Dzīve pilna rožu un neiztrūkstošu ērkšķu

2017. gada 2. jūnijs 00:00

3201

Alūksniete Lilija Mālendere 17.maijā atzīmēja 90 gadu jubileju. Veselību garajā mūžā palīdzējuši uzturēt dārza darbi, un, lai arī dzīvē Lilija piedzīvojusi lielus un sāpīgus zaudējumus, viņai vienmēr līdzās ir cilvēki, kuri palīdz šajā dzīvē rast kopā būšanas prieku un atskārsmi, ka dzīve, lai arī mēdz būt sāpīga, ir arī bezgala skaista. Lilijas dzīve ir bagāta ar notikumiem, kā arī septiņiem mazbērniem un 15 mazmazbērniem!
- Savā mūžā esat piedzīvojusi dažādu varu maiņas.
- Jā, līdz 15 gadu vecumam dzīvoju Ziemeros un tur piedzīvoju arī kara šausmas. Mūsu mājām kara laikā cauri gāja fronte. Kara laikā manu brāli, kuram bija tikai 18 gadi, iesauca vācu armijā. Vairākus gadus viņš bija arī gūstā, un jau domājām, ka viņa nav starp dzīvajiem. Mūsu mājās Ziemeros nāca arī krievu karavīri un prasīja pārnakšņot. Mums teica, ka jābēg prom no mājām, jo pāri ies fronte un mēs visi varam iet bojā. Tā mēs bēguļojām – mamma un četri bērni. Mūsu tētis nomira, bērniem vēl maziņiem esot. Jaunākais brālītis tad vēl pat nebija piedzimis. Tētis nomira, un brālītis Edgars piedzima pēc diviem mēnešiem. Bija grūti dzīvot. Jau pašā bērnībā piedzīvojām dažādus pārbaudījumus. Kad pārcietām fronti mežā, atgriezāmies savās mājās, kuras, par laimi, nebija izpostītas. Pabeidzu Kaktiņu pamatskolā sešas klases. Vispirms strādāju Lauksaimniecības zemju daļā. Apprecējos un pēc bērnu audzināšanas strādāju dažādus gadījuma darbus. Kad bērni paaugās, tad jau, gluži kā tagad, bija arī grūti atrast darbu, taču atradu darbiņu Alūksnes slimnīcā un 12 gadus nostrādāju tur par sanitāri. Pēc tam strādāju Krājkasē par sargu. Ir piedzīvotas dažādas varas, bet ne par vienu negribu teikt ko sliktu. Arī pašlaik ir daudz dažādu nekārtību. Ir bijuši grūtāki, ir bijuši vieglāki laiki, taču, lai arī kāda vara būtu valstī, ir jāatceras saglabāt savu godīgumu un cilvēcīgumu.
- Jūs vairākus gadus tirgojāt stādus Alūksnes tirgū.
- Daudzus gadus audzēju un tirgoju Alūksnes tirgū kāpostu stādus. Šo gadu laikā neviens nekad nesūdzējās par stādiem, un mums tas bija svarīgi. Ir svarīgi darīt savu darbu godīgi un kvalitatīvi. Mūsu ģimenei tas bija svarīgi, un šādu attieksmi pret darbu mācījām arī bērniem. Lai arī mums nebija liela rocība, vienmēr mācīju to, cik svarīgs ir godīgs un uzcītīgs darbs.
- Jūs strādājāt kopā ar vīru, ar kuru arī iepazināties interesantā veidā.
- Manas māsas vīram bija brālis, un mani iepazīstināja ar šo brāli. Tā nu galu galā iznāca, ka divi brāļi apņēma divas māsas par sievām! Mans vīrs bija agronoms, un viņam vienmēr bijusi interese par lauksaimniecību. Viņš ilgstoši bija mazpulka vadītājs un ieguvis titulu “Mazpulka diženais”. Manam vīram ļoti patika rakstīt rakstus vietējai avīzei - viņš parakstījās ar pseidonīmu Arājs Druvarājs. Arī es savā dzīvē vienmēr esmu bijusi darbīga, un jāatzīst, ka arī attiecībās ar vīru biju tāda kā valdītāja. Protams, sievietei ir jāvalda gudri. Ir jāmāk arī piekāpties un jāsaprot savs dzīvesbiedrs. Ir jāmāk gudri un maigi valdīt, ar tādu pārlieku varu un spēku tas nebūt nav jādara. Mans vīrs pēc dabas bija kluss un mierīgs. Tas, manuprāt, ir ilgu attiecību noslēpums.
- Ko jūs ieteiktu vecākiem, audzinot bērnus?
