“Nē” rūgtai sporta pieredzei

2017. gada 26. maijs 00:00

166

Vingrošana ir vajadzīga vienmēr un visos gadījumos – gan lieliem, gan maziem, jo tā uzlabo pašsajūtu, nostiprina ķermeni un novērš mazkustīgumu, kas mūsdienās ir izplatīta tendence, pauž sporta un veselības mācības skolotāja Kristīne Kopštāle.
“Mērenas kustības ir tikpat svarīgas un nepieciešamas kā gaiss elpošanai. Vingrošana nostiprina muskulatūru un uzlabo asinsriti, līdz ar to nostiprinot un ieeļļojot locītavas, kas palīdz izvairīties no lieka traumatisma,” norāda trenere. Īpaši jāpievērš uzmanība attīstošo aktivitāšu nodrošinājumam bērnībā. Vecākiem un pedagogiem jāņem vērā, ka mazuļiem sports ir jāpadara par jauku pasākumu, nevis jāraisa negatīvas asociācijas, piemēram, ar elpas trūkumu un pārmērīgu nogurumu.
“Attīstošajā vingrošanā nostiprinās visas muskuļu grupas. To var saukt arī par ārstniecisko vingrošanu, jo, kā zināms, vingrošana visādā veidā uzlabo cilvēka pašsajūtu, sevišķi ņemot vērā mūsu tendenci uz mazkustīgumu. Cilvēks ir radīts, lai kustētos. Jo vairāk kustību, jo veselīgāks tu esi,” stāstījumu par attīstošās vingrošanas pamatprincipiem sāk K. Kopštāle. Attīstošā vingrošana ietver gan pašsajūtas, fiziskā stāvokļa uzlabošanu, gan vispārēju sagatavotību dažādiem sporta veidiem. Tā ietver visas pamatprasmes – rāpošanu, mešanu, lēkšanu, skriešanu, līdzsvaru. Tas ir viss, kas nepieciešams, lai cilvēks varētu pilnvērtīgi kustēties bez piespiešanās un piepūles. Vispārattīstošā vingrošana sagatavo un papildina ķermeni kādam konkrētam sporta veidam. Lai vingrošanā būtu dažādība un ķermenis tik tiešām būtu vispārīgi attīstīts, uzlabotos vingrotāja emocionālā un fiziskā sagatavotība, arvien vairāk treneru vingrošanas procesos iekļauj vingrošanas, aerobikas un vieglatlētikas elementus.
Attīstošās vingrošanas nodarbībām nav nepieciešami nosūtījumi un rekomendācijas, kā tas, piemēram, ir nepieciešams pie fizioterapeita vai kāda cita ārsta pēc stājas un fiziskās attīstības medicīniskā novērtējuma.

