Draudze nav jāgana – tā ir jāmīl

2017. gada 28. aprīlis 00:00

417

Alūksnietis Vilnis Sliņķis kopš pērnā gada kalpo par mācītāju Apes, Opekalna, Gaujienas un Zeltiņu luteriskajās draudzēs. Viņš tās mīļi dēvē par saviem garīgajiem bērniem, taču atzīst, ka ticība ir ceļš, kurā visiem ir jāmācās kopīgi, kā arī jāpasniedz roka tad, kad tas visvairāk ir nepieciešams.

Veido sadraudzību
V.Sliņķis stāsta, ka šīs draudzes ir gluži kā viņa četri garīgie bērni. “Mums ir ļoti svarīga sadraudzība, un man kā mācītājam ir jādarbojas tā, lai it neviena no šīm draudzēm nejustos atstāta novārtā. Tieši tādēļ šī gada sākumā sanācām kopā visu draudžu vadītāji un divi aktīvākie draudžu pārstāvji. Arī šajās Lieldienās Zeltiņu draudzē kopā ar citu draudžu locekļiem svinējām Lieldienas īpašā veidā – Zeltiņu draudze bija sagatavojusi jēra cepeti. Gribētos, lai nākamajās Lieldienās šāds pasākums notiktu citā draudzē un šī tradīcija ceļotu. Ir ļoti svarīgi visiem justies iesaistītiem un veidot kopīgas tradīcijas,” pauž V.Sliņķis.
Viņš atzīst, ka līdz ar jauno dzīves aicinājumu un ordināciju viņa svarīgākais uzdevums nebija doties uz viņam uzticētajām draudzēm un nu mainīt visu ierasto. V.Sliņķis uzsver, ka garīgā gana galvenais uzdevums ir redzēt savas draudzes vajadzības, izprast cilvēkus un veidot tik svarīgo sadraudzību, kuras nereti trūkst lielākajās baznīcās. “Arī man pašam, pirms kļuvu par mācītāju, ir bijis tā, ka pēc dievkalpojuma kādā lielākā pilsētā, piemēram, Rīgā, nejūtu saikni ar cilvēkiem, jo tur ir cits dzīves ritms,” pauž V.Sliņķis. Tieši tāpēc viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir kopīgas sadraudzības veidošana. V.Sliņķim svarīgi ir to darīt ne tikai vienā draudzē, bet visu sev uzticēto četru draudžu starpā. Tā kā V.Sliņķis pats ilgstoši bija iesaistījies Alūksnes evaņģēliski luteriskajā draudzē, uz sadraudzības pasākumiem tiek aicināti arī ticības draugi no Alūksnes.

Priecājas par ikvienu
Svētā Mateja Apes evaņģēliski luteriskajā baznīcā ir aptuveni 30 aktīvo draudzes locekļu, kuri regulāri apmeklē dievkalpojumus. Opekalna luterāņu baznīcā dievkalpojumus katru reizi apmeklē citādāks skaits cilvēku, jo šajā baznīcā ir notikušas daudzas iesvētības, kristības un laulības. Lai arī cilvēki devušies dzīvot kur citur, viņi palaikam atbrauc arī uz šo baznīcu un ir priecīgi tur iegriezties. “Esmu priecīgs vienmēr – vai tie būtu 10 vai 50 cilvēki. Cilvēku plūsmu šajā baznīcā nekad īsti pat nevar prognozēt,” uzsver V.Sliņķis un atzīst, ka Opekalna baznīca ir pārsteigumiem pilna.
Zeltiņu draudzē ir vairāk nekā desmit aktīvo draudzes locekļu. Vismazākais baznīcas apmeklētāju skaits ir Gaujienas luterāņu draudzē. “Es gan gribētu teikt, ka baznīcas apmeklējumu nevar vērtēt tikai “labi” un “slikti” kategorijās. Ir draudzes, kurās ir maz cilvēku, taču Dievs priecājas par ikvienu savu bērnu, un par to priecājos arī es,” pauž V.Sliņķis.

