Kuplas ģimenes pamatā – uzticība un mīlestība

2017. gada 12. maijs 00:00

5677

(Turpinās no 1.lappuses)
“Ģimene ir pats svarīgākais, kas dzīvē var būt,” saka četru bērnu vecāki Irina (33) un Uģis (36) Kozuliņi no Apes pagasta. Ģimenē aug dēli Dāvis (13), Salvis (9), Jānis (6) un Niks (1,6). Viņi ir pierādījums, ka kupla ģimene ir prieks un laime, un mīlestības pietiek visiem.

Labais piemērs – Uģa vecāki
Irina un Uģis ir īpaši ne vien ar to, ka audzina kuplu ģimeni, bet arī tādēļ, ka iepazinušies jauni un turas joprojām kopā. “Zinājām viens otru jau kopš skolas laikiem, kā jau dzīvojot mazā pilsētā. Lai arī mana ģimene pārcēlās uz dzīvi citviet, atkal satikāmies un sākām draudzēties. Kopā esam jeb draudzējamies jau kopš 1999.gada, man tolaik bija 15 gadi. Jā, sagājām kopā jauni, taču joprojām esam kopā,” stāsta Irina un atzīst, ka tāda viena attiecību noslēpuma viņiem nav. “Esam kā radīti viens otram. Turpat sastrīdamies, turpat samīļojamies. Viss piederas pie lietas. Zinām, ko viens no otra varam gaidīt, ko teiksim viens otram. Mūsu starpā nav noslēpumu, varam izrunāties par jebko,” teic Irina. Savukārt Uģis atzīst, ka labo attiecību pamatā ir viņa vecāku piemērs. “Arī mani vecāki sagāja kopā jauni un tā arī visu mūžu nodzīvoja kopā. Acīmredzot tie ir latgaļu gēni. Mans tētis ir no Latgales, viņš šeit atbrauca strādāt,” teic Uģis.

Tīk dzīve laukos
Viņi dzīvo abiem tik mīļajā Apē un nevar iedomāties dzīvi pilsētā. “Kad Uģis mācījās Rīgā, braucu pie viņa ciemos. Man ļoti nepatika lielpilsēta un nespēju iedomāties, ka dzīvotu tur. Dzīve laukos ir pavisam citādāka. Mums šeit patīk! Arī mūsu draugiem un radiniekiem patīk. Viņi priecājas, ka ir lauki, kur atbraukt, visiem satikties mierā un svaigā gaisā. Tajā pašā laikā neesam tālu no pilsētas (četrus kilometrus no Apes pilsētas - red.). Kad grib satikt draugus, puiši uz Api iet kājām,” stāsta Irina. Lielie puiši apstiprina, ka viņiem patīk dzīve lauku sētā, jo ir plašumi, lai brauktu ar velosipēdu, spēlētu futbolu, izskrietos. “Būtiskākais pluss – var darīt, ko grib, kad grib un cik ilgi grib. Nevienam netraucēju, un mani neviens netraucē. Lauku dzīves priekšrocība ir arī tā, ka nav jāmaksā lielas īres naudas par īpašumiem. Nedomāju, ka dzīvot Rīgā vienistabas dzīvoklī ir labāk. Pie tam arī Rīgā algas nemaz nav lielākas, bet izmaksas gan,” teic Uģis.

Kāzas nevajag sasteigt
Irina un Uģis šogad 11.augustā svinēs desmit gadu kāzu jubileju. “Mēs abi bijām vienisprātis, ka ir jāprecas, taču nebijām vienojušies, kad tas notiks. Bildinājums man bija negaidīts. Par to bijām runājuši, kopā kā nekā nodzīvojuši septiņus gadus, bet tik un tā biju pārsteigta. Kad precējāmies, Dāvim bija jau trīs gadi un gaidīju Salvi. Mums ir sajūta, ka tagad ģimene ir pilnvērtīgāka. Ne tikai tādēļ, ka visiem ir viens uzvārds, bet sajūtas ir citas un vienam pret otru ir lielāka atbildība,” teic Irina.
Uģis un Irina iesaka precēties, taču norāda – sasteigt nevajadzētu. “Ļoti daudzi kāzas sasteidz. Vispirms vajag vienam otru kārtīgi iepazīt. Nav nozīmes, kad precies - pēc gada, diviem vai pieciem. Nozīme ir tam, cik ilgi nodzīvo kopā. Sasteigt nevajag. Ir paziņas, kas kāzas svinēja jau pēc dažu mēnešu draudzības, taču tikpat ātri izšķīrās,” teic Irina. Uģis arī uzskata, ka kāzām nav jābūt pārāk grandiozām, bet tādām, lai pašiem patiktu. “Gadās, ka paņem kāzām kredītu, bet laulība neilgst tik ilgi, cik jāmaksā kredīts. Man tas nešķiet pareizi. Manuprāt, tad labāk nosvinēt pieticīgāk,” norāda Uģis.

