Arī mīlestībai nepieciešama atpūta

2017. gada 12. maijs 00:00

654

Neformālais aprūpētājs ir cilvēks, kurš bez maksas sniedz palīdzību citai personai, kurai ir nepieciešama palīdzība pašaprūpē, ar mājas dzīvi saistītu darbību veikšanā, pavadīšanā ārpus mājas, veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanā, saziņā ar citiem cilvēkiem, kā arī speciālistiem. Neformālie aprūpētāji nesaņem par savu darbu ne algu, ne sociālās garantijas. Nereti viņi nesaņem arī atpūtas brīžus, kuri šiem cilvēkiem ir tik ļoti nepieciešami. Daudziem varētu šķist, ka vecāki, kuru bērns ir slims, vai bērni, kuru vecākiem vai citiem radiniekiem nepieciešama aprūpe, nedrīkst atpūsties un viņiem vienkārši ir jānes savas dzīves krusts. Šādai attieksmei pret šiem cilvēkiem ir jāmainās, un arī neformālie aprūpētāji ir pelnījuši atbalstu ne tikai no līdzcilvēkiem, bet arī no valsts.

Vajag “Atelpas brīdi”
Alūksniete Vineta Ģiptere ir neformālā aprūpētāja savam dēliņam nu jau astoņus gadus. “Divus gadus esmu dēlam arī asistente skolā. Nav sajūtas, ka mans darbs no valsts puses tiek pietiekami novērtēts, jo es nesaņemu sociālās garantijas, piemēram, slimības lapas, atvaļinājumus un citu. Saprast un mācīt bērnu ar funkcionāliem traucējumiem ir nepārtraukts darbs, kas turpinās arī mājās,” stāsta V.Ģiptere. Dēla aprūpēšanu nevar apvienot ar darbu. Viņa tāpat kā daudzi neformālie aprūpētāji saskaras ar situāciju, kurā ģimenes locekļa aprūpēšana tiek uzskatīta par pašsaprotamu un no valsts puses ne vienmēr atbalstu saņemošu funkciju. “Es uzskatu, ka Alūksnē ir nepieciešams pakalpojums “Atelpas brīdis”, lai atslogotu to vecāku ikdienu, kuriem diendienā jārūpējas par bērnu ar īpašām vajadzībām,” uzsver V.Ģiptere.

Gaida valsts atbalstu
Pašreiz sociālā mājas aprūpe pieejama tiem cilvēkiem, kuri dzīvo vieni paši bez aprūpētāja, taču Alūksnē notiekošās fokusgrupas “Neformālo aprūpētāju mājas kā darba vide – droša un pieejama” laikā izskanēja ieteikums valsts atbalstu sniegt arī tiem cilvēkiem, kuri aprūpē savus tuviniekus vai kaimiņus. Ja cilvēkam ar īpašām vajadzībām vai apgrūtinātu aprūpi aprūpētājs ir ģimenes loceklis, kuram tomēr ir arī jāstrādā, valsts sniedz ļoti mazu atbalstu. Arī Alūksnes novada sociālā dienesta pakalpojumi valstiskās politikas dēļ nesniedzas tik tālu, lai palīdzētu arī tiem cilvēkiem, kuriem jau ir neformālie aprūpētāji, piemēram, ģimenes locekļi. Arī šiem cilvēkiem ir nepieciešams atelpas brīdis, un to varētu sniegt arī valsts. Pašreiz, ja man ir jābūt kaut kur, kur nevaru paņemt līdzi dēlu, viņu pieskata mans vīrs, kuram tajā brīdī ir jāatprasās no darba. Daudzi neformālie aprūpētāji atzīst, ka darba devēji ir ļoti atsaucīgi un vienmēr nāk pretī, taču gribētos, lai šis jautājums tiktu sakārtots arī valstiski un mēs saņemtu kādu atbalstu,” pauž V.Ģiptere.

Lielākā daļa pienākumu -
ģimenes locekļiem
Igaunijā veiktie pētījumi liecina, ka aptuveni 85 % aprūpes pienākumu veic tieši ģimenes locekļi mājās. Turklāt apstākļi, kādos viņi strādā, ļoti atšķiras no profesionālo aprūpētāju darba apstākļiem - viņiem trūkst apmācību iespēju, palīglīdzekļu, kā arī nav atrisināts jautājums par neformālo aprūpētāju sociālo nodrošināšanu. Pērn Igaunijā pieņemts Sociālās aprūpes likums, kas nosaka, ka vietējām pašvaldībām jānodrošina aprūpes pakalpojums personai, kurai tas nepieciešams. Turklāt normatīvie akti arī paredz, ka neformālie aprūpētāji no pašvaldības var saņemt pabalstu 100 eiro. Alūksnes novada sociālā dienesta speciālisti uzskata, ka līdzīgu atbalsta sistēmu vajadzētu ieviest arī Latvijā. Šobrīd Alūksnes novada sociālā dienesta speciālisti strādā pie jaunu pakalpojumu izveides, kas atvieglos arī neformālo aprūpētāju slodzi.