Vingrina muskuļus
Lai arī K. Kopštāle norāda uz vingrošanas nepieciešamību ikvienam cilvēkam, tomēr speciālu kustību nodrošinājums daudz nepieciešams ir tieši maziem bērniem. “Bērna muskuļi, kauli un stāja vēl tikai attīstās, aug un veidojas, līdz ar to viņi ir vairāk pakļauti nepareizas stājas veidošanās riskiem,” speciāliste norāda, uzsverot, ka savās nodarbībās liek uzsvaru uz stāju, muskuļu attīstību un bērna dabiskajām kustībām. “Ar vingrošanas palīdzību mēs veidojam pareizu stāju, simetriju muskuļos, kustībās un koordinācijā. Tos nostiprinot, esam mazāk pakļauti ārējiem faktoriem, kas var ietekmēt mūsu stāju un līdz ar to arī veselību. Ir bērniņi, kuriem ir tendence uz X izliekuma kājiņām, saites par īsu vai mugura apaļa. Tad nu lecam un liekam lietā vingrošanas lielās bumbas un sēdēšanu turku pozā un tamlīdzīgi. Bet nekoncentrējamies uz vienu problēmu konkrēti,” pieredzē dalās K. Kopštāle.
Attīstošajai vingrošanai nodarbība ilgst vienu stundu. Pirmās desmit minūtes notiek iesildīšanās process, kurā ir iekļauta soļošana, viegla skriešana, uzmanības vingrinājumi. Vingrojumu process notiek 20 minūtes. “Mēs katru vingrošanas kustību atkārtojam sešas līdz astoņas reizes. Tie ir pastiepšanās vingrojumi lielajām muskuļu grupām, sānu, roku, kāju, vēdera muskulatūrai, tad vingrojumi mugurai un nobeigumā lēcieni, kuri pārtop par soļošanu,” ieskatu nodarbībā dod vingrošanas skolotāja. Tālāk nodarbībā trenere kopā ar bērniem izpilda mešanas–tveršanas vingrojumus, obligāti tiekot iekļauta rāpošana visādos veidos, tiek veikti līdzsvara un koordinācijas vingrinājumi. “Jau no zīdaiņa vecuma rāpošanas vingrinājums ir cilvēka iemaņa, kas nostiprina mugurkaulu un muskulatūru. Savukārt līdzsvars ir svarīgs pie pareizas stājas veidošanas un veicina pareizu kustību izpildi turpmākajos vingrinājumos.”
Nodarbības beigās ir stafete, rotaļa vai šķēršļu josla. “Beigās mēs apsēžamies aplī un mazliet pārrunājām to, ko šodien darījām, kam tas domāts, kāpēc mēs to darām. Parunājam mazliet par veselīgo un neveselīgo, es bērniem pastāstu, ko vajadzētu un ko nevajadzētu darīt, un viņi savukārt pastāsta man kaut ko, kas uz sirds. Pēc tam mēs apguļamies uz muguras, ceļi saliekti, rokas mazliet izvērstas un aizveram acis. Mazliet pēc visa relaksējamies,” nodarbības struktūras aprakstu un gūto pieredzi praksē noslēdz K. Kopštāle.

Nenonākt līdz elpas
trūkumam
Pēc treneres domām, ir svarīgi, lai sports asociētos kā patīkama un noderīga nodarbe. “Jo kam ir vajadzīgas galvas, locītavas un muguras sāpes?” viņa jautā. Bieži ir dzirdēts, ka sporta stundās bērni tikai skrien, bet atlikušo laiku sit bumbu. “Man par to ir grūti spriest. Iegūstot sporta skolotāja grādu, mēs iemācāmies, kā pareizi vajadzētu vadīt sporta nodarbības, dozēt slodzi, bet, cik paši skolotāji vēlāk ir sava darba entuziasti, tas jau ir cits jautājums,” domas pauž trenere, kura vēlētos, lai sporta stundas skolā un sportošana ārpus izglītības iestādēm kā brīvā laika pavadīšana saistītos jebkuram kā dzīvesprieka gūšanas avots. Pašreiz situācija pēc nostāstiem un dzirdētā sabiedrībā nešķietot iepriecinoša. “Daudziem tas asociējas ar elpas trūkumu pēc krosa. Cilvēks pēc tam ienīst skriešanu un vairs nekad nemēģina skriet atkārtoti. Tas nav pareizi, ka divas reizes gadā skrien krosu uz ātrumu, bet sagatavošanās līdz tam nav īsti bijusi. Rūgta pieredze nav nepieciešama. Ja nevar piecus kilometrus noskriet, tad tos taču var arī noiet, bet būsi veselīgs un laimīgs,” saka K. Kopštāle.
Viņa bērniem līdz septiņu gadu vecumam iesaka nodarboties ar vingrošanu, peldēšanu, karatē, līdz sākas tuvcīņas sadaļa, un vieglatlētiku, kuru pamatā ir cilvēka dabiskās kustības, kas izkopj galvenās ķermeņa fiziskās īpašības. “Es gribētu dot padomu vecākiem, lai vairāk pievēršas bērniem, iesaistās viņu dzīvēs un attīstībā, ņem vērā katra vecumposma īpatnības, sensitīvos periodus. Neatņemiet bērniem prieku kustēties, pārslogojot viņus ar smagiem treniņiem, audzinot par lieliem sportistiem, viņi jau tāpat ir apdāvināti, visam ir tikai savs laiks!”

