Hermīnes kundzes raibā diena

2017. gada 28. aprīlis 00:00

-Palīgā, palīgā, labie cilvēki, pēdējā stundiņa klāt! - elsoja gados paveca kundzīte, spieķi gaisā vicinādama.
Kājas slīdēja katra uz savu pusi uz šaurās taciņas. Viņa bija nākusi cauri mežam un tagad, bailīgi atskatīdamās atpakaļ, ar pēdējiem spēkiem, vairāk gan izbīļa pēc, tuvojās mājai. Tikai līdz autoveikalam bija aizgājusi, kādu klaipiņu trušiem un sunim paņēmusi, nu vēl kādu konfekti un cukura paciņu - nekā smaga, tikai to pašu nepieciešamo. Citas reizes vienā mierā būtu atnākusi, taču tagad...
- Hermīne, ko tu gaišā dienas laikā kliedz? I gailis nobijās, iebēga atpakaļ kūtī, - ziņkārīgi jautāja kaimiņiene, uz lieveņa iznākusi.
Ieraudzījusi Hermīnes nošļukušo lakatu un sasārtušo seju, viņa kļuva nopietnāka: kas zina, kas ar sievu noticis.
- Neelso nu tik traki, vēl jau jādzīvo!
- Nerunā, Velta! Astoņdesmit jau klāt, kas nu vairs pa dzīvošanu!
- Astoņdesmit jau vēl nav, tikai septiņdesmit pieci. Bet nu iedzer tēju ar sirds drapēm, tad stāsti, kas noticis! - mudināja Velta.
Abas bija tā kā radinieces no vīru puses. Nu jau sen atraitņu kārtā un vīrus apciemoja tikai nāves dienā un goda dienās, kapusvētki un svecīšu vakars pats par sevi.
- Veltiņ, nebiju domājusi, ka Pēteris tik traks būs un celsies ārā no kapiem!
- Ko tu tagad te runā kā sajukusi? Kur kapi, kāpēc Pēteris!?
- Nu taču skrēja man pakaļ! Eju ar savu nešļavu, dzirdu tādu kā nopūtu, kā vēja brāzmu, bet redzi taču pati, ka šodien laiks kā zelts - vēja nav. Domāju, ka ausīs šņāc. Viņdien biju iznākusi ārā sakarsusi, laikam no tā ausis tādas jutīgas, būs jāiet pie daktera, lai nozīmē kādas zāles. Palikšu kurla, ko tad darīšu? Redz, kā Līze - nu tā, kuru uz aprūpes centru aizveda, - cietās, cietās ar to ausi, kamēr - viss. Dakteri rokas vien noplātījuši. Labi, ka tagad tie dzirdes aparāti nopērkami, laikam jau ar tiem kaut cik dzird. Citādi - šausmas!
- Labi, labi, nepaliksi jau tu kurla. Stāsti, kas tev ar to Pēteri? Vai tad sadomājies par viņu?
- Ko nu piedomāsi, lai guļ vienā mierā, bet, nē, šis gaišā dienas laikā skrien man pakaļ! Vēl ziemā – nudien tas nav uz labu! Padod vēl man upeņu balzamu, pieliešu pie tējas, lai drebuļi pārskrien. Ka tikai roze nepiemetas. Ak, tavu nelaimi! Vārdotājas tagad uz vietas nav - kaimiņu pagastā pie meitas dzīvojot.
- Beidz taču piesaukt nelaimi, iedzer un būs labi.
- Nebūs vis, Pēteris noteikti nāca pakaļ saviem cimdiem.
- Kādiem cimdiem?
- Nu tiem raibajiem, ar sarkanajiem punktiņiem, es taču viņam tos adīju. Zārkā neieliku, tagad laikam pie vecuma salst rokas un nāk pakaļ. Bet man to cimdu vairs nav.
- Ko tu bēdājies, laiks taču pagājis.
