Uzvarēja mīlestība

2017. gada 12. maijs 00:00

325

Varis atvēra acis un gribēja celties, lai dotos pie Ilzes un atvainotos par vakarējo rīcību, bet, ieskatījies vērīgāk, sāpīgi ievaidējās. Viņš nemaz nebija mājās, vismaz savās mājās ne. Varis satrūcies taustījās pēc dokumentiem. Vismaz pase, mašīnas tiesības atradās savā vietā. Naudas gan nebija. To viņš kārtējo reizi bija atstājis spēļu zālē. Nē, kaut kas tomēr nebija kārtībā - kad viņš atstāja spēļu zāli, makā tukšuma nebija, bet, kur tā palikusi, to Varis nekādi nevarēja atcerēties. “Ilze...” viņš, sakodis zobus, izdvesa un, iespiedis galvu spilvenā, valdīja elsas.
- Vecomāt, onkulis ir pamodies! - pavērusi virtuves durvis, priecīgi paziņoja piecgadīgā Veltiņa.
- Tas gan labi, domāju, ka dakteris jāsauc - tā gulēt divas diennaktis nav joka lieta.
Kas to zina, no kurienes tas cilvēks nācis, bet atstāt pagalmā arī nevarēja.
- Aizteci, bērniņ, uz kūti un paskaties, vai kāda vistiņa ir atstājusi oliņu - slimniekam ēst gribēsies, - mudināja Herta.
Vairāk gan mazmeitas dēļ. Negribējās, lai tā dzirdētu viņu sarunu. Gan jau svešiniekam būs kas sakāms. Paņēmusi tējas krūzi un apziedusi maizes riku, Herta iegāja istabā.
- Labrīt! - viņa mundri sveicināja, nelikdamās manām, ka sen jau pāri pusdienas laikam. - Vai labi izgulējies? Pacelies nu sēdus, lai varu apskatīties, kāds izskaties! - viņa laipni aicināja. - Jā, mazliet esi apskādēts. Arī bārdas rugāji pastiepušies. No kurienes tad būsi? Mūsu pusē tā kā neesi manīts. Varbūt pie kāda ciemos atbrauci? - cieši nopētīdama bālo seju, viņa uzrunāja vēl gados jauno vīrieti.
Varis klusēja un domāja, ko lai atbild, viņš pats nezināja, kā te nokļuvis.
- Vispirms paēd, tad atnesīšu bļodu - varēsi nomazgāties.
- Nē, es pats aiziešu nomazgāties.
- Tad jau labi! Pēc tam varēsi uzvilkt tīras drēbes - man no brāļa dēla krājumiem skapī noliktas, viņš te pavada brīvdienas. Rādās, ka abi esat viena auguma, varbūt arī viena vecuma. Cik tad tev to gadiņu ir?
- Būs trīsdesmit seši.
- Akurāt mana Anda gada, re kur labi!
Tā runādamies, abi bija tikuši līdz vannas istabai.
- Tā - Anda izgudrojums. Agrāk te bija tukša telpa, tāda kā pieliekamais. Bet Andis sacīja, ka vajag vannas istabu. Nav jau slikti. Tagad varēsi nomazgāties kā kungs. Pagaidi! Te ir drēbes un dvieļi. Ar krāniem taču mācēsi rīkoties?
- Mācēšu!
- Tad jau labi, - mīkstā balsī noteica Herta un iegāja atpakaļ istabā.
“Vārgs gan ir, daudz cietis, brīnums, ka vēl palicis dzīvs. Ak, posts un nelaime, cik tur trūka, ka kāda sieviete būtu palikusi atraitnēs!” bēdājās Herta. Ka svešinieks ir ģimenes cilvēks, to viņa saprata no fotogrāfijas, kuru atrada kopā ar pasi, - tāpat vien jau bildi līdzi nenēsās. Naudas nebija. Tātad nolaupīta. Ak, laiki un tikumi! Viņa vēlreiz ielūkojās fotogrāfijā. Pretī raudzījās, maiga, atklāta, mazliet skumja seja. “Atdošu vēlāk, kad būsim izrunājušies. Pat viņa vārda nezinu! Varbūt, ka jau policija meklē, domās, ka es tīšām noslēpusi,” bažīgi nodomāja Herta.