Rādīt piemēru iesaistoties
“Nākas dzirdēt, ka mūsdienās bērni tiešām ir vāji, trūkst spēka un izturības un klāt pieslēdzas vēl slinkums. Cilvēks jau pēc būtības ir slinks. Bet, ja tāds ir vecāks, skolotājs, tad kāds ir iznākums?” viņa prāto. Daudz darba vecākiem būtu jāveic arī mājās, nevis tikai jāiztiek ar to, ko nodrošina skolas sporta stundas. Arī pašiem vecākiem jāpadomā, kāds ir viņu dzīvesveids un kādu piemēru viņi rāda savām atvasēm. “Vecākiem jāveido sportiskās tradīcijas, lai tās nodotos no paaudzes paaudzē. Piemēram, svētdienas visai ģimenei ir baseina dienas, tad peldam. Trešdienās braucam ar riteni. Tas kļūs par bērna neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Bet ir jāsāk jau no bērnības. Grūti būs ar pusaudzi, jaunieti, kuram pēkšņi liks mainīties, turklāt tikai viņam vienam, mamma ar tēti pasēdēs malā un pavēros. Tas neder. Bērniem ļoti patīk, kad tu darbojies kopā ar viņiem, nevis vēro no malas un nodod tikai komandas. Šad tad man pašai, straujāk ceļoties, pazūd līdzsvars, un tad bērni priecājas, jo viņi redz, ka var kļūdīties un pasmieties par sevi, ka nevajag dikti pārdzīvot, ja kaut kas nesanāk. Un tas viņus atbrīvo un arī atbruņo. Man liels prieks dzirdēt, kad bērni stāsta, ka viņi arī mājās vingro, es šad un tad pasaku, lai viņi parāda saviem vecākiem, ko esam iemācījušies, un lūdz lai vecāki atkārto,” pieredzē dalās K. Kopštāle. Viņa uzskata: lai bērns vēlētos kustēties mājās, ir jārada piemērota vide. Ar bērniem var spēlēt paslēpes un taisīt bunkurus. Uz darbu doties ar riteni, uz veikalu – kājām. “Kustības vairo prieku. Es redzu, kā bērnam mirdz acis, kad vecāki kopā ar viņiem rāpjas kalniņā un lien cauri tuneļiem,” novērojusi trenere.

Kustamies kopā ar bērniem
Mūsu vingrošana ir rāpošana. Mazie ar šo vingrinājumu spēj tikt galā daudz labāk nekā es. Man ceļi sāp, jo šis vingrojums līdz dēliem man bija ļoti aizmirsts. Tagad, kad mazais sāk rāpot, tad viņam jārāda priekšā.
Cenšamies katru dienu ar vecāko dēlu mūzikas ritmā izkustēties, kamēr rokās turu jaunāko. Kopā ejam uz bērnu rotaļu laukumu. Bieži apbrīnoju vecākus, kuri vienkārši stāv malā un skatās uz bērniem, nevis paši iesaistās. Vienīgā “kustība” ir savu atvasi apsaukt. Tas taču ir jautri, un tu esi tā izkustējies!
Tāpat vecāko puiku radinu pie sadzīviskajiem darbiem, kas prasa izmantot dažādas pozas un stājas stāvokļus. Pašai patīk daudz staigāt, šeptēt pa dārzu laukos – bērni ir līdz ar mani. Vecāks vai jebkurš pieaugušais, kuram ikdienā ar bērnu jāsaskaras, nedrīkst būt slinks. Pat mana omīte, kurai ir 80 gadu, mazdēlu dēļ izdomā visādas kustību spēles. Viņa priecīga, bērni laimīgi un pēc tam labi guļ.
Guna, divu dēlu (3 gadi un 8 mēneši) mamma

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

“Nē” rūgtai sporta pieredzei

Kategorijas