Kā būt pozitīviem un smaidīgiem?

2017. gada 28. aprīlis 00:00

323

Latviešu aktrise, astroloģe un vairāku grāmatu autore Akvelīna Līvmane ir pārliecināta, ka ikviens cilvēks var uzlabot savu dzīvi, ja vien ir gatavs mainīties un uzņemties atbildību par to. “Cilvēki mēdz teikt – tāds ir mans raksturs un es tur neko nevaru darīt. Tā nav! Cilvēks var darīt, ja vien grib. Arī no bērnības traumām, kuras traucē dzīvot, var atbrīvoties,” teic A. Līvmane.

Izzināt cēloņus
Arī viņai pašai esot izdevies atbrīvoties no uzkrātiem aizvainojumiem un traumām. “Bērnībā biju mazā niknā, kura cirta durvis tā, ka skanēja visa māja. Kāpēc es biju nikna, sapratu tikai tad, kad sāku lasīt psiholoģijas un psihoterapijas grāmatas, sāku nodarboties ar dziedniecību un astroloģiju. Jā, horoskopa kartē ir ielikta ekspansija, bet tai nav obligāti jāizgāžas kā niknumam.” Mazās Akvelīnas neapmierinātības cēloņi bija meklējami mājās – vecāku attiecībās. Neiedziļinoties niansēs – mātei ar tēvu bijušas sarežģītas attiecības. Tēvs varējis par nepiebērtu sāli zupai trīs dienas nerunāt ar mammu. “Es kā bērns sapratu, ka nedrīkstu līdzināties tēvam, un, ja man teica, ka esmu tēva meita, tad cirtu durvis un raudādama aizgāju. Toreiz teica, ka tas man ir tāds jūtīgs Vēža raksturs. Šodien varu teikt, ka tas bija mans ego, tāpēc es cirtu durvis. Šodien man nav jācērt durvis, ja kāds teic, ka esmu tēva meita, un neskrienu prom raudādama, ja priekšnieks ko aizrāda. Es to esmu pārstrādājusi un izanalizējusi. Šodien neesmu vairs tā meitene, jo sapratu, no kurienes cēlusies neapmierinātība. Mēs esam tādi, kādus redzējām savus vecākus, brāļus, māsas un vecvecākus un kā sapratām situācijas, rocību. Bet tā nav jādzīvo visu mūžu. Cilvēks mainās, ja spēj “pārstartēt” savu dzīvi,” atklāj A. Līvmane.

Uzslāņojums – nauda
“Pārstartēt” savu dzīvi, uzņemties atbildību un atcerēties bērnību grib vien retais. “Cik procenti cilvēku vēlas būt veseli?” jautā A. Līvmane un uzskata, ka tie nav ne 100%, ne 80%, pat ne 50%. Tikai 3%! “Pārējie, piedodiet, to nevēlas. Vai no rītiem vingro? Ievēro diētu? Droši vien ne.” Tikai 3% uzņemas atbildību par sevi un nevaino tableti, kuru izrakstījis ārsts, jo tā tomēr nepalīdz, vai sauli, kura ne tā spīdēja. Jāsaprot, ka pašam jātiek ar sevi galā, ārsts to tavā vietā neizdarīs. Man pašai ir jāzina, kas notiek ar manu ķermeni, manu dzīvi un likteni. Pretējā gadījumā mani iedzīs totālā grāvī.”
Kādreiz bijis uzskats, ka ārsts nedrīkst konsultēt pa telefonu, bet tagad tas tā notiek. “Man tas neliekas normāli. Jā, pareizi pateiks, kā jārīkojas un kādas zāles jādzer, bet, būsim godīgi, tam cilvēkam otrā klausules galā ir vienalga.” Tādēļ jābūt gudriem pašiem. Nevajag paļauties, ka “Google” pateiks, kā labāk darīt. Daudz kas ir jāsaprot pašiem, jāizdomā pašiem. “Man liekas dīvaini, ka māmiņa māca māmiņu, kā audzināt bērnu. Man tas atgādina Pītera Brēgela gleznu “Aklie”, kur seši aklie seko vienam tādam pašam. Tāds tādu ved, un brīžiem nākas dzirdēt tādus brīnumus, ka atliek tikai nobrīnīties.”
A. Līvmane nedomā, ka dzīvojam straujā laikmetā. “Nē, tikpat lēni dzīvojam kā kādreiz, nekas nenotiek ātrāk.” Arī toreiz paspējuši daudz izdarīt. Tagad jaunie dzīvo tuvplānā un neko apkārt neredz. Jaunos cilvēkus sabojājuši sociālie tīkli un globālas lietas. “Jaunie domā, kur pelnīs, kur dos naudu, kur es kādam iesmērēšu, kāds būs bizness. Bet neizpilda savu misiju. Šodien ir uzslāņojums – nauda, ceļot, apceļot pasauli. Protams, var ceļot, bet kāds sēž mājās un gatavo pusdienas, audzē dārziņā dārzeņus, lai ceļotājam izdarītu pakalpojumu. Uz ceļošanu vien pasaule nepastāvēs, jo kādam citam tā ir jāsagādā,” ir pārliecināta psiholoģe.