Alternatīvs Līgovakars
Baznīcai ir jābūt atvērtai ne tikai kristiešiem. V.Sliņķis kopā ar savām draudzēm izveidojis kādu īpašu tradīciju – alternatīvo Līgovakaru. “Šādu tradīciju jau aizsākām pērn, jo šajos svētkos ir arī cilvēki, kuri jūtas vientuļi. Viņi neies uz balli, un, paliekot mājās, viņi nereti jūtas pamesti. Apes draudzē sarīkojām pasākumu, kurā pulcējās gan draudzes cilvēki, gan arī tie, kuri nav iesaistīti baznīcas dzīvē,” stāsta V.Sliņķis. Viņš atzīst, ka šādas alternatīvās svētku svinības varētu rīkot arī citās reizēs un draudzēs, jo šādā veidā ikviens var sajust svētku prieku pat tad, ja cilvēkam nav tuvinieku vai draugu.

Saredzēt sevī garīgo
Ne visi luterāņi zina, ka arī luterāņu baznīcā ir ieteicama privātā bikts un arī V.Sliņķis to piedāvā. “Ir radies maldīgs priekšstats, ka luterāņiem šādas privātās bikts nav. Iemesls ir tas, ka arī paši garīgie gani to nav tik plaši stāstījuši. Varu pats no savas pieredzes teikt, ka tieši šāda privātā bikts dažreiz ir ļoti nepieciešama un nepietiek vien ar kopīgo grēku nožēlu. Ir reizes, kad cilvēkam vajag lielu atbrīvošanu no grēku smaguma, tāpēc es šo iespēju ieteiktu ikvienam izmantot,” teic V.Sliņķis.
Satiekot tik daudzus dažādus cilvēkus, V.Sliņķis zina, par ko bažījas Latvijas mazpilsētu un pagastu ļaudis. Pārsvarā tās ir bažas par ekonomisko situāciju, nereti cilvēki izjūt smagumu dažādu finansiālo grūtību dēļ. “Protams, cilvēkam materiālā dzīve ir ļoti svarīga. Mēs esam garīgas būtnes, taču esam materiālā miesā. Miesai vajag elementāras lietas, kuras sniedz drošību, taču ir skumji, ja akcents tiek likts tikai uz šīm lietām. Ja cilvēks neredz savu dziļāko būtību, ka viņš ir garīga būtne, tad viņš koncentrējas tikai uz materiālo. Gadījumā, ja cilvēks visu savu dzīves kārti licis uz šo materiālo pusi un ja nu kaut kas pēkšņi brūk - un šajās lietās bieži vien kas brūk - tad cilvēks zaudē jebkādu cerību un nocietinās,” saka V.Sliņķis. Cilvēkam ir jāsaredz sevī šī garīgā puse, un V.Sliņķis uzsver Mārtiņa Lutera teikto: “Lai es Viņam piederu.” Cilvēkam ir jāapzinās, ka viņš pieder Dievam, ka viņš ir Dieva bērns un Dievs ir nācis šajā pasaulē, lai mūs atpestītu. “Tikai tad viss materiālais vairs nav tik svarīgs. Kļūst vieglāk dzīvot un orientēties šajā dzīvē. Tieši tādēļ arī Dievs ir radījis savu baznīcu un draudzi, lai kopā varam pastāvēt, jo vienatnē cilvēks ir ievainojams,” uzsver V.Sliņķis un mudina ikvienu atrast sev tuvāko draudzi un līdzcilvēkus, ar kuriem sajust šo kopību. “Esmu priecīgs par ikvienu draudzi, kuru Dievs man ir uzticējis. Katra no tām ir īpaša, un ir apbrīnojami, ka mēs, katrs tik atšķirīgs būdams, varam būt vienoti,” secina V.Sliņķis.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Draudze nav jāgana – tā ir jāmīl

Kategorijas