Noklaudzēja durvis. Viņas priekšā stāvēja pavisam cits cilvēks. Ja nebūtu ziluma zem acs, tad gandrīz vai būtu jāšaubās, vai tas ir tas pats cilvēks, kurš te gulēja, turēdams nāves bailēs Hertu. Policijai viņa negribēja ziņot - sāktos izmeklēšana, bet viņa no laika gala nav gribējusi pa tiesām staigāt. Pietika jau ar to, ka kaimiņienei to govi saindēja. Tad vēl bija kāda jēga, jo pati savām acīm to redzēja. Bet tagad - ko viņa sacītu? Arī “ātros” baidījās saukt. Tie taču ņemtu līdzi policistu. Labi, ka Anda nav mājās - aizbrauca komandējumā. Tā abas ar Veltiņu svešo uzraudzīja. Mazā, gods godam, nekā lieka nejautāja un arī pie kaimiņu bērniem neskraidīja. Tieši no tenkām Herta baidījās. Ļaužu mēles allaž dzeļ kā nātres. Tagad svešais, bikli atsēdies uz gultas, nogaidoši klusēja.
- Kā tad tevi godāt? - tieši noprasīja Herta.
- Varis.
- Jauks vārds! Kas vēl tevi šajā vārdā sauc? - taustīdamās pēc atklātības valdziņa, uzmanīgi iejautājās viņa.
- Māte, tēvs, draugi, paziņas, darbabiedri un vēl sieva Ilze, - pēdējo vārdu Varis izrunāja jau čukstus.
“Tātad pareizi esmu domājusi, ka fotogrāfijā redzētā sieviete ir likumīgā sieva. Laikam jau ļoti mīl,” sevī sprieda Herta, bet skaļi jautāja:
- Ciemos atbrauci vai kādās citās darīšanās te ieradies? Stāsti droši! Varbūt kopā kādu padomu atradīsim. Vai nu tā būs, ka divas galvas nekā neizdomās?
- Vecmāmiņ, un es? - mīlīgi pieglaudusies, iejautājās Veltiņa. - Onkuli, tev padoms pazudis? Neraizējies! Vecmāmiņa vienmēr zina, kur tas noslēpies.
- Ej nu, bērniņ, paspēlējies! Mēs te parunāsimies.
- Iešu jau iešu, tikai padomiņu gan palīdzi atrast, bez tā ir ļoti grūti, - prātīgi runāja Veltiņa, atstādama abus pieaugušos divatā.
- Bārabērns. Veltiņai māte nomira dzemdībās, bet jaunu sievu brāļa dēls tā arī nav atradis. Būtu jau laiks. Man jau drīz būs septiņdesmit, bet rādās, ka Veltiņai vēl ilgi mātes aizvietotājas nebūs, - ar mīlestības pilnām acīm nolūkodamās aizejošajā meitenē, stāstīja Herta.
- Man jau arī aug divi bērni - dēls un meita. Tikai viņi ir mazliet lielāki. Puika beidza trešo klasi, meitiņa piekto. Man ir laba ģimene, tikai es tāds nekur neliekams, - iespiedis seju rokās, izgrūda Varis.
Herta nogaidoši klusēja. Lieta rādījās pārāk nopietna, un katrs nelaikā izteikts vārds tikai attālinātu no vaļsirdības.
- Jā, es te sēžu apkopts, paēdis, bet Ilze, tas ir, mana sieva, visas acis būs izraudājusi, mani gaidot mājās. Nē, viņa neraud, tikai gaida. Viņa taču ir skolotāja. Māca bērniem bioloģiju. Mēs augām kaimiņos, vienā skolā gājām. Man viņa sen patika - vēl tajos laikos, kad kopā no kalna ar ragaviņām vizinājāmies. Ilzes vecajam tēvam piederēja zirgs – ķēvīte, par Šuku sauca. Ļoti paklausīgs lopiņš. Taču reiz satrakojās un nometa Ilzi zemē, un celis pušu. Cita meitene brēktu, ka visa pasaule skanētu, bet viņa neizdvesa ne skaņas, tikai asaras no vaigiem ritēja. Toreiz nodomāju, ka viņu labprāt ņemtu līdzi kalnos. Par sievu vēl nedomāju.
