Viņi mums ir vajadzīgi vairāk!

2017. gada 21. aprīlis 00:00

Nobeigums.
Sākums 13.aprīļa numurā.

Ne visi Alsviķu struktūrvienības audzēkņi ir cilvēki ar smagām diagnozēm jau kopš bērnības. Klausoties viņu dzīvesstāstos, redzam, cik ļoti vienā mirklī var radikāli mainīties visa cilvēka dzīve, un nelaime var notikt ar ikvienu no mums…

Mirklis, kas pārvērta visu dzīvi
Šuvēju klasē akreditācijas komisiju smaidīga un saposusies sagaida 3.kursa audzēkne Tatjana Staroņenko. Liktenis viņai atņēmis ļoti daudz. Taču tam nav bijis pa spēkam izdzēst no jaunās sievietes sirdsprieku un pateicību par visu skaisto un labo šajā dzīvē. Tatjana pirms 12 gadiem, kopā ar draugiem nākot no kāda pasākuma, pakļuva zem vilciena. Kad slimnīcā nāca pie samaņas, viņai pateica, ka turpmāk būs jādzīvo tikai ar kreiso roku. Kājas izglābt tā arī neizdevās… “Varbūt mana laime ir tā, ka neko no tā, kā tas viss notika, neatceros. Ar mani strādāja psihologs, dzēru zāles. Līdz ar to nebija arī briesmīgu dvēseles ciešanu un milzīgu sāpju. Piederu cilvēkiem, kuri ātri pieņem pārmaiņas, un joprojām esmu gatava katrai jaunai pieredzei. Ja man šodien pateiktu: “Tev rīt ir iespēja braukt praksē uz Portugāli,” - es nešauboties kārtotu somas un brauktu.”

Izlaiduma kleitu šūs pati
Pirms nelaimes Tatjana strādājusi par pārdevēju. Kad dzīve radikāli mainījusies, drīz pēc iznākšanas no slimnīcas sapratusi, ka jāiegūst amats, kurā spēj strādāt ar savām šābrīža iespējām. Viņas dzimtā puse ir Salaspils, tāpēc vispirms devusies uz Jūrmalas profesionālo vidusskolu, taču atbilde uz to, ka skolā uzņemta, atnākusi pēc daudz ilgāka laika nekā solīts. Tatjana tad jau mācījusies Alsviķu arodskolā. Vispirms viņa šeit apguvusi teksta redaktora operatora un pavāra palīga profesijas. Pēc diviem mēnešiem Tatjana saņems diplomu, kas apliecinās, ka apgūts arī šuvēja arods. Izlaiduma kleitu viņa šūs pati. Audums jau sarūpēts. Pēc skolas beigšanas Tatjana, visticamāk, mājās piedāvās šūšanas pakalpojumus. Darbs jaunajai sievietei iet no rokas. Viņa strādā ar prieku un no sirds. Ikdienā lieti noderējušas arī abu iepriekš apgūto arodu prasmes. “Jo vairāk zināšu un pratīšu, jo lielāka iespēja, ka šajā dzīvē nepazudīšu,” saka Tatjana, un, raugoties viņā, nav divu domu – tā būs! Lielākās bēdas viņas dzīvē ir aiz muguras. Un paliek neērti par to, kas reizēm mums ir iemesls, lai nesmaidītu…

1.aprīļa “joks”
Taču skolā ir arī audzēkņi, kuriem, lai iemācītu visvienkāršākās lietas, reizēm paiet mēneši. Tāpēc šeit var strādāt tikai mīlošs un sirdsgudrs cilvēks, nevis pedants, kuram svarīgāk par visu ir perfekti nošūta vīle. Skolotājas Velgas Vimbas pirmā diena Alsviķos bija 1975.gada 1.aprīlī. Nokļūšanu skolā viņa joprojām atceras kā lielu aprīļa joku. “Biju tikko beigusi Rīgas Vieglās rūpniecības tehnikumu, ieguvusi profesiju – sieviešu vieglo apģērbu modelētāja - konstruktore. Parasti šīs skolas absolventus obligātajā sadalē sūtīja uz fabrikām vai ateljē. Mana dzimtā puse ir Jaunpils. Tā kā Kurzemes pusē visas vietas bija jau aizņemtas, tad tiku nostādīta fakta priekšā – jādodas uz kādas pilsētas profesionālo skolu Vidzemē – būšot skolotāja. Alga – 120 rubļi. Kad Alsviķos izkāpu no Alūksnes autobusa, pirmajā brīdī nesapratu, kur tad tā pilsēta. Bet jau pēc dažiem soļiem sekoja nākamais brīnums – skolai apkārt dzeloņstiepļu žogs… Pie ieejas – caurlaides telpas… Skatījos – kur tad tie audzēkņi, bet pagalmā redzēju tikai dažas pufaikās tērptas būtnes, kas ar lāpstām šķūrēja sniegu. Vēl lielāks bija mans pārsteigums, kad ieraudzīju audzēkņu noskūtās galvas. Manas darba gaitas Alsviķos sākās skolā, ko tautā sauca par meiteņu pāraudzināšanas iestādi. Atvedot uz Alsviķiem, viņām visām noskuva matus. Atzīšos – pirmajā pusgadā ne par ko citu nedomāju, kā tikai tikt ātrāk no šejienes projām. Starp meitenēm bija arī tādas, kuras šeit nokļuvušas tāpēc, ka vecāki nelaida skolā, jo vajadzēja, kas palīdz fermā… Ar viņām problēmu nebija. Taču – kamēr pāraudzināt atvestās pieņēma to, ka šeit viss notiks citādāk, pagāja vismaz gads. Tas bija milzīgs pacietības pārbaudījums visam skolas personālam. Tik daudz lamuvārdu, kā tur, savā mūžā ne pirms, ne pēc tam neesmu dzirdējusi.”