Trūkst līdzcilvēku atbalsta
Alūksnes novada sociālā dienesta un Alūksnes novada bērnu un jauniešu ar īpašām vajadzībām biedrības “Saulstariņi” aptauja liecina, ka no 30 aptaujātajiem neformālajiem aprūpētājiem 87 % ir sievietes, 13 % ir vīrieši. 37 % ir nodarbināti pilnas slodzes darbā un savieno darbu ar aprūpētāja pienākumiem, 26 % ir bezdarbnieki, 17 % nodarbināti uz nepilnu darba laiku, 20 % ir pensijas vecumā vai arī cilvēki ar invaliditāti. Apkopjot savus tuviniekus, šie cilvēki ir pakļauti lielam stresam, kā arī veselības problēmām, jo nereti mājās ir jāaprūpē kāds, kuram ir funkcionāli traucējumi un jāpalīdz pārvietoties. Uz 13 % aptaujāto neformālās aprūpes pienākumi atstājuši negatīvu ietekmi ļoti lielā mērā, 27 % aptaujāto jūt mērenu ietekmi uz savu veselību, 60 % neizjūt negatīvu ietekmi. Tiesa, daudziem neformālās aprūpes veicējiem palīdz gan citi radinieki, gan arī draugi, taču 27 % aptaujāto nesaņem nekādu atbalstu no līdzcilvēkiem, līdz ar to veicot neformālo aprūpi pilnīgi bez jebkādas ārējas palīdzības. 67 % aptaujāto šāda veida aprūpi veic labprāt, jo dzīves apstākļi tā ir iegrozījušies, bet 33 % aptaujāto atzīst, ka aprūpi veic nelabprāt, vien pienākuma sajūtas vadīti. Dažreiz neformālo aprūpi veic arī kaimiņi.

Pienākumi - dažādi
Neformālo aprūpētāju pienākumi variē no katra individuālā gadījuma. 3 % aptaujāto atzīst, ka kopš aprūpes uzsākšanas viņu dzīve nav īpaši mainījusies un neuzskata šos pienākumus par grūtiem. 43 % aptaujāto atzīst, ka savu dzīves posmu pēc aprūpes uzsākšanas uzskata par izturamu. 50 % respondentu saka, ka kopš brīža, kad viņu dzīvē ienākusi kāda aprūpējama persona, dzīve ir palikusi grūta. 3 % aptaujāto atzīst, ka dzīves posms pēc aprūpes uzsākšanas kļuvis ārkārtīgi grūts. Aptaujātie atzīst, ka viņu dzīvi varētu uzlabot vairāki faktori, piemēram, labāk apmaksāta darba atrašana, asistenta pakalpojumi, iespēja atpūsties, iespēja priekšlaikus pensionēties, kā arī “Atelpas brīžu” iespēja.
Kas tad īsti ir “Atelpas brīdis”? Jau pērn Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Gaiļezera novietnē atklāts projekts bērniem ar īpašām vajadzībām “Atelpas brīdis”. Tā mērķis ir atslogot ģimenes no izturību prasošās aprūpes, nodrošinot bērniem diennakts sociālās aprūpes pakalpojumus. Diennakts sociālās aprūpes pakalpojumus var izmantot bērni gan no Rīgas, gan no citām pašvaldībām, uzturoties nodaļā līdz 45 dienām gadā. Vecāki var būt pārliecināti, ka bērni ar smagām diagnozēm atstāti drošās rokās. “Smagi slimu bērnu vecākiem patiešām ir pilna laika ļoti grūts darbs. Un mums ir prieks, ka caur šo projektu viņiem būs laiks atvilkt elpu, apzinoties, ka tajā laikā ar viņa bērnu strādās speciālisti, lai veicinātu attīstību,” saka Bērnu slimnīcas fonda vadītāja Liene Dambiņa. Līdz šim bērnus ar īpašām vajadzībām varēja atstāt pieskatīšanā slimnīcā ne ilgāk kā uz divām dienām. Lai saņemtu “Atelpas brīdi” no bērna kopšanas, vecākiem laikus jāvēršas savas pašvaldības sociālajā dienestā. Šādu “Atelpas brīža” iespēju rosina izveidot arī Alūksnē. Alūksnes novada Sociālā dienesta vadītājas vietniece Vija Vārtukapteine uzsver, ka “Atelpas brīdis” nebūt nav domāts tikai uz pāris stundām. “Šādam pakalpojumam būtu jābūt uz laiku līdz vienam mēnesim gada laikā. Nepieciešami būtu arī dienas centri ar speciālistiem, kur bērnu varētu atstāt visu dienu, tiesa, bez izmitināšanas iespējas. Pašreiz Alūksnē šāds pakalpojums netiek piedāvāts, taču ļoti ceram, ka drīzumā arī tāds varētu tapt,” pauž V.Vārtukapteine.