- Nekas jau arī nebūtu, nelaime tikai tā, ka viņreiz es tos atdevu kaimiņu Jurim, ar viņu es tā kā sagājos, pirms aizgāju par sievu pie Pētera. Jurim jau no laika gala salīgas rokas, iedomājos, ka atdošu, lai nestāv. Par laimi, kodes nebija sacirtušas. Man gan bija labi noglabāti vecajā skapī. Juris tāds priecīgs, es arī, bet - še tev! Pēteris skrien pakaļ! Tikai greizsirdīgs, visu mūžu tāds bijis!
- Nerunā niekus! Kas Pēterim vairs! Debesu dārzos viņam cimdu nevajag un pats jau arī, kamēr vēl zemes takas mina, nebija bez grēka. Droši vien pati juties vainīga!?
- Nesāc jau nu tu arī - kas bijis, bijis. Bet kas to būtu domājis, ka Pēteris tik greizsirdīgs. Lai nu ko, bet to no sava nelaiķa nebiju gaidījusi! Paklausies, Veltiņ!
- Kas nu atkal?
- Varbūt, ka Pēteris ir dzīvs? Nu nerādi pie deniņiem. Šajā grēka pasaulē viss var notikt!
- Nudien ar tevi nav labi, būs jāsauc dakteris, lai paskatās, kas ar tevi darāms.
- Kādu dakteri?! Es tev saku, ka tas bija Pēteris - gluži kā dzīvs. Tagad droši vien baidās nākt klāt, es jau bēgu...
- Hermīne, nu nesāc atkal!
- Atceries, kā Antona zārku samainīja?
- Tas nebija tīšām, tīrā nejaušība.
- Bet tu taču nenoliegsi, ka sieva noģība, ieraudzīdama svešu vīrieti guļam viņas mīļotā vietā. Ja sieva būtu paviršāka, tad ziedus nestu pilnīgi svešam cilvēkam.
- Vienreiz tā gadījās, tik daudz aizgājēju, kāds brīnums, ka sajūk.
- Pareizi, ka daudz, drīz tajā zemē būs vairāk nekā zem saules. Tāpēc es saku, ka Pēteri nemaz nesaģērba, varbūt pamodās morgā nabadziņš un, aptinis palagu, aizbēga, paņēma citu, ka es tev saku. Varbūt, ka vajadzēja savā šķūnī ielikt nelaiķi, pašas saģērbtu, ja arī atdzīvojies būtu, tad jau no savas mājas nebēgtu. Aiz to jau man šķita, ka Pēteris nebija savā sejā, es to norakstīju uz slikto redzi, asaras arī bojāja skatīšanos. Tu vēl teici, ka nāve cilvēku pārvērš, būtu es bijusi gudrāka... Ak, ko nu vairs! Pēteris droši vien kādā būdā dzīvo. Taču pēc ubaga gan neizskatījās, tīri sprauns, un es pat teiktu – pārāk, jo viņš taču pāris gadus par mani vecāks.
- Nedomā par to, labāk paguli. Es izvārīšu buljonu, lai spēcina organismu, piecelsies, paēdīsi, būs citas domas.
- Ja jau tu tā saki, varbūt, ka tā arī darīšu.