Mācīties piedot
Ļoti bieži cilvēki atrunājas ar bērnības traumām, uzskata, ka tāds ir izaudzis un nevar citādāks būt. “Gluži tā nav. Ļoti mazs procents vēlas ko mainīt. Cilvēks saka – es neko nevaru mainīt, man tā bija, un viss, es tāds esmu izaudzis. Var! Protams, tas var būt ļoti grūti. Tas nav neiespējami, bet notiek ļoti lēnām, strādājot ar savu raksturu.”
Reiz pie A. Līvmanes uz konsultāciju atnākusi meitene, kurai bijis milzīgs aizvainojums pret sevi, pasauli, pat zināma agresija. Sarunā atklājies, ka mammai, gaidībās esot, meitenes tēvs viņu pametis, jo vēlējies dēlu. “Dabiski, mammai pret šo bērnu radās naids, jo viņa dēļ vīrietis aizgāja. Vai māte viņu mīlēja? Nē. Un arī meitenē radās naids. Viņa nemīlēja savu māti, viņa nemīl sevi un vēršas pret sevi. Viņa grauj pati savi veselību. Kamēr viņa nepiedos savai mātei un savam tēvam, tikmēr šai meitenei liktenis nebūs viegls.” Agresija pret sevi bojā veselību. Piedodot laimīgs kļūst pats cilvēks. “Kā piedot? Situācija ir tik ilgi sevī “jāvāra”, kamēr tā kļūst blakus stāvoša. Jā, sākumā raudi par to, neieredzi, šausminies, līdz tas viss mazinās. Tas ir zināms darbs. Tas nebūs viens mirklis.” Psiholoģe iesaka lasīt grāmatas un salīdzināt sevi ar stāstu varoņiem.

Brīva no pagātnes
A. Līvmane stāsta, kā pašai veiksmīgi izdevies atbrīvoties no bērnības traumas. “Līdz 24 gadiem neēdu burkānus – bērnības trauma. Mēģināju atcerēties, tieši kāda.” Atcerējusies, ka, mācoties lauku skolā 1. vai 2. klasē, saēdusies cūkgaļu ar zaļajiem zirnīšiem un burkāniem. Saimniece nebija pielikusi sāli, un ēdiens bijis ļoti salds un garšīgs. Mazā Akvelīna saēdusies trekno saldo, un pēc brīža tas bijis uz grīdas. “Tad “sargs” pie zemapziņas durvīm teica: neēd burkānus, ja tu tos ēdīsi, tev vienmēr būs nelabi. Bērns to aizmirst, bet “sargs” paliek. Taču tas bija lieks. Man nav jāsargā sevi no burkāniem, un es sāku tos ēst.” Gada laikā kļuvusi brīva no šīs pagātnes ietekmes.
Svarīgi ir atcerēties, kāpēc radusies trauma. Ne vienmēr to ir viegli izdarīt, jo ko gan divus, trīs, četrus gadus vecs bērns var atcerēties, tādēļ jājautā vecākiem. Reizēm tie nav būtiski notikumi, bet gan niecīga situācija, kas atstājusi baiļu, neaizsargātības, izmisuma sajūtu.

Kultivēt sevī pozitīvo
A. Līvmane mudina būt pozitīviem un nekultivēt sevī negatīvo un stāsta par Anglijā veiktu eksperimentu. 50 laimīgiem un 50 nelaimīgiem cilvēkiem iedotas biezas avīzes un likts saskaitīt, cik tajās ir bilžu. Nelaimīgie saskaitījuši 1140 bildes, laimīgie skaita, skaita un iekliedzas – te tak rakstīts: kurš to izlasa, dabū 100 mārciņas. “Arī tiem, kuri sevi uzskatīja par nelaimīgiem, bija tieši tāda pati lappuse, bet viņi tik ļoti koncentrējās uz doto uzdevumu, ka to neieraudzīja. Laimīgie dara savu darbu un skatās, kur vēl kāds kaut ko iedos. Tādi mēs esam. Jākultivē sevī pozitīvais!”
Bijusī aktrise uzskata, ka šajā pasaulē vissvarīgākais ir mīlestība un pateicība. “Lai mums katram pietiek mīlestības pieņemt, kā ir, un pateicības par to, kas notiek! Ir jāsmaida! Es to daru un aizmiegu smaidot un mostos smaidot. Pirms 20 gadiem ieraudzīju sevi skatlogā un nepazinu. Sapratu, ka tā nevar. Cilvēki, kuri nāk pretī pa ielu, nav pelnījuši ieraudzīt kaut ko tik briesmīgu. Tagad es eju un smaidu. Daru to tīšām, tas ir vajadzīgs man, manam ķermenim. Jārāda, ka viss ir labi, un viss arī ir labi. Ķermenis atsaucas. Atkārtojot “man ir labāk, labāk un labāk”, vienu dienu pamostoties arī sajutīsies labāk,” mudina aktrise.
Viņa aicina ticēt brīnumiem. Ja tic, tad piepildās! “15 gadus, gaidot Austrumu Jauno gadu, rakstu astoņas vēlēšanās. Desmit no šiem gadiem rakstīju, ka vēlos uzrakstīt bestselleru. Brīnums ir piepildījies – bestsellers ir uzrakstīts. Lai arī mazā mērogā, bet ir! Mana grāmata divus mēnešus bija 2. vietā aiz Jura Rubeņa grāmatas. 1996. gadā bija fotografēšanās un es ar suņuku pozēju pie “mersedesa”. Noteicu, ka es arī kādreiz braukšu ar “mersedesu”, lai gan alga bija 60 lati. Atjēdzos pirms pieciem gadiem, ka manam draugam ir “mersedess”. Brīnums ir noticis! Tādēļ jāatceras, ka mētāties var ar pozitīviem vārdiem,” teic A. Līvmane.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Kā būt pozitīviem un smaidīgiem?

Kategorijas