- Bet apprecēji, - vairāk runas pēc iestarpināja Herta.
- Tas nebija tik vienkārši. Ilze ilgi nepiekrita nākt pie manis par sievu. Turklāt arī vecāki zināmā mērā ignorēja manu kandidatūru. Toreiz jutos aizvainots, domāju - vai tad viņiem ar mani būs jādzīvo. Tagad rādās, ka biju sevi pārvērtējis. Nē, es ieguvu labu izglītību, bet man patika pasēdēt kopā ar draugiem. Ilze šajā ziņā bija stingra. Es sapratu, ka bez viņas mana dzīve tāds pussagruvis nams vien būs. Tad es sadūšojos un bildināju Ilzi. Solījos, ka būšu labs vīrs un tēvs. Tajā brīdī patiešām ticēju sacītajam. Biju gatavs lidot. Tā sagājām kopā. Kāzas nosvinējām tuvāko draugu un radu lokā, jo Ilzei nekad nav bijusi lieluma mānija. Ilze sāka strādāt skolā, es firmā par celtniecības inženieri. Dzima bērni. Mēs skaitījāmies laba ģimene, pat vedējos ņēma. Vajadzēja arī man sapīties ar to Robertu! Pat nenojautu, ka viņš lieto narkotikas. Pasēdējām kopā spēļu zālē, toreiz jau strādāju pilsētā. Ilze palika turpat skolā. Mums jau bija sava saimniecība. Katru vakaru braucu mājās. Reiz netiku un gudroju, kur lai palieku pa nakti. Par to ierunājos ar puišiem, tas pats Roberts smējās, ka tagad viņam būšot iespēja parādīt vietējās jaunavas un lepnāko krogu. Tā pamazām iegājās, kā tāds puika uzvedos. Bija vīns, meitenes, meli un negodīgi iegūta nauda.
- Zagi? - ievaicājās Herta, kura visu laiku bija uzmanīgi klausījusies.
- Nē, svešu jau neņēmu, bet bija kāršu spēles uz naudu, citas azartspēles. Vienreiz palaimējās, otru reizi, trešo reizi vairs nevarēju atturēties. Ilzei stāstīju, ka nemaksā algu. Sākumā viņa noticēja. Taču drīzumā manas gaitas atklājās. Ne jau pilnībā, bet par to naudu sieva uzzināja no mana darbabiedra. Toreiz viņa piedeva. Ilzei ir laba sirds, nekad attiecības nepārtrauks kā ar cirvi. Vienu brīdi es tiešām turējos. Bērni kaunu nedarīja. Ilze daudz strādāja skolā, viņa pasniedza papildstundas. Es vakaros braucu mājās un tūlīt sāku strādāt mūsu nelielajā saimniecībā. Paņēmām kredītu, iegādājāmies saimniecībai nepieciešamo. Taču atkal mani pievarēja kārdinātājs. Spēļu zālē nospēlēju visu algu. Domāju, ka vinnēšu, un aizņēmos no paziņas simts eiro. Attapos, kad jau trīs tūkstošus paliku parādā. Kontā bija trīs tūkstoši, es izņēmu naudu - tā bija palikusi pāri no meža naudas, Ilze to glabāja mājas remontam. Iegāju spēļu zālē, šoreiz veiksme bija manā pusē. Es sedzu parādu, un palika vēl pāri. Man reiba galva - tā bija pirmā reize, kad vairs negribējās spēlēt un vēlējos godīgi sagaidīt rītu pie tā paša paziņas, atdot parādu simts eiro un atlikušo noguldīt atpakaļ kontā. Skaidri atceros, kā izgāju no spēļu zāles. Tad viss satumsa...
Turpmāk vēl!

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Uzvarēja mīlestība

Kategorijas