Kamēr Hermīne, ieslīgusi miegā, atguvās no pārdzīvotā, no meža iznāca gluži piekusis gara auguma vīrietis. Viņš bija atbraucis no pilsētas, izkāpis pieturā netālu no autoveikala. Jau pa gabalu cilvēku pūlī viņš bija ievērojis Hermīni, taču uzreiz nepiegāja klāt, jo viņa vēl pirkās. Kad ņiprā sieva gāja projām, vīrietis pamanīja zemē noslīdējušus cimdus - gluži jaunus pirkstaiņus. Tas bija Jura brālēns Meinarts. Jaunībā visi kopā bija gājuši uz ballēm, viņam arī patika staltā Hermīne. Palicis atraitņos, viņš labprāt būtu gribējis apsievoties no jauna, bet nelaime tā, ka Meinarts bija gardēdis - neviena līdz šim nebija varējusi pagatavot ēdienu pēc viņa garšas. Pie viena viņš arī mīlīgu gribēja. Piegājis vēl pie autoveikala, Meinarts nopirka cigaretes un aizpīpējis gariem soļiem slāja pakaļ Hermīnei: gribējās parunāties, ielūkoties viņas smaidīgajā sejā un pie reizes atdot atrastos cimdus. Tie noteikti piederēja Hermīnei, par to šaubu nebija. Taču, kad viņš jau gandrīz bija sievieti sasniedzis, notika kaut kas negaidīts! Hermīne, atskatījusies atpakaļ, sāka kliegt un, spieķi vicinādama, strauji attālinājās. Sākumā Meinarts vēl gribēja panākt, taču drīz šo nodomu atlika. Ja nu Hermīnei paliek slikti, tad vainos viņu. Ļoti iespējams, ka šādai rīcībai bija savs motīvs: saskatījusies filmas, ieraudzījusi mežā svešinieku, ņēma kājas pār pleciem. Palicis viens, Meinarts brīdi atsēdās uz celma - to gan te bija saradies, ka biezs. Katru gadu mežs kļuva no kokiem tukšāks. Meinarts nopūtās un lēnām sāka soļot uz Žagaru mājas pusi, kur dzīvoja Hermīne - cimdi taču bija jāatdod. Lai labāk sarunas veiktos, ar gudru ziņu viņš bija paņēmis vīna pudeli. Tā gan bija domāta vairāk Jurim, bet notes gadījumā noderēs arī pie Hermīnes. Velta nocēla katlam vāku un pagaršoja virumu - bija baudāms. Tikmēr arī Hermīne bija piecēlusies. Atspraudusi matus, viņa iedomājās, ka vajag uzcept kotletes - pēc visiem pārdzīvojumiem arī apetīte uzradās. Abas nolēma uzklāt galdu kopējā viesistabā. Kamēr meklēja goda traukus, pie āra durvīm kāds piegrabināja.
- Velta, mums ir steidzami suns jāiegādājas - māja meža malā, ceļš iet garām, nozūmēs, ka gailis pakaļ nedziedās.
- Ko tu vari mūžīgi par tām nelaimēm runāt, Hermīne!
- Nerunātu, ja tā nenotiktu. Suns rietu un pateiktu par svešinieka ienākšanu sētā.
- Suns nav slikta lieta, tikai tagad suņa nav un pašām vien ciemiņš jāuzņem, turklāt rādās, ka pazīstams.
- Ej vien, Hermīne!
Hermīne bailīgi gāja uz priekšnamu un pārsteigumā apstājās. Visā godībā pretī smaidīja Meinarts ar viņas cimdiem rokā. Tikai tagad ar skaidru domāšanu viņa saprata, no kā bija bēgusi. Tagad smiekli nāca un drusku bija arī neērti, ka dienas laikā savā vecumā kā tāds skuķis ņēmis kājas pār pleciem pirmo reizi, ieraudzīdama vīrieti. Meinarts panācās tuvāk un gluži puiciski iesvilpās: viņa priekšā stāvēja tā pati jaunības dienu Hermīne, nekas nebija mainījies. Atdevis cimdus, Meinarts sekoja līdzi uz viesistabu, kura smaržoja pēc kārdinoša ēdiena.
Uzlicis galdā brālēnam domāto pudeli, Meinarts saprata, ka beidzot viņam atkal būs mājas... Hermīne klusēja. Ko citu viņa varēja teikt! Tikai to, ka nemaz nebija slikti, ka viņa tā pārskatījās, citādi tādas kopā pasēdēšanas nemaz nebūtu. Velta, sameklējusi glāzes, mudināja Meinartu tās piepildīt un uzsaukt tostu par Hermīnes raibo dienu ar labām beigām, kurām, rādās, būs turpinājums.
— Ieva Pētersone

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Hermīnes kundzes raibā diena

Kategorijas