Nevēlas apgrūtināt sociālo dienestu
Kāda Alūksnes novada pagasta iedzīvotāja, kura vēlējas būt anonīma, aprūpē savu mammu, kurai ir vairāk nekā 80 gadi. Viņa strādā pilnas slodzes darbu, tāpēc mamma ir jāatstāj uz šo laiku mājās viena. “Pat ja sociālais dienests piedāvātu iespēju viņu apmeklēt, es tomēr to neizmantotu, jo mana mamma ir ļoti izvēlīga un neuzticas cilvēkiem. Zinu gadījumus, kad sociālā dienesta darbinieki apmeklē kādu cilvēku mājās un vēlāk vecais cilvēks nevar ko atrast un vaino sociālā dienesta darbiniekus. Arī manai mammai ir slikta atmiņa, un, ja viņa nevarēs ko atrast, viņa iedomāsies, ka kāds to ir paņēmis. Es nevēlētos tādas problēmas un arī apgrūtināt sociālo dienestu, kamēr pati varu tikt galā,” stāsta sieviete.

Rosina veidot dienas centru senioriem
Viņa uzsver, ka daudz atbalstāmāka būtu ideja par “Atelpas brīža” istabu arī vecākajiem ļaudīm. “Katrā pagastā varētu būt tāds kā dienas centrs senioriem, kurā cilvēki varētu aizvest no rīta savus vecākus vai vecvecākus un vakarā tos atkal paņemt uz mājām. Šādā centrā noteikti būtu jābūt profesionāļiem, kā arī brīvprātīgajiem. Zinu, ka pagastos ir jauniešu klubiņi. Kāpēc gan tādos nevarētu būt arī seniori? Jaunieši ar senioriem kopīgi varētu darboties, varbūt pat apgūt kādas iemaņas,” pauž sieviete. Viņa uzsver, ka šādu centru izveide palīdzētu senioriem justies vajadzīgiem un palīdzētu arī citiem cilvēkiem. “Jāatzīst, ka senioriem vienmēr gribas parunāties. Daudzi pagastos zina, ka seniori runājas pastā, veikalos, pie ārsta. Jāatzīst, ka tas dažreiz ir nogurdinoši, un zinu vienu veikala pārdevēju, kura tieši šī iemesla dēļ arī aizgāja no darba. Viņa nevarēja vairs izturēt to, ka līdzās pārdevējas pienākumiem viņai nereti astoņas stundas dienā bija jābūt kādam arī par sava veida psihologu un nemitīgi jāuzklausa,” stāsta sieviete.

Apē – labs piemērs
Labs piemērs ir jau pērn Apes centrā tapusī atpūtas istaba senioriem. Idejas iniciatores ir apenietes Benita Augule un Dzintra Ozoliņa. Atpūtas istabas iekārtotāji cer, ka šī kļūs par patīkamu pulcēšanās vietu daudziem, kuri biežāk vai retāk viesojas Apē. Šajā istabā var iegriezties tie, kuri vēlas vienkārši aprunāties vai arī īsināt laiku līdz autobusam uz mājām. Arī Apes novada domes pārstāvji atzinīgi novērtējuši šādu iniciatīvu un uzsver, ka šī ir ļoti atbalstāma ideja un iniciatīvu būtu vērts attīstīt arī citos novada centros vai pagastos. Kāda alūksniete, kura nevēlējās izpaust savu identitāti, uzsver, ka Alūksnē šādam centram būtu piemērotas autoostas telpas. “Tā vietā, lai autoostā ierīkotu alkohola bodi, varēja tur ierīkot šādu atpūtas telpu, kurā ne tikai seniori, bet ikviens cits varētu ienākt un līdz savam autobusam parunāties, varbūt iedzert kafiju, uzspēlēt kādu galda spēli vai palasīt kādu žurnālu,” sašutuma pilna saka alūksniete.

Nepieciešams morāls atbalsts
Biedrības “Latvijas kustība par neatkarīgu dzīvi” vadītāja Inga Šķestere uzsver, ka viens no lielākajiem izaicinājumiem neformālajiem aprūpētājiem ir dažbrīd smago pienākumu gūzmā nesabrukt. “Neformālie aprūpētāji (vecāki, radinieki, draugi) bieži vien nav ar speciālu izglītību un nereti paši pieņem lēmumus. Ir zinātniski pierādīts, ka ilgstoša neformālā aprūpe atstāj negatīvus efektus ne tikai uz pašu aprūpētāju, bet arī uz aprūpējamo. Cilvēki var justies sociāli izolēti, un pieaug bezspēcības sajūta, kas var atstāt būtisku ietekmi uz abu pušu fizisko un garīgo veselību,” uzsver I.Šķestere. Lai arī valsts sniedz atbalstu personām ar īpašām vajadzībām, ne vienmēr finansiālais atbalsts ir pietiekams. Neformālajiem aprūpētājiem ir nepieciešams arī morāls atbalsts un atelpas brīži. “Uzskatu, ka valstī būtu jādomā arī par nodokļu atvieglojumiem neformālajiem aprūpētājiem,” uzsver Alūksnes novada sociālā dienesta biroja “Aprūpe mājās” vadītāja Zanda Poruka.

