«Sistēmas bērni» esam mēs visi

2017. gada 19. maijs 00:00

126

Antropologi gan «sistēmas» vietā lietotu jēdzienu «struktūra». Tas nozīmē, ka dažādas lietas un parādības sabiedrībā nepastāv izolēti, bet saistībā ar citām, un tās ir skatāmas un analizējamas kā struktūra. Šajā gadījumā «sistēmas bērns» būtu kādas struktūras elements.
Tas, kas notiek bērnunamos, ir dažādu elementu summa, kas saistīti struktūrā. Šie elementi ir izpratne par bērnu sabiedrībā (bērna sociālais statuss), sociālo institūtu (bērnunamu, bāriņtiesu, skolu, pārvalžu, pašvaldības iestāžu) loma un pilnvaras, varas attiecības starp indivīdu un sabiedrību, bērnu un pieaugušo, pedagogu un audzēkni, vardarbības leģitimitāte (kuros gadījumos drīkst vai nedrīkst izturēties vardarbīgi, tas ir, lietot spēku un piespiešanu). Tas, ka sociālās aprūpes namos pret bērniem izturas vardarbīgi, parāda, kādas ir nerakstītās kultūras normas sabiedrībā.
Runājot vienkāršiem vārdiem, mūsu kultūrā bērns ir pilnībā pakļauts pieaugušajiem, kuri drīkst bērnus izrīkot, ierobežot, sodīt un atalgot – to visu mēs dēvējam par audzināšanu. Ar bērniem, tāpat kā citā gadījumā ar slimiem, veciem, nespējīgiem cilvēkiem, var rīkoties aizbildnieciski kā ar lemtnespējīgām būtnēm, tos izņemot no ģimenēm. Viņus drīkst kontrolēt, lemt par viņu dzīvēm un brīvību. Mēs to saucam par humānu attieksmi, iesaistīšanos un līdzatbildību. Mūsu sabiedrībā daudzas vardarbības izpausmes ir akceptētas (pat policisti drīkst lietot spēku pēc vajadzības), lai gan aizvien vairāk tiek uzlikti dažādi ierobežojumi, ko nostiprina ar likumu. Uzskati par to, kas ir un kas nav vardarbība, arī ir kultūras nosacīti. Tikai pēdējās desmitgadēs mēs niansētāk definējam vardarbības formas un kļūstam neiecietīgāki pret ikdienas vardarbību mājās, skolā, darbavietā, uz ielas. Taču valsts un līdzcilvēki ir samērā vāji, lai aizstāvētu cietušos no vardarbības, kas notiek privātajā telpā, – bērnu sodīšana, dzīvesbiedru strīdi ar fizisku vai morālu ietekmēšanu, pieaugušo bērnu emocionālā un fiziskā vardarbība pret saviem vecajiem vecākiem, galu galā vardarbība pret mājas mīluļiem. Tas skaidrojams ar privātā un publiskā nošķīrumu liberālā sabiedrībā. Pieņemts, ka valstij nebūtu jāiejaucas indivīdu privātajā dzīvē, ja vien tas neapdraud citus. Savukārt to nemaz nav tik viegli noteikt, vai citi tiek vai netiek apdraudēti un aizskarti un kas tie «citi» īsti ir.
Vardarbīgas uzvedības gadījumus mēs bieži pat paši nefiksējam. Viegla pļauka, kājas spēriens pa dibenu, uzsitiens pa pakausi, kniebšana dauzoties, matu raustīšana, purināšana, drēbju plēšana, roku un kāju raustīšana, grūšana pāri istabai, izsmiešana, apsaukāšana – tā varētu skaitīt un skaitīt. Tas notiek nevis bērnunamos, bet teju vai katrā ģimenē. Ja ne ģimenē, tad draugu lokā, bērnudārzā, skolā, interešu pulciņā, sportā. Tādā nozīmē mēs visi esam sistēmas bērni. Bērnunams ir publiska telpa, tāpēc tam tiek pievērsta pastiprināta uzmanība. Būtībā tur notiekošais parāda, kas ir atļauts sabiedrībā kopumā. Ne velti bērnunama darbinieki paši nemaz to neuzskata par vardarbīgu rīcību, jo arī mājās pret saviem bērniem viņi visdrīzāk izturētos līdzīgi. Tie nav kādi īpaši vardarbīgi cilvēki. Tie ir parasti cilvēki, kuri strādā publiskajā sektorā, bet rīkojas pēc ieraduma. Bieži vien tā arī attaisnotos: mani bērnībā pēra, un labi vien bija – prāts nenesās uz muļķībām! Un tā šķiet laba, iedarbīga audzināšanas metode. Viņi jau to nedara tīksmē pazemot kādu, bet nezina, kā lai citādi «tiek ar to bērnu baru galā». Un tiek galā tā, kā ar viņiem tika galā viņu vecāki. Tādējādi mēs ieraugām struktūras aprises. Pieaugušie rīkojas saskaņā ar noklusētām kultūras normām, dara, kā, viņuprāt, pareizi būtu jārīkojas ar mazāk saprātīgiem indivīdiem, lai viņus vestu pie prāta, audzinātu, izveidotu par kārtīgiem cilvēkiem.

