Viņi mums ir vajadzīgi vairāk!

2017. gada 13. aprīlis 00:00

Smiltenes tehnikuma Alsviķu struktūrvienībā 30.martā notika akreditācija mācību programmas “Šūto izstrādājumu ražošanas tehnoloģijas” profesionālajai kvalifikācijai “Šuvējs”. Šo arodu Alsviķos māca kopš pagājušā gadsimta 60.gadiem.

Unikāla skola
Skolā strādā pieredzes bagāti pedagogi, kas savu darbu uztver kā misiju. Tikpat nozīmīga audzēkņu profesionālajā izaugsmē ir arī mācību iestādes sadarbība ar vecākiem – vairākums izglītojamo ir ar speciālām vajadzībām, kuriem ģimenes atbalsts būs vajadzīgs visu mūžu. Skolas vadība ir no sirds pateicīga uzņēmējiem, kas nodrošina audzēkņus ar prakses vietām un palīdz īstenot darba vidē balstītas mācības.
Alsviķu struktūrvienība ir Latvijā vienīgā profesionālās izglītības iestāde, kur darba tirgū pieprasītus arodus var apgūt audzēkņi ar ļoti smagām diagnozēm, mācības apvienojot ar individuālo sociālo rehabilitāciju. Audzēkņiem tiek nodrošināta fizioterapija, masāžas, ūdens procedūras, ārstnieciskā vingrošana un logopēda pakalpojumi. Skolā strādā zīmju tulks. Līdztekus aroda apguvei ir iespēja Alūksnes novada vidusskolā iegūt vispārējo vidējo izglītību. Jaunākajam skolas audzēknim ir 16, vecākajam – 54 gadi. Uzsākot mācības, tiek izvērtētas katra izglītojamā prasmes un atbilstoši tām izvēlēta viņam piemērotākā metodika.

Vienīgā gaismas saliņa
Daudzu audzēkņu dzīvē skola ir vienīgā gaismas saliņa. Vairākiem tā pavērusi iespēju izrauties no apburtā loka, kādā mūsu valstī bieži nonāk sociāli visneaizsargātākie. Sabiedrībā palaikam uzplaiksnī diskusijas par iekļaujošo izglītību, ko saskaņā ar ANO konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām iecerēts īstenot līdz 2020.gadam. Taču kā patiesībā jūtas un dzīvo cilvēki ar speciālām vajadzībām, kuru vēl salīdzinoši nesen mūsu valstī “nebija”? Vislabāk to zina Alsviķu struktūrvienības darbinieki, kas zina, cik no visiem skolas absolventiem atrod darbu un spēj pilnībā uzņemies atbildību par savu dzīvi paši. Diemžēl daudzi no viņiem savas diagnozes dēļ nespēj strādāt pilnu slodzi. Mūsu valstī nav atbalsta pasākumu, kas rosinātu uzņēmējus pieņemt praksē un darbā šādus cilvēkus. Laikam jau izdevīgāk maksāt pabalstus, nosacīti risināt sociālās problēmas un sadzīvot ar dažādām psihiskās veselības traucējumu izpausmēm, kas neizbēgami parādās, ja cilvēks ilgstoši dzīvo bez darba, nespēj sakārtot savu dzīvi un jūtas nevienam nevajadzīgs. Tad ir diagnoze, uz ko visu “norakstīt”, un vainīgs, protams, pats cietušais.
Audzēkņiem nepieciešamais atbalsts Alsviķu struktūrvienības darbiniekiem ļauj katru no viņiem iepazīt tuvāk. Pedagogiem rūp, kas ar viņiem notiek pēc skolas beigšanas, un sāp sirds par katru, kurš, nesaņemot viņa diagnozei atbilstošu atbalstu, spiests beigt savu dzīvi aprūpes namā.
Struktūrvienības karjeras konsultante Astrīda Bētere no sirds priecājas par “Erasmus+” projektu atbalstu, ar kuru arī audzēkņi ar speciālām vajadzībām varējuši doties profesionālās kvalifikācijas praksē uz citām valstīm. Skolas darbinieki dara visu iespējamo, lai audzēkņi varētu piedalīties dažādos profesionālās meistarības konkursos, tirdziņos, tikties ar uzņēmējiem, dzirdēt viņu veiksmes stāstus un parādīt plašākai sabiedrībai savas zināšanas un profesionālās iemaņas.
Zālē, kur akreditācijas laikā notika skolas prezentācija, iekārtota Alsviķu struktūrvienības audzēkņu darbu izstāde. Visas kleitas, tunikas un aksesuāri rūpīgi un glīti izstrādāti – tirdziņā ikvienai no šīm precēm noteikti atrastos pircējs.