Paaugstināts depresijas risks
Savukārt ģimenes ārsts Alvis Ādamsons atzīst, ka tik tiešām ar finansiālo palīdzību vien nepietiek. Neformālajiem aprūpētājiem ir paaugstināts depresijas risks, un personām, kuras aprūpē pacientus ar demenci (vecuma plānprātību), ir augstāka klīniskās depresijas iespēja – aptuveni 30-40 % neformālo aprūpētāju cieš no depresijas vai emocionālā stresa. “Ja aprūpētājs cieš no depresijas vai trauksmes simptomiem, palielinās atkarību risks un pašnāvību risks, kā arī pieaug pieprasījums pēc psihotropiem medikamentiem,” uzsver A.Ādamsons. Nenoliedzami finansiālās problēmas padziļina problēmu, un bieži vien neformālais aprūpētājs nevar pilnvērtīgi uzsākt pilnas vai pat nepilnas slodzes darbu, lai izbēgtu no problēmas padziļināšanās.

Grupu māju vai dzīvokļu izveide
Cilvēkiem ar invaliditāti iespēju dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un kļūt pastāvīgiem var piedāvāt grupu māju vai grupu dzīvokļu izveide, tomēr uz to izveidi un vietām ir jāgaida. Grupu māja ir pakalpojums, kuru sniedz pašvaldību iestādes vai iestādes, kuras saņēmušas pašvaldību finansējumu. Valsts piedalās ar līdzfinansējumu 50 % apmērā grupu māju (dzīvokļu) izveidošanā un aprīkošanā to izveidošanas gadā, kā arī piedalās ar uzturēšanos grupu mājā (dzīvoklī) saistīto izdevumu finansēšanā 50 % apmērā no vienai personai paredzētajām ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas uzturēšanas izmaksām tām personām ar garīga rakstura traucējumiem, kuras atgriežas no ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijām.
Alūksnes un Apes novados šādu grupu dzīvokļu vai grupu māju pašreiz nav, taču grupu dzīvokļus plānots izveidot bijušajā Mārkalnes pamatskolas ēkā. Pašreiz tuvākā grupu māja Vidzemes reģionā ir valsts sociālās aprūpes centra “Vidzeme” filiāles “Rūja” grupu māja Rūjienas novadā. Šādas grupu mājas vai grupu dzīvokļi ir iespēja aprūpētājam ļaut savam aprūpējamajam dzīvot pilnvērtīgu un patstāvīgu dzīvi.

Vajag palīdzību ikdienas gaitās
Diemžēl reģionos, kur šādas mājas vai dzīvokļi nav pieejami, vienīgā izeja ir aprūpējamo ievietot sociālās aprūpes centrā vai arī turpināt to aprūpēt pašam saviem un līdzcilvēku spēkiem. Piemēram, biedrības “Latvijas Samariešu apvienība” veidotais grupu dzīvoklis Rīgā ir vieta, kur jaunieši ar garīga rakstura traucējumiem un 2.grupas invaliditāti dzīvo un apgūst patstāvīgai dzīvei nepieciešamās prasmes un iemaņas. Grupu dzīvokļa darbinieki palīdz jauniešiem iegūt informāciju par saistošo likumdošanu un iespējām uzlabot savu situāciju sabiedrībā, palīdz saredzēt pilnvērtīgas brīvā laika pavadīšana iespējas un meklēt risinājumus nodarbinātības jautājumos, tādējādi veicinot grupu dzīvokļa jauniešu iekļaušanos sabiedrībā.
Šādas grupu mājas un dzīvokļi ir nepieciešami arī Alūksnes un Apes novados, taču tas nav tik būtiski risināms jautājums, kā palīdzība neformālajiem aprūpētājiem viņu ikdienas gaitās. Jāuzsver, ka pašreiz Alūksnes novadā nav pieejami arī tādi pakalpojumi, kas nodrošinātu kompetenta aprūpētāja pieejamību kaut dažas stundas dienā aprūpējamā dzīvesvietā. Šie ir akūti jautājumi, kuru risināšanā jāiesaistās gan pašiem aprūpētājiem, gan valsts institūcijām.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Arī mīlestībai nepieciešama atpūta

Kategorijas