Kad viss apkārt ir kā viens liels mākslas darbs

2017. gada 9. jūnijs 08:00

2745

Akvarelists Gunārs Ozoliņš 17.jūnijā atzīmēs savu 75 gadu jubileju. Jau tagad Alūksnes muzejā var aplūkot G.Ozoliņa darbu izstādi, bet 17.jūnijā muzejā notiks arī G.Ozoliņa jaunās grāmatas “Kā viena diena...” prezentācija. Mazliet dziļāk savos dvēseles un dzīves nostūros viņš atļāvis ielūkoties šajā intervijā.

- Par ko būs jūsu grāmata?

- Grāmatā būs dažādi biogrāfiskie stāsti ne tikai saistībā ar mani. Tie nebūs arī saistīti ar mākslu. Grāmatā būs stāsti par manu klasi, par pīpēšanu, Ceļu daļas ansambļa izveidošanos, kā arī par vienu latviešu karavīru, kurš tika iesaukts vācu armijā. Būs arī biogrāfisks stāsts par Voldemāru Zaķi, kurš bija Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris un strādāja Alūksnē policijā. Stāsts būs par viņa dzimtu un to, kā viņš bērnībā draudzējās ar Lāzberģa barona dēlu. Grāmatā būs arī kādi četri izdomāti literāri darbi. Ar vienu no šiem stāstiem piedalījos Cēsīs literātu kluba “Harmonija” rīkotajā stāstu konkursā. Biju pārsteigts, ka ieguvu ar šo stāstu otro vietu.

- Vai ir kāds notikums no bērnības, kurš jums ļoti spilgti palicis atmiņā?

- Bijām trīs draugi, mums patika gan makšķerēt, gan peldēt. Kas gan tolaik bija mūsu ceļabiedri? Vējš, saule un kaijas. Tā mēs pavadījām visas vasaras dienas – ja ne laivā, tad Pilssalā peldoties. Tur bija ierīkota peldvieta ar torni lēkšanai, kuram bija divi augstumi – 3 un 5 metri. Mēs tur pavadījām ļoti ilgu laiku un negājām pat ēst. Bijām nosauļojušies galīgi brūni un tajā laikā vasarā pat nevalkājām apavus. Mēs bijām dabas bērni!

- Kā aizsākās jūsu interese par mākslu?

-1947.gadā man uzdāvināja krāsu zīmuļu komplektu, uzzīmēju pirmo zīmējumu – slēpotājus ziemā. Tā viss arī aizsākās, taču ar lieliem pārtraukumiem. Nebija tā, ka es zīmētu katru dienu. 1957.gadā tapa mans pirmais darbs akvareļa tehnikā, un šis darbs man vēl aizvien ir saglabājies. Gleznoju toreiz arī ar eļļas krāsām, daudzi darbi toreiz tika aizsūtīti uz Maskavu, kur tie palika kā mācību uzskates līdzekļi. 1962.gadā Alūksnes muzejā notika pirmā izstāde, kurā bija apskatāmi mani, skolasbiedra Gaita Mūrnieka un skolotājas Gavares Vītolas darbi. Šogad aprit 55 gadi kopš šīs izstādes. Tas bija ļoti liels notikums, jo toreiz izstādes nemaz nenotika tik bieži. Neviens no mums tad nebija turīgs, bet sarunājām no rūpkombināta saplākšņa gabalus un paši sataisījām pamatnes darbiem. Skaviņas izgatavojām no bleķa bundžām un darbiņus arī iestiklojām, jo toreiz jau stikls neko nemaksāja. Tāda ir tā vēsture.

- Vai jūsu dzīvē ir bijis posms, kad neesat gleznojis?

- Jā, un tie bija pat aptuveni 20 gadi! Tam bija dažādi iemesli, bija arī citas darāmas lietas. Un tikai pēc tam, kad darbā patērētāju biedrībā reiz mans jaunais kolēģis ieteica atsākt gleznot, tikai tad to atsāku darīt. Noteicu vien - kāpēc gan nepamēģināt atkal. Man mājās vēl aizvien bija akvareļkrāsas, un tā nu atsāku gleznot, kā arī sākām atkal piedalīties dažādās izstādēs. Tā tas viss atkal lēnām aizgāja.

- Jūs savu arodu mācat arī citiem.

- Gleznot sāku mācīt 1983.gadā. Skolotāja Aina Albertiņa vēlējās attīstīt gleznošanu un izveidoja grupas gan mazajiem, gan lielajiem. Nodarbības notika tagadējā Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā. Daudzi no maniem audzēkņiem jau ir precējušies un aizbraukuši dzīvot arī uz ārzemēm - kur nu kurš talants izklīdis. Starp audzēkņiem šo gadu laikā varu iezīmēt aptuveni desmit tik tiešām ļoti talantīgus akvarelistus.

- Ko māksla var sniegt cilvēkam, kurš ar to nodarbojas vai arī to vienkārši bauda?

- Daži kļūdaini mākslu uzskata par relaksāciju: šādi cilvēki, ja izlemj gleznot, padara to tikai kādu brīdi, gūst mieru un viss - pārstāj to darīt. Es pats gleznoju tikai tad, kad jūtos vai nu ļoti slikti, vai arī ļoti labi, bet ne pa vidu. Gleznošana nav tikai relaksēšanās. Tiem, kuri bauda mākslu, ir savi iemesli, kāpēc kāds darbs viņiem patīk, bet kāds cits ne. Visticamāk, darbi, kuri viņus piesaista, kaut kādā veidā viņus ārstē. Vecāka gadagājuma cilvēkiem patīk gleznas ar saulrietiem. Nezinu īsti, kāpēc, bet tas varētu būt saistīts ar sajūtu, ko šāda glezna dod – darba diena ir beigusies, nolijis, noducinājis pērkons un nu var patīkami atpūsties. Viss noklust, un ir jauka sajūta.