Iestāda simtgades ozolu
Kozuliņu ģimenei bija gods 4.maijā stādīt akcijas “Apskauj Latviju” simtgades ozolu Apes pilsētā. “Esam priecīgi, ka mūsu ģimene ir ievērota un mums bija dots gods iestādīt mazo ozolu. Mūsu ģimenes vārds ir ierakstīts vēsturē. Būs, ko atcerēties bērniem un stāstīt mazbērniem. Pie tam 4.maijs tagad mums būs vēl nozīmīgāki svētki. Iepriekš 4.maijā vienkārši visa ģimene sanāca kopā, taču turpmāk šai svētku dienai būs lielāks nozīmīgums. Tie būs vēl vieni ģimenes svētki. Skatīsimies, kā aug ne vien pasākumā stādītais ozols, bet arī ozols, ko pašvaldība mums uzdāvināja stādīšanai savā pagalmā,” stāsta Irina.
Kozuliņi novērtē to, ka Latvija ir brīva valsts un bērni var augt brīvā vidē. “Par Latviju kā valsti nevaru teikt neko sliktu, tikai žēl, ka tā paliek tukša – cilvēki aizbrauc. Skumji, ka cilvēki joprojām brauc prom. Mēs ne par ko nesūdzamies. Jā, gribētos dzīvo labāk, bet viss ar laiku būs. Latvija mums ir pati mīļākā, un nevaram iedomāties, ka dzīvotu citviet,” teic Uģis.

Grib piecus bērnus
Četri bērni ģimenē Uģim un Irinai nebūt neliekas daudz, viņu mērķis ir izaudzināt piecas atvases. “Kad sākām draudzēties, Uģis man teica, ka grib tikpat kuplu ģimeni, kādā pats audzis. Viņi ģimenē bija pieci bērni. Tur, kur četri, jābūt piektajam, un pēc laika mums būs arī piektais bērniņš. Arī es esmu augusi kuplā ģimenē - mammai mēs bijām seši bērni,” saka Irina. Būtisks atbalsts ir Uģa mamma Banga, kura dzīvo kopā ar ģimeni. “Omīte ir izauklējusi vecākos trīs bērnus. Mazāko Niku gan auklē retāk nekā kādreiz lielos puišus. Niks ir ļoti aktīvs un kustīgs, tādēļ omītei grūti tikt līdzi. Taču tā vietā mums kā auklīte ir omītes draudzene. Tieši tie ir plusi, dzīvojot kopā, – nav jādomā par auklēm, visi tuvie cilvēki ir blakus. Otrs - viņa ir piedzīvojusi dažādus laikus, tādēļ bērniem var pastāstīt vēsturi, par senām lietām. Ir lietas, ko mēs nezinām, bet viņa ir pat piedzīvojusi,” teic Irina.

