,” teic viņš.

Jāattīstās pakāpeniski
Biznesu viņš sācis, ieguldot vienīgi paša nopelnīto naudu. “Nevar nopirkt tehniku, sēdēt un gaidīt, kad bizness pats attīstīties. Ir jādara! Jā, ir ļoti daudz jāinvestē, bet tā tas ir visos biznesos. Ja gribi kaut ko uzsākt, nepietiek tikai nopirkt vajadzīgās iekārtas. Vajag materiālu, manā gadījumā - koku, krāsas, arī dažādus sīkumus, piemēram, magnētus, āķīšus, skrūves. Neuzskatu, ka šobrīd esmu sasniedzis ko ievērības cienīgu, attīstos lēni. Bet ir jāmāk attīstīties. Tāpat kā skolā – sāc ar 1.klasi, bet beidz ar doktora vai maģistra grādu. Līdzīgi ir arī biznesā. Reizēm nākas apdedzināties, bet tad saproti, ka tā darīt nedrīkst. Tikai tā rodas pieredze un izaugsme. Neesmu galdnieks, ne arī amatnieks. Es sevi saucu par pašdarbnieku. Manā skatījumā, pilsētā ir tikai viens meistars šajā jomā - Harijs Stradiņš. Viņam ne tikai ir zeļļa diplomi, kurus tāpat vien nedod, bet viņš arī rada darbus savai sirdij un dvēselei, nevis tikai naudas pelnīšanai,” saka Kristaps.

Nesavtīgi palīdz citiem
Kristaps nekad nevienam neatsaka savu palīdzību un, ja vien var, palīdzēs arī materiāli. “Reizēm man prasa, kāpēc tik daudz ziedoju, tik daudz dodu citiem? Ir teikuši, ka ziedoju par daudz, visam esot robeža. Esmu pamācīts, ka nevajag tik daudz palīdzēt, jo sāks prasīt vēl vairāk un nespēšu visiem vienmēr iedot, cik vajag. Vienā ziņā tā ir, bet man šķiet: ja tas nāk no sirds – nevar būt par daudz. Man gribas, lai citiem ir forši. Ikreiz aizbraucot uz patversmi un redzot dzīvnieku žēlabainās acis, gribas palīdzēt. Gribas, lai bērniem bērnudārzā ir forši un pasākumu organizatoriem ir atbalstītāji. Man ir izveidojusies cita vērtību sistēma – man palīdzēja, tādēļ gribas to atdarīt, palīdzot citiem. Skolas laikā nebiju paklausīgākais skolnieks, runāju pretim skolotājiem, klaiņoju. Satiku cilvēku, kurš “izvilka” mani. Mācīja, kas ir labi un slikti, deva naudu, lai varētu mācīties. Apguvu automehāniķa profesiju, kas bija mans sapnis. Ļoti gribēju būt daļa no rallija komandas un šo sapni īstenoju. Tiku strādāt ASRT rallija komandā. Tad arī sapratu, cik grūts ir darbs. Automehāniķis - tā nav profesija, tas ir dzīvesveids. Līdz mielēm izjutu šo darbu un tagad vairs nespēju ar prieku savai mašīnai nomainīt riepas. Riebjas to darīt. Protams, avārijas situācijā to izdarīšu, bet nav tā, ka ar prieku atlocītu krekla piedurknes un mestos darbā. Nē. Ikdienā skrūvēt mašīnas vairs negribu. Taču labprāt palīdzu rallija “Alūksne” organizēšanā. Skatītājiem rallijs ilgst vienu divas dienas, bet, lai tas notiku, komanda strādā pusgadu iepriekš. Rallija organizēšana – tas nav bizness, bet entuziasms,” teic Kristaps.

Svētki - tikai mārketings?
“Lieldienas man ir ģimenes svētki, kad atbrauc visi atkal dzimtajā Alūksnē. Gadā ir trīs svarīgi svētki, kad visi satiekamies: pilsētas svētki jeb kapusvētki, Ziemassvētki un Lieldienas. Lai arī mazu bērnu nav, tāpat visi kopā krāsojam olas. Svētkiem ir jābūt, tā ir ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa. Taču svētki bez īstajām sajūtām nav nekas. Ir jābūt svētku sajūtai, un šo sajūtu var radīt ar dažādiem nieciņiem. Tikai reizēm svētki pārvēršas par mārketinga pasākumu. Ja nebūtu svētku, vai kādam vajadzētu koka zaķi, kur likt olu? Nevajadzētu! Svētki ir mārketings, un, jā, es šobrīd esmu daļa no tā. Man ir tā iespēja ar saviem produktiem radīt cilvēkos svētku sajūtas un prieku,” atzīst Kristaps. Viņam tikai gribētos, lai šo svētku prieku un gatavošanos tiem neaizēnotu drūzmēšanās lielveikalos. “Katru gadu ir 24.decembris un 31.janvāris, bet tāpat cilvēki iepirkšanos atstāj uz svētku dienām un tad brīnās, ka kases strādā lēnu vai produktu nav. Svētku datumi nemainās, tādēļ var visu vajadzīgo iepirkt jau iepriekš,” atzīst Kristaps.

Mājas – Alūksnē un Latvijā
Kristaps ir pārliecināts - svētki ir vajadzīgi, jo tā sevi uzmundrinām. “Daudz strādājām mēs visi, un visi vēlamies atpūsties. Atklāti sakot, mēs, latvieši, strādājam vairāk nekā visās citās Eiropas valstīs, tādēļ mūs gaida visur - Anglijā, Īrijā, Dānijā. Visur!” teic Kristaps. Pusgadā vai gadā reizi viņš mēnesi vai divus dodas peļņā uz Dāniju, kur ūdeļu audzēšanas fermā iekārtām veic tehnisko apkopi. “Man vairākkārt ir teikts, lai pārceļos uz Dāniju pavisam. Es to nedarīšu. Manas mājas ir mana Latvija, mana Alūksne. Prom varu būt mēnesi, ilgākais divus. Es esmu savas vietas patriots un neuzskatu sevi par dzimtenes nodevēju tādēļ, ka dodos naudu pelnīt uz ārzemēm. Atgriežos un tērēju to Latvijā. Nodevējs es būtu tad, ja aizbrauktu tur, kliegtu, ka Latvijā viss ir slikti un pēdējam lidostā jāizslēdz gaisma. Viens gan – Latvijā neredzu, kur paliek mana samaksātā nauda nodokļos, turpretim ārzemēs tu to redzi – skolas ir bez maksas, veselības aprūpe tāpat, ceļi ideāli,” norāda Kristaps.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Rada Lieldienu prieku lieliem un maziem

Kategorijas