Ievērot mīlestības plūsmas likumus

2017. gada 22. jūnijs 00:00

474

“Man vienmēr bijuši saistoši jautājumi par ģimeni. Šī tēma man ir sirds mīlestības līmenī. Kā hobijs, kuru mīli, bet nepārveido profesionālā darbībā. Taču pirms četriem gadiem Latvijā iepazinu Berta Hellingera metodi, kas man šķita ļoti inovatīva un iedarbīga. Bija sajūta, ka gribas palasīt oriģināltekstu, no kurienes tā cēlusies. Devos uz Vāciju un sapratu – jā, tā ir īstā!” Eiropas Savienības projektu speciāliste Lauma Ziemeļniece stāsta, kā atradusi ceļu uz jaunu savas profesionālās dzīves centru. Trešo kursu viņa mācās vācu psihoterapeita Berta Hellingera skolā, lai pēc sertifikāta iegūšanas censtos palīdzēt ģimenēm. Taču jau patlaban Lauma integrē metodi neformālajā izglītībā, strādājot ar jauniešiem un jaunatnes darbiniekiem.

– Ar ko, tavuprāt, Berta Hellingera metode atšķiras no citām ģimenes terapijas metodēm?
Tā māca, ka ģimene ir kā dzīvs, absolūti unikāls organisms ar savu temperatūru, dinamiku, veselības pazīmēm un slimību simptomiem. Jautājums, kā šo organismu uzturēt veselu. Pašas metodes pamatā ir sapratne, ka ģimeni tur kopā mīlestības plūsma. Tajā ir ģimenes spēks.

– Kā šo mīlestības plūsmu ģimenē noturēt? Mīlestībai taču ir dažāda intensitāte, piemēram, “rozā briļļu” laiks....
Saskaņā ar Hellingeru, viens no principiem, kā nodrošināt šo mīlestības plūsmu, ir hierarhija jeb kārtība ģimenē. Tas nozīmē, ka pirmais ir pirmais – vispirms vecvecāki, tad vecāki, bērni, mazbērni un mazmazbērni. Kāds ir bijis pirms manis, tad esmu es, un kāds nāks pēc manis. Svarīgs ir arī otrs princips – lai katrs mēs stāvētu savā vietā! Esmu bērns saviem vecākiem un vecāks saviem bērniem. Es nevaru būt savas mammas vai vecmāmiņas vietā. Tur arī sākas visas problēmas, kad mīlestības plūsma tiek pārrauta vai aiziet nepareizā virzienā. Tas bieži novērojams mūsdienu ģimenēs, kad bērns cenšas uzņemties spēku savu vecāku vietā. Viņš ļoti mīl savus vecākus, tāpēc ir gatavs darīt visu viņu labā. Taču vajadzētu saprast, ka bērni ir mazi un vecāki lieli vai arī – vecāki dod un bērni ņem. Tā šī kārtība tiek nodrošināta tālāk.
Vēl viens faktors, kas ietekmē mīlestības plūsmu, ir tendence izslēgt nevēlamos ģimenes locekļus. Piemēram, cilvēkus ar atkarībām vai garīgām problēmām. Viņus it kā izkļauj ārā jeb cenšas slēpt. Tāpat arī mirušos, nepiedzimušos, abortētos bērnus. Parādoties simptomiem, organisms sāk slimot, jo kaut kas netiek ievērots un cienīts. Ir svarīgi, ka katram ģimenes loceklim tiek piešķirta mīlestība un cieņa, ka viņam ģimenē ir vieta tādam, kāds viņš ir.

– Esi iepazinusi situāciju Vācijā, bet kā tu vērtē notiekošo ģimenēs Latvijā?
Man ļoti patika, kā atzina viens vācu terapeits – es kalpoju vācu ģimeņu veselībai! Viņi apzinās, ka Vācijā pārim dzims viens, divi bērni, un ir šeit, lai palīdzētu ģimenēm būt veselīgām un atvērtām pēc iespējas vairāk bērniem.
Latvijā ir daudz darba ar postpadomju ietekmes sekām. Piemēram, viena ļoti tipiska lieta, ko minēja arī vācu terapeits, – postpadomju telpā ļoti daudz bērnu tika nodoti audzināšanā vecvecākiem. Tādā veidā tika pārtraukta mīlestības plūsma starp bērniem un vecākiem. Mums jāstrādā, lai to atjaunotu un mīlestība apzināti plūstu no bērniem uz vecākiem un tad uz vecvecākiem.
Tāpat arī šķirtās laulības. Hellingers saka, ka tā ir pārrauta saite starp mammu un tēti. Šķirtajās laulībās klasiski vērojams, ka meita aiziet pie tēva un dēls pie mātes. Problēmas sākas, kad jāienāk partnerim – kad vīrietis aiziet pie meitas, tur jau viens vīrietis (tēvs) ir priekšā! Savukārt bērniem šajā gadījumā izaicinājums ir meitai iet pie mammas un dēlam pie tēta.