No acīm prom,
no pleciem nost
Ilona, sociāli rūpējas
par bērnunama jaunieti

Man vienmēr ir patikuši bērni un jaunieši. Lai gan dzīve iegrozījusies citādi un nav sanācis īstenot sapni strādāt skolā, priecājos, ka pirms kāda laika manā ikdienā ienāca Uģis, kuram varu mēģināt palīdzēt sākt patstāvīgu dzīvi. Viņš ir padsmitgadnieks ar saviem niķiem un stiķiem, taču, pats galvenais, labu sirdi un vēlmi dzīvē sasniegt tik, lai pietiek.
Uģis ir viens no «sistēmas» bērniem. Kad mammai atņēma vecāku tiesības, zēns kādu laiku padzīvoja pie vecvecākiem. Tad ceļš vedis uz bērnu sociālās aprūpes iestādēm, bija arī kāda ģimene, kura Uģi uzņēma savās mājās, kur gan viņš nespēja iedzīvoties.
Kad pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem vairs neizdodas sazināties ar Uģi sociālajos tīklos, sāku uztraukties un zvanu iestādes vadītājai. Uģim bijušas uzvedības problēmas, atkārtoti lietots alkohols, viņš arī smēķē. Bāriņtiesa atbalstījusi vadītājas lēmumu par Uģa ievietošanu psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Iepriekš nebrīdinot un neļaujot atvadīties no draugiem, puisim paziņo, ka jādodas ceļā. Katram gadījumam, ja viņš izdomātu pretoties vai bēgt, ārpusē stāv pašvaldības policijas ekipāža.
Slimnīcā Uģim klājas labi. Viņš trīsreiz dienā dzer zāles, kas velk uz miegu, un uzvedas teju priekšzīmīgi. Māsiņas ir jaukas. Diena no dienas paiet pēc stingra grafika, taču viņu drīkst apciemot. Kad ierodos slimnīcā, puiša seja atplaukst platā smaidā – viņš patiešām ir priecīgs mani redzēt. Nav daudz cilvēku, kam ļauts viņam zvanīt vai pie viņa braukt, tāpēc katrs telefona zvans vai apciemojums ir kā lieli svētki. Žēl gan, ka tie, kas to drīkst, to dara tik reti vai nav darījuši vispār. «Visi mani ir aizmirsuši – neviens nezvana, nebrauc ciemos,» puspajokam saka Uģis un skumji smaida. Pie sevis apkaunos, jo pēdējo zvanu biju atlikusi vairākas dienas, katrreiz nodomājot – piezvanīšu rīt. Apkaunos arī iestādes vārdā – vai tad tā nav primāri atbildīga par saviem jauniešiem?
Uģis no slimnīcas vēl nav ārā, kad saņemu ziņu – slimnīcā nokļuvusi meitene no tās pašas iestādes. Jāatzīst, ka notikušā apstākļi gan nav pilnībā skaidri. Uģa gadījumā uz to esot rosinājušas uzvedība un atkarības, bet šeit brīnās visi – arī pati jauniete. Un kā lai nekļūst par sazvērestības teoriju piekritēju un nesāk domāt, ka slimnīcas ir veids, kā «sistēma» atbrīvojas no saviem problēmbērniem? Uz vairākiem mēnešiem viņi tiek aizvesti prom, baroti ar zālēm un pakļauti stingriem noteikumiem, kas mītnes iestādēs nav tik viegli īstenojams. Jaunieši ir prom, mājās iestājies miers, bet pulkstenis turpina tikšķēt – ar katru nokļūšanu slimnīcā par vairākiem mēnešiem tuvāk dienai, kad jaunietis kļūs pilngadīgs vai beigs mācības, lai no viņa tiktu vaļā pavisam. Un tad nāk atkal citi jaunieši, ritenis turpina griezties, sistēma turpina dzīvot.

Saprot tikai ar gadiem
Antra, bijusī bērnunama audzēkne

Bērnunamā nokļuvu pagājušā gadsimta 90. gadu vidū, kad biju padsmitniece. Situācija ģimenē bija nelabvēlīga – mamma šķīrusies, darbs zudis, un par tuvāko draugu tika ņemts alkohols. Nolēmu, ka vairs tur nespēju palikt.
Bērnunamā dzīvoju līdz savai pilngadībai. Tas bija viens no maniem psiholoģiski grūtākajiem periodiem, jo tīņu gadi nav no tiem vieglajiem. Būtībā tika izcīnīta iekšēja cīņa ar sevi un apkārtējiem, jo barā dzīvot nav viegli. Likās, ka visi ir sazvērējušies pret mani. Katrs mazākais vārds likās kā pārinodarījums. Tikai tagad saprotu, cik ļoti mēs visi bijām laimīgi un mazi nejēgas, bet mēs bijām bērni ar savu dzīves uztveri, emocijām un vēlmi būt kādam vajadzīgi.
Tāpēc šo traci, kas sacēlies ap bērnunamiem, es vērtēju divējādi. Protams, ir daļa taisnības tiem, kuri stāsta par savu pārdzīvojumu – tās ir viņu emocijas tajā brīdī! Ir arī tādas audzinātājas, kuras atnāk, atsēž savas stundas un aiziet. Taču nevar noliegt, ka šajā sistēmā strādā arī pedagogi no sirds un dvēseles.
Atskatoties redzu, kāda pati biju tajā laikā. Atceros momentu, kad visiem tika pirkti gumijas zābaki. Man nepatika – metu ar to zābaku un teicu, ka nevilkšu. «Nu, nevelc, citus nedabūsi, jo nauda beigusies un jaunus tev nepirks!» man atbildēja. Patlaban tādu situāciju pavērstu, ka mūsu bērni ir nepatiesi apvainoti, viņiem nepērk atbilstošus apavus, ai, ai, ai... Taču vēlos teikt paldies ikvienam no personāla, kas tajā laikā strādāja ar mums. Par viņu negulētajām naktīm pirms eksāmeniem. Mūsu audzītes bija tās, kas mācījās kopā ar mums. Diemžēl saprotam to tikai ar gadiem.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

«Sistēmas bērni» esam mēs visi

Kategorijas