Uzvarēja mīlestība

2017. gada 19. maijs 00:00

124

Sākums 12.maija numurā.

- Nabadziņš! Acīmredzot tie necilvēki tevi atveda un kaut kāda iemesla pēc pameta. Laime, ka biju aizkavējusies pie draudzenes. Ilgi nebijām tikušās, viņa naktī brauca atpakaļ pie vecākās meitas, gāju pavadīt. Veltiņa gulēja. Biju paņēmusi viņu līdzi, draudzenes jaunākā meita Veltiņai ir krustmāte. Spriedu, ka uz brokastu laiku iešu bērnam pakaļ, - Herta paskaidroja tuvāk. - Tā prātodama nācu pa celiņu. Ja nebūtu aizķērusies kāja, būtu pagājusi tev garām. Paskatījos atpakaļ un ieraudzīju tevi guļam. Man notirpa kājas. Tu sakustējies. Ilgi nebija laika domāt, steidzos tevi iedabūt istabā, kamēr vēl neviens nestaigāja. Paķēru segu, uzvēlu tevi uz tās un kaut kā ievilku istabā, atlika tikai iedabūt gultā. Saņēmusi visus spēkus, to arī izdarīju. Tajā pašā, kurā tu tagad sēdi. Labi, ka dokumenti bija klāt. Es gan tuvāk nepētīju, noliku turpat uz krēsla. Bet sieviņa tev jauka, - Herta vērsa sarunas uz mājas pusi.
- Ko tas vairs līdz. Viņa taču nezina, kur esmu. Turklāt bankas konts iztukšots bez viņas ziņas.
- Nav tāda nodarījuma, pēc kura nevarētu laboties. Labi, ka paliki dzīvs.
- Labāk manis nebūtu, vismaz vairs nevajadzētu sāpināt sievu, - sirdsapziņas mocīts, izgrūda Varis.
- Nu, nu, tādas runas met pie malas! Bet tagad atgulies, es salūkošu kaut ko stiprāku, būsi taču izsalcis.
Vai nu pēc mazgāšanās, vai, ticamāk, pēc vaļsirdīgās izrunāšanās Varis bija nedaudz nomierinājies un ieslīga veselīgā miegā.

