Mūžs raibs kā dzeņa vēders

2017. gada 30. jūnijs 00:00

2512

Viss iespējamais, kas vien varēja būt, ir bijis – tā par savu dzīvi saka Alūksnes un Apes novadu politiski represēto kluba “Sarma” vadītāja Dzidra Mazika, kura šodien Alūksnes muzejā pulksten 16.00 svinēs savu 80.jubileju. Dz.Mazika ne mirkli negaužas par to, kā ir bijis, un smej, ka jādomā, kā nodzīvot atlikušos 20 gadus līdz simtam. “Neatskatos atpakaļ, tikai uz priekšu,” teic viņa.
Tomēr, atskatoties pagātnē, saulainajā bērnībā, Dz.Mazika sarunu iesāk ar stāstu, kā viņa tikusi pie sava vārda. “Mani ļoti interesēja, kā esmu tikusi pie sava vārda. Vēl tagad, pēc daudziem gadiem, atceros, kā tas bijis, kā man to stāstīja. Mans tēvs rakstīja savai sievasmātei, manai vecmammai, vēstuli, ka ir piedzimusi meitiņa un ir domāts likt vārdus Dzidra, Rasma, Mirdza. Pēc kāda laika vecmamma rakstījusi pretim, ka nav iebildumu pret nevienu no vārdiem, bet bērnam trīs vārdus gan nevajagot likt un prātīgākais būtu palikt pie pirmā vārda. Tā es tiku pie sava vārda. Acīmredzot sarakste ar to beigusies, jo, pirmo reizi tiekoties ar vecmammu no mammas puses, atceros, ka viņa man prasīja, kāds man ir vārds. Viņa ļoti atviegloti nopūtās, ka esmu Dzidra,” atceras Dz.Mazika.
- Kāda atmiņās saglabājusies bērnība?
- Cik sevi dzīvē atceros, man nekad nav bijis tā, ka nebūtu kāda pienākuma. Pienākumi ir bijuši vienmēr un vienmēr bijuši tādi, ko es varu izdarīt, kas man ir bijuši pa spēkam. Atmiņā spilgti saglabājušās ganu gaitas bērnībā. Bija jāgana liels bars ar aitām. Domājat, ka man nekādu citu nodarbju nebija? Protams, bija - lai viņas pašas ēd un plūc zāli. Taču, līdzko es nodevos savām nodarbēm, kā aitu barvede ieblējās, tā viss bars aizgāja. Viņa bija nejauka un manus nervus krietni bendēja. Atceros vienu gadījumu, kad vecāku nebija mājās un es ar visu aitu baru izdomāju iet mājās. Mājās bija tikai vecmamma, kura bija ļoti labestīgs cilvēks, un zināju, ka viņa mani sapratīs. Tavu nelaimi - tieši tēvs brauca mājās. Taisnojos, ka acis sāp, un rādīju, cik man maza stibiņa. Viņš man jautāja, vai aitas redzu. Protams, ka redzēju. Atnesa trīs rīkstītes un lika iet ar aitām atpakaļ. Tas, ka man acis sāp, netika ņemts vērā, tāpēc vaļošanās nesanāca.
Ir piedzīvots ļoti daudz. Ir redzēts ļoti daudz. Kara laiks, pēckara laiks, bēgļu gaitas... Pēckara laiks, manuprāt, bija visdrausmīgākais. 1945.gada rudenī liels pārdzīvojums man bija mazās māsiņas nāve. Viņa nomira, sēžot mammai klēpī un stiepjot mums visām rociņas pretim. Toreiz ārstu nebija, un, kādēļ nomira, neviens īsti nezina. Tas bija mans pirmais pārdzīvojums. Ilgi domāju, kā tas tā var būt... Sev teicu, ka es gan nemiršu, jo man tik daudz viss kaut kas patika. No trim māsām dzīva vairs esmu tikai es, vecākā.
Pēc māsas bērēm tēvs un kaimiņi aizgāja partizānos. Tad nu gan sākās... Nevienu dienu, nevienu nakti nevarējām mierīgi gulēt, jo nezinājām, kurā brīdī aplenks māju. Arī mums, bērniem, bija savs uzdevums - mūs izmantoja kā sakarniekus. Tā tas turpinājās līdz 1946.gada rudenim, kad izdeva dekrētu, ka jālegalizējas un jānodod ieroči. 1947.februārī mūsu tēvu arestēja, un tā gada vasarā saņēmām mazu papīra strēmeli, kuru tētis bija izmetis pa vagona spraudziņu. Cilvēki to bija pacēluši un atsūtīja. Paldies viņiem! Viņš rakstīja, ka viņus ved uz Austrumiem. Par viņu neko vairāk nezinājām līdz 1954.gadam. Visas ģimenes rūpes, bērnu audzināšana palika uz mammas pleciem, līdz es kā vecākā sāku strādāt un palīdzēt mammai.
