Mīlestība mūža garumā

2017. gada 30. jūnijs 00:00

200

Sākums 22.jūnija numurā

Laikam manā sejā bija kaut kas tāds, kas pat Maijai lika saausīties:
– Ko tu tāda dīvaina, nebūs taču krustmāte no Sarkandaugavas atbraukusi?
– Bija jau un aizbrauca, - sapratu jau, uz ko viņa mērķē.
Tad, pēkšņas iedomas pārņemta, jautāju Maijai:
- Saki, cik kilometru ir līdz “Zvirgzdiņiem”?
- Tu gribi tur iet? Pāris kilometru būs – atkarībā, kā mēs ejam. Tagad sauss - var iet taisni pa izcirtumu, avenes salasītu, - Maija kā vienmēr visu lietišķi apsvēra. – Ja gribi rīt pat aiziesim! - Maija bija gatava gājēja.
Kā par brīnumu otrā rītā krusttēvs nebilda ne vārda, kad rīta agrumā satikāmies virtuvē un es minstinādamās izstāstīju savu nodomu. Tikai uzcepa olas, uzvārīja kafiju un lika kārtīgi paēst. Apmierināti smaidīja, ka viena neiešu, bet gan kopā ar Maiju. Vēl sameklēja tortes kārbu un salika tajā olas. Piedevām līdzi nāca ievārījuma burciņa un tomāti. Sanāca prāvs nesamais. Labi, ka bijām divatā, tad jau galā tiksim.
Maija veikli gāja man pa priekšu, bet man bija jādomā par Alvīnestanti un to, kā es pateikšu, kālab esmu ieradusies. Beidzot atmetu visam ar roku un atstāju, kā papus mēdz teikt, likteņa varā. Maija jau bija apstājusies pie aveņu krūma. Ogas bija lielas un sulīgas, atlika tikai mazliet pieskarties un pašas krita traukā. Vispirms pieēdāmies pašas. Baidījos, ka nekļūst nelabi, taču Maija smējās, ka vēders pats zināšot, kad jābeidz ēst. Viņai bija taisnība. Ar acīm vēl varētu ēst, bet nekā - mute vairs neņēma pretī. Ielasījām Alvīnestantei un pa krustttēva no rādīto stigu gājām uz priekšu.
Brīdi klusējām. Saule pamatīgi karsēja. Labi, ka vairāk iznāca iet pa ēnu, citādi būtu grūti. Man šķita, ka ejam pretējā virzienā, taču ne! Tur jau bija norādītais grāvis, laipa, tad taisni pa tīrumu līdz ceļa galam. Saplūcām pīpenes un rudzupuķes. To bija daudz - gluži kā dārzā. Kājas metās gurdenas. Kaut ātrāk tiktu pie Alvīnestantes - atpūstos, noskalotos pie akas, gan jau viņai tāda ir. Galvenais - uzzinātu kaut ko par meiteni, iespējams, ka viņu pat satiktu. To iedomājoties, nogurums pagaisa. Iedomājos, ka viņa raudzīsies tālumā, piemiegs domīgās acis un teiks: „Es zināju, ka tu atnāksi, Ilze!’’ Es pasmaidīju, pataustīju fotogrāfiju - tā gulēja savā vietā. Smilgas uzticīgi glaudās pie rokas - tāds varētu būt meitenes liegais pieskāriens. Es ticēju, ka drīzumā par viņu kaut ko uzzināšu. Es to jutu un metos skriešus.
– Trakā, kulteni gribi iztaisīt! - mani apsauca Maija.
Tikai tad aptvēru, ka tortes kastē ir olas.
- Vispirms saķemmējies, - rīkoja Maija un izvilka no somas matu suku, palīdzēja man savest kārtībā galvu. Vēlreiz apskatījām viena otru, norausām gružus, tad drosmīgi iegriezāmies „Zvirgzdiņu’’ mājas ceļā.