Atbalsts, kas nepieciešams visvairāk
Šobrīd Alsviķu struktūrvienībā bez šuvēja aroda var apgūt arī galdnieka, teksta redaktora operatora, pavāra, pavāra palīga, būvstrādnieka, apavu labotāja un aprūpētāja profesijas. “Mans dēls Alsviķu struktūrvienībā apgūst jau trešo arodu,” stāsta audzēkņa mamma Lāsma Baltiņa. “Vispirms viņš izmācījās par teksta redaktora operatoru, tad – par apavu labotāju un šobrīd mācās par pavāra palīgu. Raitim ir nopietni kustību traucējumi, un skola ir viena no iespējām atrasties sabiedrībā un sevi pilnveidot.” Lāsma ļoti augstu vērtē arī izaugsmes iespējas, ko Alsviķu struktūrvienības audzēkņiem piedāvā dažādi pulciņi. Vienīgi darbu dēlam tā arī nav izdevies atrast… Kaut skolotāji saka, ka viņš būtu labs un uzticams darbinieks.
“Tā ir uzņēmēju labās gribas izpausme, ka viņi pieņem darbā cilvēku, kuram veselības problēmu dēļ palaikam nepieciešams atpūsties. Tāpēc viņi būtu godam nopelnījuši, ka valsts nāktu pretim ar nodokļu atlaidēm vai piemaksātu, lai varam šiem cilvēkiem samaksāt profesionālajai kvalifikācijai atbilstošu algu un nejustos apdalīti pārējie uzņēmuma darbinieki, kas saņem tādu pašu atalgojumu kā cilvēks ar speciālām vajadzībām. Pretējā gadījumā – kā lai nosoda uzņēmēju, kurš nevēlas ņemt darbā cilvēku, kas veselības dēļ nekad nevarēs paveikt tikpat daudz, cik vesels darbinieks?” savu viedokli pauž Alūksnes kafejnīcas “Ābols” direktore Inese Orlova, pie kuras praksē bijuši daudzi Alsviķu struktūrvienības nākamie pavāri un pavāra palīgi. Uzņēmēja par audzēkņiem saka tikai tos labākos vārdus. “Viņi ir ļoti atbildīgi, strādā no sirds. Novērtē to, ka nav kārtējo reizi atstumti.”
“Ar Alsviķu skolu sadarbojamies jau desmito gadu. Pie mums praksē nāk nākamie aprūpētāji,” stāsta sociālās aprūpes centra “Alūksne” direktora vietniece saimnieciskajā darbā Baiba Meistere. “Jaunieši ir labi sagatavoti un darba vidē ātri apgūst arī vajadzīgās praktiskās iemaņas. Daudzi no viņiem patiešām būs labi un iejūtīgi darbinieki, jo paši zina, ko nozīmē kādā brīdī būt pilnībā atkarīgiem no citu labvēlības un žēlastības.”
Arī Alsviķos var sākties veiksmes stāsts
“Mūsu sabiedrībā joprojām uz cilvēkiem ar speciālām vajadzībām raugās ar zināmām aizdomām. Vārdos jau visi gatavi pažēlot un atbalstīt. Bet, kad nepieciešama reāla palīdzība, tad atrodas simts iemeslu, kāpēc to sniegt nav iespējams,” skumji atzīst sociālās aprūpes centra “Trapene” direktore Dina Jāņekalne. Viņa nebaidās pieņemt pie sevis praksē ne audzēkņus ar kustību traucējumiem, ne citām smagām veselības problēmām. Viņa priecājas, ka vienu no audzēknēm izdevies iekārtot arī pastāvīgā darbā. “Cenšamies sakārtot darba grafiku tā, lai viņai nav jāstrādā nakts maiņas. Kristīne sevi pierādījusi kā ļoti labu darbinieci. Es būtu tikai laimīga, ja izdotos nodrošināt darbu vēl kādam Alsviķu struktūrvienības audzēknim. Mums ir jālauž mīti par šiem cilvēkiem un jādod viņiem iespēja dzīvot tādu pašu dzīvi kā pārējiem.”
Arī Alsviķu skolas absolventi var būt maza daļiņa no visas mūsu Latvijas kopīgā veiksmes stāsta – apliecina apavu labotāja Agra Meisa pieredze. Viņš pēc skolas beigšanas pieņemts darbā apavu darbnīcā, kurā pirms tam bijis profesionālās kvalifikācijas praksē. Darbnīcas īpašnieks bagātīgi dalījies ar viņu savā pieredzē, bet diemžēl ātri aizgājis mūžībā. Agris uzņēmumu no viņa piederīgajiem atpircis. Tagad pie viņa regulāri praksē nāk Alsviķu struktūrvienības audzēkņi un meistars viņus uzņem tāpat kā savulaik uzņemts pats. Agris ir invalīds kopš bērnības, bet slimība diagnosticēta tikai pēc vairākiem gadiem. Veselības problēmas, protams, liek sevi manīt, bet jaunais vīrietis nežēlojas. Viņš ir laimīgs, ka viņš var katru dienu iet uz darbu un būt kādam vajadzīgs.

Turpmāk – vēl!

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Viņi mums ir vajadzīgi vairāk!

Kategorijas