– Kāds vēl ir mūsu postpadomju mantojums, kas ietekmē ģimeni?
Vēl viena smaga lieta, ko mana paaudze tikai sākusi celt augšā kā sāli uz brūcēm, – padomju laikos ļoti tipiska kontracepcijas metode bija aborti. Tas nešķita nekas ārkārtējs, taču zaudējuma sajūta brāļiem un māsām ir palikusi. Ģimenē to ļoti jūt, ka kāda trūkst. Taču par to runāt nav viegli. Noslēpums, ko gribas palikt zem tepiķīša. Saskaņā ar Hellingera metodi, dvēselīte ir ienākusi, kad bērniņš tiek ieņemts. Viņam jau tajā brīdī ir sava vieta ģimenes sistēmā, un ir svarīgi apzināti redzēt un pieņemt to. Iedot telpu, lai kas arī ģimenē būtu noticis. Citi saka, ka zaudētajam bērniņam varētu pat iedot vārdu, tā personificējot zaudējumu. Turklāt šis zaudējums jāierauga abiem vecākiem un abiem kopā jāizsēro. Pārim gan tas ir ļoti liels pārbaudījums.
Viens no veidiem, kā apzināties, kas es esmu un no kurienes nāku, ir dzimtas koks. Hellingers gan saka, ka visvairāk mūs ietekmē pēdējās trīs paaudzes. Notikumi, kas risinājušies ar viņiem. Vecvecākiem tas bija Otrā pasaules kara laiks. Piemēram, Vācijā puse ģimeņu ir tajā cietusi. Strādājot ar ģimenēm, tas vienmēr aizved pie šiem notikumiem, kad kāds karā ir kādu zaudējis, kāds kaut kur palicis. Šausmas, mokas, koncentrācijas nometnes. Ģimenē jau šīs atmiņas paliek un vienā brīdī nāk atpakaļ. Savukārt Latvijā daudzas ģimenes glabā atmiņas par izsūtījumu uz Sibīriju un bēgļu gaitām, kas sašķēla ģimenes. Zaudējums un pārdzīvojums paliek.

– Minēji, ka tev šī metode šķiet arī ļoti inovatīva. Ar ko?
Mani Hellingera metode uzrunāja, jo tā savieno kopā gan klasisko psihoterapijas izpratni, gan vārdos netveramo – mīlestības plūsmu. Vēl tā piedāvā grupas terapijas metodi, kad katrs liek kopā savus ģimenes elementus un reprezentē grupā citiem. Tā ir vieglāk redzēt, kas konkrētajā organismā notiek. Līdz ar to tā ir ļoti vizuāla un noteikti dziedinoša metode. Strādājot ar jauniešiem, jaunatnes darbinieks bieži var saskarties ar situācijām, ko ietekmējis tieši jaunieša ģimenes konteksts. Tāpēc svarīgi, ka darbinieks saprot, no kurienes jaunietis nāk un kas ar viņu notiek. Izprotot kontekstu, būs vieglāk ar viņu strādāt.
Man ļoti patīk arī, kā tiek mācīts par hierarhiju ģimenē starp bērniem. Pirmais bērns ir pirmdzimtais. Viņam ir savs statuss, ko vecāki drīkst arī uzsvērt. Savukārt mazākajam ir jaunākā bērna vieta. Tad mīlestības plūsma notiek no vecākā uz jaunāko, sniedzot uzmanību un mīlestību, ko vecākais bērns ir saņēmis no mammas un tēta. Apzinoties skaidri savu vietu ģimenē, bērniem arī pazūd savstarpējā konkurence. Taču vecākiem vajag lielu gudrību, lai nodrošinātu šo mīlestības plūsmu.
Tāpat ļoti būtiska ir mammas vieta. Kad bērns ienāk šajā pasaulē, tā saucamā pirmkustība notiek pirmkārt pie mammas un tikai tad pie tēta. Māte sniedz drošības saiti. Tāpēc ļoti svarīgi, ka, bērnam piedzimstot, viņš uzreiz nonāk mammas rokās. Postpadomju telpā bērns pēc piedzimšanas tika noņemts no mātes, un tēvs vispār viņu ieraudzīja tikai pēc pāris dienām. Tā ir vēl viena trauma, kas mums palikusi. Tāpēc ir svarīgi stāstīt savus dzīves stāstus, vilkt ārā noslēpumus. Ja tas netiks izdarīts tajā paaudzē, atspoguļosies nākamajā.

Berts Hellingers
Dzimis 1926. gadā Austrijā, ilgus gadus bija katoļu garīdznieks, tad dzīves otrajā pusē padziļināti pievērsās pedagoģijai, psiholoģijai, psihiatrijai un aprakstīja mīlestības likumus, ko izmanto arī terapijas tehnikā “Ģimenes zvaigznāji”, “Ģimenes uzstādījumi” (Family constellations – angļu val.). Hellingera teorija dzimst no prakses. Mīlestības likumi – tā ir augstākā dvēseles matemātika un strādā tāpat kā gravitācijas, fizikas un matemātikas likumi. Avots: garavasara.com

Hellingera sistēmiskie izkārtojumi
Psihoterapeitiska pieeja, kas parāda kārtību, sniedz orientāciju, novērtē mīlestību un piederību, kas saista ģimenes un dzimtas robežās un ir kā sava veida sākumpunkts. Izkārtojumu procesi ļauj citādāk ieraudzīt, ar cieņu novērtēt, pieņemt un samierināties ar savas ģimenes pagātni un tās ietekmi uz katru no mums. Izkārtojumā pagātne savienojas ar tagadni un nākotni ar vienu mērķi – rast risinājumu. Atbilstoši šai metodei jebkurš cilvēks pieder noteiktai sistēmai, ģimenei. Berts Hellingers strukturē kārtību, kas vada sistēmu, ko bieži nav iespējams apzināties personas līmenī, viņš to sauc par mīlestības likumiem.
Avots:
psihoterapeituprakse.lv

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ievērot mīlestības plūsmas likumus

Kategorijas