Ar visu tiek galā
Irina un Uģis neslēpj, ka bieži viņiem jautā – kā jūs tiekat ar visu galā? “Visa pietiek. Pat teiktu, ka ar katru bērnu ir arvien vieglāk, nejūtu, ka naudas būtu mazāk. Daudzbērnu ģimenēm ir dažādi atbalsti un atlaides, piemēram, nav jāmaksā par mākslas skolas nodarbībām. Es tās varētu atļauties arī tāpat, tādēļ reizēm jūtos pat neērti par šādu atbalstu,” saka Irina un iedrošina nebaidīties veidot kuplas ģimenes. “Ja arī negrib kuplu ģimeni, tad vismaz otru bērnu gan vajag. Nevajag baidīties arī no trīs un četriem bērniem. Ar visu var tikt galā. Galvenais - nebaidīties. Es nevaru iedomāties, kāda būtu dzīve, ja man nebūtu manu četru bērnu! Kad vecākie puiši ir skolā vai dārziņā un mājās esmu tikai ar mazo, māja liekas klusa. Tāda jocīga sajūta. Pietrūkst kņadas un bērnu prieka. Bez bērniem dzīve būtu garlaicīga. Puiši savā starpā sadzīvo ļoti labi. Reizēm jau pastrīdas, bet tas ir normāli. Bērni kopā spēlējas, iesaista arī mūs, vecākus. Vidējie puiši vienmēr kopā ko sastrādā, izdomā kādu blēņu,” saka Irina.
Būtisks gan esot arī vīra atbalsts un iesaistīšanās visos darbos. “Mums tas šķiet pašsaprotami, bet šovs “Tēta nedienas” rāda, ka tā nav visur. Mums “Tēta nedienas” nevajag. Man vīrs ļoti palīdz. Palaiž arī atpūsties, savukārt es palaižu viņu. Tagad lieli palīgi jau ir arī puiši, pieskata mazo brāli. Reizēm jau mammas vajag palaist atpūsties. Pēc atpūtas mammas ir mierīgākas un arī bērni mierīgāki. Nevajag bieži, bet reizēm vajag,” saka Irina.

Mīlestības pietiek visiem
Arī vecāku mīlestības pietiek visiem bērniem. “Tas, ka brīžiem mamma ir dusmīga vai lamājas, nenozīmē, ka mamma bērnus nemīl. Tas bērniem ir jāatgādina. Arī tas, ka mums ir četri bērni, nenozīmē, ka kāds ir aizmirsts vai jūtas nemīlēts. Varbūt bērni reizēm tā jūtas, bet tādēļ jāveltī katram bērnam atsevišķa uzmanība. Piemēram, divatā ar kādu no dēliem eju pastaigāties vai braucu uz pilsētu. Tas bērniem ir svarīgi, ar to viņiem pietiek. Nevajag daudz, bet tomēr atrast šo laiku. Mazākie bērni nenoņem vecāku mīlestību, kā viņi paši saka – ar mīlestību dalāmies. Arī man pašai bērnībās šķita, ka mamma man nevelta uzmanību, mamma mani nemīl. Tagad, kad pati esmu mamma, saprotu, ka mamma man veltījusi ļoti daudz, tikai toreiz to nespēju saskatīt un novērtēt. Tās bija iedomas,” saka Irina.

Izrunāties un neko neslēpt
Bērniem viņi māca vienmēr būt godīgiem. “Labāk izstāstīt, kā ir, nevis slēpt no vecākiem. Un viņi to ievēro. Reizēm jau nāk no skolas mājās raudādami, jo paši zina, ka sastrādājuši blēņas, bet vienmēr izstāsta. Tā ir labāk. Tad arī man nav tik lielas dusmas. Kopīgi izrunājam, izanalizējam situāciju, kā viss notika, vai saprot, ka ir izdarīts slikti. Bērni ir bērni. Labāk ir teikt taisnību, jo meli neko labu nedod,” saka Irina.
Godīgums un uzticība ir pamatnosacījums arī Irinas un Uģa attiecībās. “Nevajag klausīties klačas, bet jābūt abpusējai uzticībai. Kādreiz es biju greizsirdīga, bet, ja būtu pie pirmajām aizdomām vai dzirdētajām klačām pa galvu, pa kaklu skrējusi prom, mēs nebūtu kopā. Nevajag uzreiz šķirties. Man nav saprotams, kāpēc jaunie pāri jau pie pirmā kašķa kravā somas. Nemaz necenšas sadzīvot. Jāuzticas un jāizrunājas. Un tad arī nevajadzēs psihologus vai laulību terapeitus. Pašiem jāizrunājas un jāmācās problēmas atrisināt,” uzskata Irina.

— Agita Bērziņa

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Kuplas ģimenes pamatā – uzticība un mīlestība

Kategorijas