Pretī raudzījās liela ēka, celta vēl pirms kara. Tā sastāvēja it kā no divām mājām. Viena bija apšūta ar baltiem ķieģeļiem, gaišiem logiem, ar verandu uz pagalma pusi. Otra - zemāka, laikazoba nesaudzēta. Vecās ēkas priekšā bija pāris ābeļu, ķirši un ogu krūmi. Pašā attālākajā pagalma malā - saimniecības ēkas. Tālāk - dīķis un aka. Par to man bija vislielākais prieks. Maija stāstīja, ka vecās mājas galā kādreiz dzīvojuši kalpi, bet jauno māju saimnieks paspējis uzcelt pirms savas nāves un norakstīt dēlam Pēterim. Taču tas nav vis mājās vedis bagātnieci, bet iededzies uz skaisto dienestmeitu Alvīni. Es saausījos un prasīju Maijai, kā viņa to zina. Maija visgudri pasmaidīja un turpināja:
- Tā Alvīnestante apprecējās ar Pēteri Ozoliņu. Protams, ka viņa bija ļoti jauna, taču apsviedīga un žēlīga pret gājējiem. Šajā laulībā dzima četri bērni: tev zināmais Alfrēdonkulis, Emma, Jānis un Anna.
- Alfrēdonkulis? Tad jau viņš ir Alvīnes dēls!
- Pareizi, tikai agri palika bez tēva. Pēterim bijuši tikai trīsdesmit trīs gadi. Tavai zināšanai Alfrēdonkulim Almastante arī nav pirmā sieva. Abi palikuši atraitņos un sagājuši kopā, bērnus vairs nav gribējuši.
Nudien tā Maija runāja, it kā šeit visu pati būtu redzējusi savām acīm. Varbūt, ka arī par meiteni kaut ko vairāk zina? Nu nē, tad jau noteikti pieminētu. Grūti man bija visu aptvert, biju pateicīga Maijai, ka daudzmaz apgaismoja „Zvirgzdiņu’’ mājas likteni ar tās iemītniekiem. Iejautājos, cik gadu varētu būt Almastantei. Maija rēķināja, ka astoņdesmit noteikti, ja jau Alfrēdam palika sešdesmit divi.
- Bet tie citi bērni? - gribēju vēl papildināt savas zināšanas.
Taču Maija noraidoši purināja galvu, jo vairāk nekā nezinot. Kā viņa to visu zinot? Tāpēc, ka bieži ejot uz „Zvirgzdiņu’’ izcirtumu avenēs. Netālu dzīvojot zēni, viens esot īpaši jauks, bet rudenī jau iešot vidusskolā.
- Tad vairs nekā, - Maija žēlīgi nopūtās.
Es gara acīm redzēju tikai nepazīstamo meiteni. Ja nu tiešām viņa būtu mana māsa un es viņu satiktu! Maija, protams, to nezināja un skubināja iet pagalmā. Pretī izskrēja sunītis, viņam pakaļ izvēlās apaļīgs meitēns. Ieraudzījusi mūs, mazā apstājās un rādīja ar pirkstiņu:
- Tata, tata!
Es iesmējos, mazā priecīgi smaidīja. Maija jau bija paguvusi ieiet garajā gaitenī, no turienes pa atvērtajām durvīm varēja dzirdēt, ka kāds dzied. Pamāju Maijai, lai apstājas, jo dziesmai bija nedzirdēti vārdi:
“Kur tu jāsi, kalpa puika, miglainā vakarā?
Jāj pie manis, kalpa puika, man vietiņa uztaisīta
Mīkstiem dūnu spilveniem...’’
Elpu aizturējusi klausījos. Jutu, ka dziedātāja vairs nav jauna, bet balss bija dzidra. Gribēju jau Maijai jautāt par balss īpašnieci, bet viņa pati ierunājās.
- Dzirdēji? Tā prot dziedāt vienīgi Alvīnestante. Jaunībā pirmā bijusi, kura godos uzsākusi dziesmu. Var jau saprast, jo pati taču ar saimnieka dēlu apprecējās, ne kalpa, - Maija prātoja.
Man pietrūka dūšas prasīt, kur viņa tādas zināšanas smēlusies.
- Ejam nu! Alvīnestante vairs nedzied.
Patiešām bija iestājies klusums. Nedrošiem soļiem tuvojāmies, manuprāt, liktenīgajai vietai. Maija sparīgi pieklauvēja - tā māca labais tonis. Nezinu, kur to biju dzirdējusi, bet šoreiz zināju, ka Maija rīkojusies saskaņā ar labo toni.