Vīļu veids, ko zina pat
galdnieki
“Tas viss nav salīdzināms ar to darbu, ko veicam šobrīd, strādājot ar audzēkņiem, kuriem medicīnisko diagnožu dēļ apgrūtināta informācijas uztvere un apgūto zināšanu nostiprināšana prasa ilgāku laiku,” turpina Velga Vītola. “Taču viņi ir tik nesamāksloti un labestīgi! Mūsu šūšanas stundas bieži paiet vienos smieklos. Mācoties šādā atmosfērā, ir arī vislabākie rezultāti. Mācību saturā vienmēr cenšos atrast ko tādu, ko var pasniegt atraktīvi un interesanti. Rezultātā ir vīļu veids, ko, parādot dažu pirkstu kombināciju, mūsu skolā zina pat visi galdnieki (smejas). Daudz mācāmies e-vidē. Man pašai ļoti patīk darbs ar datoru, esmu apmeklējusi vairākus informātikas kursus. Redzu, ka arī audzēkņiem mācīšanās bieži iet raitāk, ļaujot viņiem pašiem sameklēt vajadzīgo informāciju internetā.”
Līdztekus darbam Alsviķu skolā Velga Vimba neklātienē apguvusi arī psiholoģijas skolotājas profesiju. Šīs zināšanas palīdz labāk izprast gan audzēkņus, gan pašai sevi. Savukārt pēc smagas darba dienas spēcīgu pozitīvo lādiņu dod dalība Alsviķu kultūras nama teātra studijā. Šajā mācību gadā skolotāja pieņēmusi vēl kādu jaunu izaicinājumu – viņa ir Alūksnes Bērnu un jauniešu centra šūšanas pulciņa vadītāja. Dažādās lomas Velgai palīdzējušas ne vien ar prātu, bet arī sirdi pieņemt, ka cilvēki mēdz būt ļoti dažādi. “Un kā tādus mums citam citu arī jāpieņem, nevis visiem spēkiem jācenšas pārveidot pēc sava ģīmja un līdzības.”

Viss sākās ar leļļu kleitām
“Tā kā man jau kopš jaunības ir nelielas problēmas ar roku sīko motoriku, tad ļoti labi saprotu Alsviķu skolas audzēkņus, kuri minētās problēmas dēļ bieži nevar kaut ko paveikt tik precīzi, kā gribētos,” atzīst skolotāja. “Viņiem pats svarīgākais ir – apgūt aroda pamatus.”
Līdzīgās domās ir arī otra nākamo šuvēju skolotāja Daiga Ūdre, kurai savā darbā vislielāko gandarījumu sagādā audzēkņu izaugsme. Daiga savā ģimenē ir šuvēja jau otrajā paaudzē. Bērnībā sākusi ar leļļu kleitu šūšanu, tad izmācījusies par šuvēju – drēbnieci, bet vēlāk ieguvusi nepieciešamo izglītību, lai savas aroda prasmes varētu mācīt citiem. “Tas gaišums un mīlestība, ko saņemu no Alsviķu struktūrvienības audzēkņiem, nav salīdzināms ne ar ko uz šīs pasaules,” atzīst skolotāja.

Īpaša pasaule - ne balta, ne melna…
“Šie cilvēki mūsu planētai ir vajadzīgi daudz vairāk nekā mēs viņiem, lai spētu pieņemt un izturēt grūtības, ar kurām sastopamies šajā pasaulē,” domā šūšanas darbnīcas vadītāja Sana Raipale no Apes. “Tā pasaule, ko viņi ienes mūsu vidē, nav ne balta, ne melna, bet – tikpat krāsaina kā mūsējā. Šie audzēkņi tā prot uzmundrināt! Arī ārēji skarbākajos bieži slēpjas tāda labestība un humora izjūta!” Prieks par sadarbību ir abpusējs.
“Jā, reizēm viņiem viena un tā pati lieta ir jārāda vienu, otru un trešo reizi… Daži jau no paša sākuma labi apzinās, ka diagnozes dēļ savā izraudzītajā profesijā nekad nestrādās. Ir arī tādi, kuriem sākumā grūti mobilizēties darbam un pietrūkst ticības saviem spēkiem. Viņiem nepieciešams lielāks iedrošinājums. Kad tas saņemts, darbs iet no rokas. Neviltots ir mūsu visu prieks, apzinoties, cik audzēkņi daudz prakses laikā iemācījušies. Kāds pirmajā brīdī ir paskarbs un neiecietīgs. Cenšos to saprast, jo tā ir viņa pieredze un sāpe, kas šādos brīžos izlaužas laukā.”
Sana nenosoda tos, kuri bez zināma valsts atbalsta nevar atļauties paņemt praksē audzēkņus ar veselības problēmām. “Strādājot ar viņiem, pašas darbi bieži stāv maliņā. Ideāli būtu, ja valsts uzņēmējiem rastu iespēju pieņemt darbā asistentus, kas palīdzētu šādiem praktikantiem. Arī es nevarētu atļauties viņu izaugsmē ieguldīt tik daudz, ja mani neatbalstītu vīrs un vienai būtu jāsamaksā liela īres maksa un arī par visu pārējo jāparūpējas vienai pašai.”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Viņi mums ir vajadzīgi vairāk!

Kategorijas