- Audzinot bērnus, vecākiem ir jāatceras, ka bērni jāaudzina taisnīgi un ar mīlestību uz taisnīgumu. Reiz aizgāju uz skolu, jo biju vecāku komitejā, un dzirdēju kādu sakām: “Kur tad tie Mālenderi tā uzpeldējuši?” Bet mani bērni visu panāca ar cītīgu darbu, un to arī viņiem mācīju. Visiem maniem bērniem ļoti padevās matemātika, un meita Mārīte bija matemātikas skolotāja. Mans dēls Rīgā lika eksāmenus, un pasniedzējs teica: “Lai tu nekļūtu lepns, es tev ielikšu nevis pieci, bet četri.” Pasniedzējs gan noteica, ja viņš grib atzīmi labot, to varēs arī labot. Mans dēls nesamierinājās ar četrinieku un tajā pašā dienā pārlaboja atzīmi uz pieci. Un tad pasniedzējs arī citiem studentiem licis manu dēlu kā piemēru, teikdams, ka arī viņiem jāmācās kā Mālenderam! Pasniedzējs teica: “Mālenders ir tas, kurš uzkāps kalnā un paprasīs vēl trepītes, lai uzkāptu augstāk.” Man bija grūti visus bērnus izskolot, bet biju lepna par to, ka visi mani bērni ieguvuši labu izglītību.
- Jūsu dzīvē ir bijuši arī lieli zaudējumi...
- Esmu daudz zaudējusi. Zaudēju tuviniekus, zaudēju manas meitas Astras vīru, bet pirms 22 gadiem nomira mans vīrs. No rīta taisījāmies iet uz tirgu tirgot kāpostu stādus un narcises, bet vīrs saļima, un tas arī viss. Mans dēls Valdis nomira pirms trīs gadiem, viņš strādāja par taksistu un darba laikā pēkšņi nomira... Pirms pusotra gada aizgāja arī mana meita Mārīte... Viņa ļoti rūpējās par savu veselību un reiz teica: “Tikai tagad sāksim dzīvot un tavus 90 gadus gan svētīsim!” Mana meita bija aizbraukusi uz Taizemi svinēt Jaungadu, taču Vecgada vakarā notika nelaime krastmalā, jo tur bija lieli viļņi un viens no viļņiem meitu ierāvis jūrā. Vēl aizvien nezinu, kā tieši viss notika, un par to ir grūti gan atcerēties, gan runāt...
- Kādi būtu jūsu spēka vārdi tiem, kuri dzīvē saskārušies ar tuvu cilvēku zaudējumu?
- Sāpju brīžos nepalīdz neviens vārds, bet pats galvenais - lai šādos brīžos blakus ir līdzcilvēki. Tādos brīžos ir tikai jāturas, jo aiziet līdzi jau tik un tā nevar. Zinu, ka šādos brīžos izzūd viss spēks un cilvēkam šķiet, ka viņu pametis viss fiziskais un garīgais spēks. Mana sirds plīsa pušu, taču vajag turēties. Līdzcilvēki palīdz, un pats galvenais – iztikt bez garām runām. Šajos brīžos ir svarīga klātbūšana un vārdi nebūt nav tie svarīgākie. Ko gan tādā brīdī var pateikt, lai mazinātu šīs milzīgās sāpes? Es domāju, ka gluži neko. Man ir brīnišķīga kaimiņiene Margita, kura gan no rītiem, gan vakaros nāk mani apciemot. Ikvienam, it sevišķi sāpju brīžos, ir vajadzīgs atbalsta plecs. Tikai tas man ir palīdzējis šajos tik ļoti grūtajos dzīves brīžos.
- Kas jums palīdz saglabāt veselību?
- Neesmu īpaši vingrojusi, taču lielu mūža daļu strādāju dārza darbus. Uzskatu, ka tā ir gluži tāda pati vingrošana, kaut gan citi, protams, tā neuzskata. Ir jābūt uzņēmīgiem un pašiem jārūpējas par sevi, jo mūsu veselība ir mūsu pašu atbildība. Nevajadzētu arī pārāk daudz strādāt, jo visur ir jāievēro mērs. Galvenais ir neaizrauties ar dzeršanu, it sevišķi jau sievietei. Ir, protams, cilvēki, kuri ir kūtri un nevēlas neko darīt, bet pats galvenais ir nesēdēt visu laiku mājās. Galvenais ir kaut ko darīt pie mājas vai arī savā dzīvoklī. Ir jāuztur tīrība un kārtība, kas arī palīdz saņemties un vienmēr ko darīt. To gan es ikvienam iesaku! Man jau arī nav nekādu greznu mēbeļu, taču savu istabiņu kopju pati. Es domāju tā turēties līdz pašai kapa malai. Gribētos, lai tā, kā ir tagad, arī paliek un nebūtu jāguļ uz gultas. Par mani ļoti rūpējas arī meita Astra un mazdēls Andis. Man ir daudz radinieku un līdzcilvēku, kuri par mani rūpējas un atbalsta. Tieši līdzcilvēki ir viena no svarīgākajām lietām šajā dzīvē. Es pat neticēju tam, ka cilvēks var tā nodzīvot 90 gadus. Jaunai esot, to bija grūti iedomāties. Man šķita, ka tas taču ir tik ļoti garš mūžs! Vienu gan zinu - darbs ir pašas labākās zāles!

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Dzīve pilna rožu un neiztrūkstošu ērkšķu

Kategorijas