- Iekšā! - atskanēja kādas vecīgākas sievietes balss.
Mazliet biju vīlusies, jo klusībā tomēr cerēju, ka varbūt sadzirdēšu nepazīstamās meitenes balsi. Nekā!
- Nāciet vien iekšā! - pretī iznākusī sieviete laipni aicināja.
Ak tāda bija tā Alvīnestante: sirma, bet staltu augumu. Visvairāk piesaistīja viņas acis - tajās bija dzīvīgums, un tā vien šķita, ka tur lēkātu vāverēni. Acis! Kur jau es tādas biju redzējusi? Kā tad! Iekšēji uzgavilēju - tām taču bija līdzība ar meiteni fotogrāfijā! Mana sirds priekā ietrīcējās. Alvīnestante smaidīja. Šunelis lietpratīgi apošņāja mūsu nesumu. Alvīnestante pienāca klāt un, noglāstījusi manu galvu, sacīja:
- Ak tāda tu esi, Ilzīt! Gandrīz vienā vecumā ar mūsu Gundegu.
Skatījos apkārt - nekur Gundegu neredzēju. Varbūt, ka pati ienāks istabā. Nekas, pagaidīšu!
Alvīnestante jau bija pievērsusies Maijai, kura lietpratīgi cēla no somas olas un citu ēdamo. Viena ola bija ieplīsusi. Maija pašķielēja uz manu pusi. Jutos vainīga un pagriezu galvu uz otru pusi: vajadzēja arī man skriet kā negudrai! Tad visas olas būtu veselas. Par laimi, Alvīnestante nekā nesacīja: tāpat pankūkām vajadzēšot.
Pankūkas! Sen nebiju nekā tāda baudījusi. Alfrēdonkulis jau ar to nenoņēmās un arī man neļāva, kā pats teica, niekoties. Maijas vārdiem runājot - vīrietis paliek vīrietis. Es gan sacīju, ka viņš ir pārāks par citiem.
Maija bija atdevusi arī avenes, par tām Alvīnestantei bija vislielākais prieks. Pa pusei apvītušās puķes viņa ielika vāzē: tīri glīti izskatījās. No ceļa atvilkušas elpu, piekritām Alvīnestantes ieteikumam noskaloties un dārzā atpūsties. Pēc brīža abas ar Maiju plunčājāmies - viss nogurums bija atņemts kā ar roku. Jutu, ka ļoti gribas ēst, tāpēc neliku sevi divas reizes lūgties, bet ēdu, ko liek priekšā. Maija uzvedās gluži kā būtu mana māsa. Nu viņai jau ir, no kā mācīties. Man nebija neviena, tāpēc domās atkal atgriezos pie Gundegas. Gaidīju izdevīgu brīdi, lai parādītu noglabāto fotogrāfiju. Maija jau bija paēdusi un lietišķi apvaicājās, kur var noskalot traukus.
- Tagad nē, vēlāk, - atsacīja Alvīnestante un pievērsās man. – Kā tev, Ilzīt, patīk „Silgaiļos’’? Vai Alma mājās?
Pēkšņi apjuku un nezināju, ko atbildēt.
- Nav Almastantes mājās, un “Silgaiļos” jūtas ļoti labi, - manā vietā atbildēja Maija.
Es, galvu nodūrusi, knibinājos ap pogu.
- Kautrīga esi. Nu jā, mēs jau redzamies pirmo reizi, varēja jau krusttēvs pats atvest, - bilda Alvīnestante.
- Nē, mēs jau pašas gribējām atnākt, pie reizes arī ogas salasīt. Nav jau tālu, - es pēkšņi ierunājos, jo baidījos, ka Alvīnestante nepasaka ko sliktu par krusttēvu.
- Sadziedājušās gan esat abas, - viņa iesmējās. - Tas ir labi, kad atnācāt ciemos. Varēsim iziet dārzā, pasēdēt, parunāties.

Turpmāk – vēl!

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Mīlestība mūža garumā

Kategorijas