- Jūsu ģimeni izsūtīja 1949.gadā, kad jūs vēl bijāt bērns. Vai tobrīd sapratāt notiekošo?
- Lielākās skumjas bija par to, ka jāpamet mājas, kur palika mans mīļais jēriņš. Jēriņu mamma nepieņēma, tādēļ man viņš bija jābaro ar pudelīti. Rūpēties par viņu vairs nevarēju, tādēļ jutos ļoti skumji. Raizējos, kā viņam iet, jo nepalika neviena, kas par viņu rūpētos. Tās bija pirmās skumjas. Nākamās bija par to, ka vairs nevarēšu pētīt strazdu būrus un skatīties, kurā pirmajā iemitināsies strazdi. Vēl skumu, ka vairs neredzēšu bezdelīgactiņas, kuras auga tikai vienā norā. Šo augu tā arī vairs nekad neesmu dabā redzējusi. Pēc izsūtījuma tajās mājās vairs neatgriezāmies...
- Bet pati izvešana?
- Tā bija arī vienīgā reize, kad Latvijas himnu, vagoniem šķērsojot Latvijas robežu, dziedāju, tupot uz ceļiem. Pirmā nometinājuma vieta bija desmit kilometrus no Tomskas – šķirnes lopu sovhozs. Tur vēl bija ziema, dziļa sniega sega. Vienā šaurā istabā dzīvojām 30 cilvēki. Otrā rītā, kad modāmies, redzējām, ka pa logu cits pie cita piespiedušies skatās vietējie kalmiki. Ļoti daudzu bērni, tajā skaitā latviešu bērni, saslima ar masalām līdzīgu slimību. Slimoja arī vietējo bērni. Saslimām arī mēs ar māsu. Izdzīvojām bez zālēm. Vietējo bērni mira, un iedzīvotājas nicinoši teica – redz, kā viņiem pat Dievs palīdz. Tā paša gada vēlā rudenī ar kuģi mūs pārvietoja uz citu izsūtījuma vietu – Krasnojarsku. Šodien saprotu, ka mēs bijām nolemti iznīcībai. Kuģī, ar kuru braucām pa Tomas upi, brauca tikai mātes ar bērniem. Mūs veda strādāt meža darbus mežniecībā. Nokļuvām Belorajas sādžā, kur arī dzīvojām šaurībā un gulējām cilvēks pie cilvēka. Mana guļasvieta bija pie ārdurvīm, tāpēc atkal pamatīgi saslimu. Man bija ļoti augsta temperatūra - vairāk nekā termometrs spēj parādīt. Nezinu, cik dienas bezsamaņā gulēju, bet pamostoties nevarēju pacelt galvu, jo mati bija piesaluši pie sienas. Tam sekoja darbs mežā, trūkums... Salīdzinoši agri, 14 gadu vecumā, sāku strādāt. Tas gan nenozīmēja, ka mēs nenodarbojāmies ar pašdarbību. Pa vakariem mācījāmies dziedāt, dramatizējām tautas dziesmas. Vecgada vakarā sniedzām koncertu, istabiņu pārveidojot par zāli ar skatuvi un skatītāju krēsliem. Tas negāja secen vietējiem, un mūs pat paaicināja uzstāties vietējā sādžas klubā. Sniedzām pat divus koncertus, un zāle abas reizes bija pilna cilvēku. Mūs pat izvirzīja apgabala skatei, uz kuru, saprotams, mūs neviens nepalaida. Lai cik grūti bija apstākļi, cilvēki darīja arī sirdij tuvas lietas.
1955.gada decembrī mūs atbrīvoja, bet gads bija jānostrādā līdz beigām. 1956.gada 3.janvārī varējām atgriezties dzimtenē. Tad jau bijām pieauguši. Citas satiksmes nebija un varēja tikai vasarā pa upi kuģot. Mēs negribējām gaidīt. Uzzinot, ka reizi mēnesī līdz Omskai lido “kukuruzņiks”, sēdējām un gaidījām lidojumu astoņas dienas, jo, īsti kad lidos, nezināja.
- Kā bija atgriezties?
- Sajūtas bija lieliskas! Vai, dieniņ! Apturēt mūs vairs neviens nevarēja! Lai gan zinājām, ka neviens mūs atplestām rokām negaida. Problēmu bija daudz. Nepierakstīja, kamēr nebija dzīvojamās platības, bet darbā neņēma, kamēr nebija pieraksta. Mana pirmā darbavieta bija komunālo uzņēmumu kombināts - biju sezonas strādnieks dārzniecībā. Vēlāk pieņēma kā pastāvīgu strādnieci. Sāku mācīties vakarskolā un vēl līdz šai dienai esmu pateicīga skolotājiem. Gadu pārtraukums bija liels, un Krievijā skolā negāju. Pirms izsūtīšanas biju mācījusies tikai trīs klases. Divos gados apguvu trīs klašu vielu, kam sekoja mācības vidusskolā. Mani ievēlēja par klases vecāko. To uzzinot, mamma raudāja. Viņa man teica: “Meit, kas tu biji... tu nebiji nekas, bet tagad esi klases vecākā!” Tā par klases vecāko biju visus vidusskolas gadus. Iestājos Latvijas Valsts universitātē Bioloģijas fakultātē. Vienu laiku strādāju finanšu sistēmā, pēc tam – Apes vidusskolā, vēl pēc tam vairāk nekā 20 gadus – veterinārajā laboratorijā Alūksnē.