- Vai māksla ir palīdzējusi arī dzīves grūtajos brīžos?

- Māksla man ir palīdzējusi ļoti daudzās reizēs. Dzīvē ir tādi spilgti mirkļi, kurus atceries visu mūžu, un no tiem vien var dzīvot, taču dzīvē ir arī bijuši grūti un slikti mirkļi. Tos gan nav patīkami atcerēties. Pēckara gados jau nekā nebija, mums pat nebija naudas maku, jo nebija jau ko tajos likt. Strādājām pa vasarām, un reiz varēju atļauties pats sev nopirkt rokas pulksteni veikalā, kurš atradās tieši šajā ēkā, kur tagad atrodas “Alūksnes Ziņu” redakcija.

- Gleznojot Alūksni, gadu gaitā esat pamanījis arī tās attīstību?

- Jā, tikai jāsecina, ka mēs neesam nemaz tik tīra pilsēta, kā varētu šķist. Daudzi cilvēki lieto sintētiskas slotas, kāds arī izspļauj košļeni zemē, kura vēlāk sakalst, bet mēs elpojam tās putekļus. Ir valstis, kur ir aizliegts spļaut zemē košļājamās gumijas. Es būtu tikai par, ja arī sintētisko slotu vietā mēs atsāktu lietot dabiskas bērzu slotas, kuras ir veselīgas. Daudz kas mūsdienās izskatās tīrs, bet patiesībā tāds nemaz nav. Agrāk viss bija veselīgāks un dabiskāks. Arī cilvēki tagad dzīvo steidzīgāk, un ir diezgan skumji skatīties arī uz to, ka ir liela atšķirība starp turīgākajiem un mazāk turīgiem cilvēkiem. Cilvēki steidzas un visu grib uzreiz, bet ir jāstrādā, un ir lietas, kuras nāk lēnām. Arī bērni mūsdienās visu grib ātri, un, ja kādreiz kaut ko uzjautā, viņi atbild, ka atradīs atbildi datorā. Tas ir ļoti slikti - ja nu pēkšņi kas notiek un visai tehnikai notiek kādas problēmas? Ko tad? Šis laikmets ir ļoti ātrs, un to pierāda arī zinātnieki.

- Jūs esat iesaistījies arī filmu veidošanā.

- Nekas jau nenotiek nejauši. Izdomāju, ka jāuzraksta scenārijs, un sarunāju ar operatoru Vilni Blūmu uzfilmēt šo ideju. Filma “Viena vasara” tapa pirms trīs gadiem. Pats arī sarakstīju mūziku filmai. Mājās man ir sintezators, vēlāk datorprogrammā pievienoju klāt vēl citus instrumentus. Kad uzfilmējām filmu, mūs arī intervēja televīzija un jautāja, kur mēs guvām finansējumu, bet mēs visu izdarījām paši saviem spēkiem, un citiem bija tam grūti noticēt. Filmēšanas process bija interesants, piemēram, Līgovakaru filmējām augustā. Garāmbraucēji bija pārsteigti, kā gan augustā var līgot! Laikam nodomāja, ka galīgi esam aptrakuši. Jau pagājušajā gadā sākām veidot šīs filmas otro sēriju. Drīzumā plānojam to pabeigt.

- Vai ir kādas dzīves atziņas, kuras var noderēt gan dzīvē, gan gleznojot?

- Tie, kas glezno, cenšas būt disciplinēti: pirms gleznošanas ir jāizmazgā otiņas, jānomazgā rokas. Cilvēks netieši tiek pieradināts pie disciplīnas. Tas noder arī dzīvē. Bieži vien cilvēkiem, kuriem dzīvē ir kāds viens talants, atklājas arī kāds cits. Nevajadzētu arī baidīties no kļūdām un gleznojot mest ārā savus darbus, jo citreiz tas, kas mums pašiem nepatīk, patīk citiem un tieši tie darbi kādu uzrunā. Galvenais jau nevienam neko neuzspiest, arī attiecībā uz mākslu. Bieži vien šajā pasaulē nepietiek tikai ar talantu, jo nepieciešama ir popularitāte, un to nenodrošina tikai talants, bet arī atšķirīgums. Ikvienam ir jāapgūst tehnika, un tad var lauzt noteikumus, kā vien ienāk prātā, – gleznot ar kājām, matiem, mēli vai degunu. Vienīgi ir grūtāk dzīvot ar tādu māksliniecisku redzējumu, jo visu apkārt redzi kā materiālu gleznai. Braucot ar automašīnu, gribas apstāties pie katra skaista dabasskata. Par to gan priecājos, gan dažreiz pat dusmojos, jo ceļā vienmēr var ieraudzīt ko skaistu un brauciens iznāk ilgāks, nekā tam vajadzētu būt.

Vizītkarte

◆ Dzimis: 1942.gada 17.jūnijā Balvos.

◆ Izglītība: mācījies neklātienē Maskavā Mākslas universitātē, kā arī ieguvis parku iekārtošanas speciālista izglītību Rīgā.

◆ Ģimene: sieva Ināra, dēls Sandis un divi mazbērni – Patriks un Leo.

◆ Hobiji: kopš 1951.gada aizraujas ar makšķerēšanu, kopš 1956.gada - ar fotografēšanu, raksta literārus darbus. G.Ozoliņam ir izveidota sava fotoaparātu un foto attīstīšanas atribūtu kolekcija, kura pirms vairākiem gadiem izstādīta arī Alūksnes muzejā.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Kad viss apkārt ir kā viens liels mākslas darbs

Kategorijas