* * *
“Rimšās” valdīja apjukums. Ilze nezināja, ko domāt. Pirmo reizi viņa bez padoma sēdēja plīts priekšā un truli raudzījās ugunī. Bērni klusēdami piespiedās katrs savā pusē. Nerro uzticīgi gulēja pie durvīm.
Viņu dzīve nebija ziedu leja, taču mīlestība vienmēr uzvarēja. Varis pret viņu izturējās saudzīgi - kad bija mājās, labāku saskaņu abu starpā nevarēja vēlēties. Par šķiršanos Ilze nekad nebija domājusi. Kādreiz gan piedraudēja, bet tālāk par šīm runām nekas nenotika.
“Kur palicis Varis? Jau nedēļa apkārt, bet no vīra ne miņas. Ja vēl neradīsies, tad būs vien jāzvana policijai,” sadugusi sprieda Ilze. Uz galda gulēja burtnīcas. Līdz šim viņa tās vienmēr bija izlabojusi un atdevusi skolēniem. To Ilze darīs arī šoreiz.
- Zaigiņ, Viktor, paēdīsim un žigli katrs pie sava darba! - Ilze atguvusies uzrunāja bērnus.
Nerro palika guļot un šoreiz pat neskatījās uz kauliem. Tas nebija labi, bet neviens arī nemēģināja viņam kaut ko uztiept. Kad trauki bija nomazgāti un apdarīti vēl āra darbi, Ilze ķērās pie burtnīcu labošanas. Iestājās klusums. Šoreiz kā par brīnumu bērni nesarunājās un arī kontroldarbā īpašu kļūdu nebija. Ilze bija stingra, bet taisnīga skolotāja, bērni to juta un nekad necentās viņu mānīt, arī stundas nekavēja. Ātri tikusi galā ar savu uzdevumu, Ilze iegāja guļamistabā. Svešāda šķita laulību gulta, tā piederēja tikai viņiem, arī istaba līdz šim bija viņu abu svētnīca. Viss sliktais un labais tika izrunāts šeit un te arī palika.
Ilze saklāja guļasvietu un piemetās uz malas, ar acīm uzmanīgi pārstaigāja istabu. Vispirms viņa sapņaini nolūkojās kāzu bildē. Šķiet, ka tikai vakar Varis deva solījumu nekad no viņas nešķirties un būt kopā kā priekos, tā bēdās. Jūlijā tepat mājās notika kāzu mielasts. Tika dejots uz nebēdu. Tikai gaismai austot, tālākie kāzu viesi atkrita pagulēties sienā. To bija gādājis tēvs - līča pļavā tūlīt pēc pirmajiem gaiļiem krita vāls pēc vāla. Apātiski viņa atlaidās guļus un atmiņā vēlreiz pārcilāja to vakaru, kad abi ar Vari nopietni sastrīdējās. Parasti abi izlīga pirms iešanas gulēt. Taču tovakar Varis iekarsa un Ilze iegāja virtuvē. Kad viņa atgriezās, vīra vairs nebija. Vienīgi puspavērtās skapja durvis liecināja, ka viņš meklējis kādu apģērbu. Kur cilvēks nakts laikā varēja doties? To viņa nezināja. Parasti pie draugiem Varis negāja, vienīgi tad, ja kāds uzaicināja. Šoreiz strīda karstumā varēja būt izņēmums - tā mierinādama sevi, Ilze bija iemigusi. Taču arī no rīta vīra nebija. Varbūt tomēr piezvanīt kādam paziņam un netieši apjautāties? Nē, to viņa nedarīs, jo visos līdz šim nodzīvotajos piecpadsmit kopdzīves gados viņa nebija izsekojusi vīra gaitas. Tāpēc arī tagad Ilze nevēlējās to darīt. Viņa ticēja, ka Varis atgriezīsies mājās. Mēness apspīdētajā istabā klusi ienāca Nerro un uzticīgi apgūlās blakus gultai. Pēc brīža viņš žēli iesmilkstējās. Nabadziņš. Viņš bija dāvana no Vara klasesbiedra Arta, kurš bija kaislīgs suņu mīlētājs - vajadzēja tikai parunāties par suņiem, lai izgaisinātu viņa slikto omu. Pirms gada Artis pārcēlās uz Rīgu un suņi palika tikai labās atmiņās. Ilzei pēkšņi iegribējās parunāties ar Arti, taču viņa laikus attapās, ka ir jau nakts. Beidzot Ilzei izdevās iemigt, un viņa pamodās tikai no Nerro skaļā rējiena. Suns bija dzirdējis zvanām pulksteni un, tā kā saimniece necēlās, nolēmis pats viņu modināt.
- Paldies, draudziņ, šorīt tiešām nāk miegs. Nekas, pāris sauju auksta ūdens un miegs būs kā ar roku noņemts, - runāja Ilze, glāstīdama suņa samtaino kažoku.
Labi, ka bērni jau bija piecēlušies un uzlikuši vārīties kafijai ūdeni.
- Mammu, varbūt tomēr sāksim meklēt tēti? - Viktors mazliet aizlauztā balsī iesāka. Tad saņēmies turpināja: - Ja jau būtu beigts, tad jau kāds ziņotu. Varbūt atrodas slimnīcā, mobilais izlādējies un nevar piezvanīt.
- Pagaidīsim vēl, nedomāsim tik ļauni, - klusi atteica Ilze, sirdī priecādamās, ka dēls aug prātīgs un vērīgs.
- Labi, mamma, - paklausīgi piekrita Viktors.
Ar to rīta saruna bija beigusies.
- Nebēdājies, dēls! Ja līdz vakaram nekāda ziņa nebūs saņemta, tad padomāsim, ko darīt.
Mazgādama krūzītes, viņa atcerējās, ka vēl aizvien nav samaksājusi kārtējo rēķinu par sarunām ar mobilo. Tā kā viņai skolā bija tikai trīs stundas, tad Ilze nolēma pie viena pilsētā izņemt no konta naudu un nopirkt kaut ko vakariņām. Ja būtu mājās Varis, tad aizbrauktu abi ar mašīnu, pie reizes veikalā paskatītos kaut ko no apaviem pašiem un bērniem. Tagad vajadzēja atlicināt laiku un braukt ar satiksmes autobusu.
- Mamma, kāpēc tu turi rokās slapju krūzīti un nedod man to noslaucīt? Pasteidzies, citādi nokavēsim! - Zaiga, pastiepusi roku, pārmetoši ierunājās.
- Aizdomājos, meitiņ, par tēvu. Par ko tad citu.
- Nu gan jau būs labi, - Zaiga atkārtoja gandrīz viņas vārdus.
Jā, bērni auga. Kaut tikai ar Vari nebūtu noticis nekas ļauns. Viņa ar varu atstūma no sevis tumšās domas par spēļu zāli. Šī iemesla pēc viņa arī vairījās ziņot policijai. Vēl jau varēja apzvanīt draugus un paziņas. Taču tā bija viņu abu sāpe un negribējās to iznest ārpus mājas. Pēdējā laikā nekas tāds nebija noticis. Varis būs laikam ticis vaļā no šīs atkarības. Taču ārsts, pie kā viņi vērsās, bija brīdinājis, ka pie pirmajām nepatikšanām tas varot atkārtoties. Protams, ka Varis pēc abu strīda bija devies tieši uz spēļu zāli. Kā viņa to nebija iedomājusies uzreiz, kad vīrs otrā dienā neatgriezās! Tīri intuitīvi Ilze nojauta, ka visa nauda ir nospēlēta. Taču šī atklāsme viņu nebiedēja, drīzāk viņa juta zināmu atvieglojumu. Beidzot bija atvēries vaļā tas sirds stūris, no kā viņa tik ļoti baidījās. Tagad bija tikai viena vēlēšanās - satikt vīru, vienalga kur un kādā stāvoklī. Viņa ļoti labi zināja, ka Varim ir grūti spert pirmajam soli uz mājām. Pēc tam viņš nedēļām šaustīs sevi un būs grūti noskatīties vīra sagumušajā stāvā un izmisušajās acīs.
Apņēmības pilna, viņa kopā ar bērniem izgāja no mājas. Nerro palika sētsvidū un, žēli noskatījies pakaļ, atgūlās turpat uz taciņas.
Turpmāk – vēl!

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Uzvarēja mīlestība

Kategorijas