- Jums piemīt līdera un organizatoru spējas.
- Represēto klubu vadu kopš 2004.gada 13.novembra. Līdz tam klubu vadīja mana māsa, bet 2004.gada augustā viņa nomira. Līdz tam biju biedre, bet aktīvi nedarbojos. Neuzskatīju, ka amats būtu jāmanto kā Vidusāzijā, bet piekritu turpināt māsas Rūtas darbu. Šobrīd visa mana ikdiena tiek veltīta tikai klubam.
- Pateicoties jums, ir tapušas videofilmas, izdodas grāmatas, kurās apkopotas represēto atmiņas.
- Mana dulluma dēļ tas viss ir. Godīgi varu pateikt - ja es kaut vienu mirkli būtu nobijusies, nekā no tā visa nebūtu. Vienai daļai bija uzskats, ka tas nav vajadzīgs. Mana pārliecība - ja mums pietika spēka visu to pārdzīvot, tad mums jāpietiek spēkam, lai to varētu pastāstīt citiem. Kad mani ievēlēja, biedriem teicu - ja es esmu šajā vietā, tad esmu šeit, lai strādātu, pie sava krēsla pielipusi neesmu, un, ja kāds vēlas un uzskata, ka padarīs labāk, kvalitatīvāk, kvantitatīvāk, lai nāk manā vietā. Līdz šim neviens nav nācis. Kopā esam izdevuši astoņas grāmatas un vairāk nekā desmit filmas. Tas ir liels darbs! Vācot materiālus, katru vakaru atbraucot mājās, pārdomāju likteņstāstus, ko dienā biju dzirdējusi. Es tos “izlaidu” caur sevi. Visi mani mācīja neņemt to visu tik personīgi. Kas tas ir par darbu, ja nav sirds klāt? Darīt tikai darīšanas pēc? Ķeksītim?
- Bagātīgs krājums! Ir gandarījums par padarīto?
- Līdz šim neesmu vēl skaidri to aptvērusi. Es neatskatos atpakaļ, tikai uz priekšu. Iznākot pirmajai grāmatai, cilvēkiem bija dalītas jūtas. Kad iznāca otrā, cilvēki man jautāja, vai var tikt arī pie pirmās. Nesen viena prestiža Rīgas skola jautāja pēc mūsu izdotajām grāmatām par pretošanās kustību.
- Zinu, ka nesen piedalījāties represēto konferencē Igaunijā.
- Tāda notika pirmo reizi. Parakstījām sadarbības līgumu, kas paredz rīkot kopējus pasākumus, apkopot atmiņas, informēt citam citu par saviem darbiem. Lietuvieši ir ļoti čakli uz grāmatu rakstīšanu, arī mums sadāvināja. Viena ir angļu valodā, pārējās lietuviešu valodā. Jā, igauņus un lietuviešus pārstāvēja valsts organizācijas, bet mēs, alūksnieši, bijām Latvijas pārstāvji.
- Kā jūtaties, dzīvojot Latvijā? Vai tā ir tāda, kā gribētos?
- Viens ir vēlēšanās, otrs – realitāte. Realitāte ir tā, ka mums ir Latvija, sava valsts, sava valoda, un par to nu mums ir jāpastāv. Nekas pats no sevis nerodas. Pie tādas atziņas esmu nonākusi vairākkārt. Tas, kas ir piedzīvots un pārdzīvots... būtu grēks sūdzēties. Cilvēkiem gribas, lai visu noliek priekšā un nekad ne pie kā nav vainīgs, katram sevis žēl. Savā laikā Amerikas Savienoto Valstu prezidents Džons Kenedijs teicis: “Ko tu esi iedevis valstij? Ko tu esi izdarījis?” Mēs gribam, lai viss būtu, bet dot? Vienīgais, kas mani apbēdina - esam izaudzinājuši vienu daļu slaistu paaudzi. Mēs, bērni būdami, strādājām, bet tagad pieauguši vīrieši spēka gados pat nedomā strādāt, jo vieglāk ir saņemt pabalstu. Tas mani ļoti sarūgtina. Jā, ir jāpalīdz ģimenēm ar bērniem, bet ne slaistiem, kuriem nav kauna. Ir jāstrādā! Galvenā vērtība – ko mēs paši varam izdarīt.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Mūžs raibs kā dzeņa vēders

Kategorijas