Tur aiz mākoņiem ir saule II

2010. gada 17. janvāris 10:01

1077

Neskati vīru no cepures!
Norvēģijā var nobraukt simtiem kilometru un visur redzēt stipri līdzīgas pusotra stāva mājas, kuras latviešiem šķiet neierasti pieticīgas. Tās ir celtas no neēvelētiem dēļiem, kuri pēc tam nokrāsoti. Turklāt starp tām nav neviena grezna savrupnama, kādi ir Latvijā katrā apdzīvotā vietā.

Arī pilsētas mūsu izpratnē grūti dēvēt par pilsētām, jo tikai centrālajās ielās slejas divu stāvu koka nami, bet tālāk – tāda pati pusotra stāva apbūve. Kāpēc? “Norvēģi nevēlas izrādīties, jo viņiem svarīgāka liekas vienkāršība un ērtība. Mājas ir gana plašas, turklāt ir stingri noteikumi, kā tās jābūvē, lai būtu siltas un netiktu pārkurinātas. Zema apbūve acīmredzot ir tradicionāla, jo ir piemērotākā vietējiem apstākļiem. Nevienā mājā nav mūrētas krāsns. Ir kamīni un ”Jotul” krāsniņas,” stāsta Jolanta. Tiesa, katrā mājā ir visa nepieciešamā sadzīves tehnika.

Norvēģi cenšas saglabāt savas ieražas gan būvniecībā, gan māju iekārtošanā un citās lietās. Pie mājām ir plašas terases un balkoni saules pusē. Mājas kalnu saulainajās nogāzēs ir dārgākas. Par konservatīvismu liecina, piemēram, guļbaļķu būvfirmas saimnieka nevēlēšanās iegādāties elektrisko ēveli, kas Latvijā tiek uzskatīta par nepieciešamu šāda veida ražotnē. Turpretim norvēģis uzskata, ka strādnieki baļķu apstrādei var iztikt ar rokas ēveli. Toties darba devēju un ņēmēju savstarpējā attieksmē valda cieņa. Nav arī svarīgi, cik katram ir naudas un īpašuma. “Kad pie mums atbrauca miljonārs, neviens nespēja pat iedomāties, ka iesirmais vīrs vienkāršā darba apģērbā ir bagāts. Turklāt pats ar traktoru atbrauca pēc zāģskaidām, nevis atsūtīja kādu strādnieku,” skaidro Kaspars.

Nav sliktu laika apstākļu
Elektroenerģijas ražošana ir privāts bizness, bet tās pārdošana ir valsts monopols. Acīmredzot tas ir izdevīgs bizness, jo Rendalenas ielejā blakus nelielai elektrostacijai tiek būvēta vēl viena. Pašlaik būvētāji “graužas” cauri klintij, lai upei liktu plūst pa jaunu gultni un ražot elektroenerģiju. Līdz ar šo būvnieku ierašanos radītas jaunas darbavietas. Arī Gundega atrada sev darbu, viņa rūpējas par elektrostacijas būvētāju telpu uzkopšanu. Apbrīnojami, bet šiem strādniekiem ir nodrošināti lieliski sadzīves apstākļi un ēdināšana. Dažu dienu laikā tika saslietas mājas, kurās ir istabiņas ar sanitārajiem mezgliem un dušām. Ir ēdnīca un kopējas atpūtas telpas. “Mani pārsteidza strādnieku attieksme pret manu darbu. Visi smaida, sveicina un ne tikai piedāvā palīdzību, bet arī patiešām palīdz,” stāsta Gundega. Šim darbam bija paredzēti divi strādnieki, bet Gundega visu paveic viena. Iespējams, ka norvēģi ar noteikto stundu likmi darba samaksā ir kļuvuši gausi, tāpēc latvieši viegli spēj paveikt vairāk. Mums neparasti šķiet, ka darba devēju pienākums ir nodrošināt gan labus apstākļus darbam (arī kafijas pauzes), gan laika apstākļiem atbilstošu darba apģērbu. Tāpēc Norvēģijā var strādāt jebkuros laika apstākļos, arī lietū, vējā un putenī. “Kad mums bija kalnos jāceļ guļbūve, vispirms devāmies uz veikalu izvēlēties piemērotu apģērbu. Par to maksā darba devējs,” norāda Kaspars.

Sociālais kapitāls – laipnība
Liekas, katram latvietim ir ne viens vien stāsts par norvēģu apbrīnojamo laipnību, sirsnību un pacietību. Kaspars apmēram gada laikā tikai reizi redzējis, ka viņa darba devējs noskaišas uz kādu strādnieku. Taču par to liecināja vien piesārtusī seja, bet ne ass vārds vai rīcība. Protams, latvieši vēl nav apguvuši norvēģu valodu un slikti zina arī angļu valodu. Tad nu paši brīnās, ka saimniekam ir pacietība kaut pusstundu skaidrot, ko viņš vēlas. Kuriozs iznāca, kad kāds norvēģis atbrauca uz ražotni pēc aitu vilnas, ko izmanto guļbūvju siltināšanai. Kad neskaitāmi skaidrojumi nelīdzēja, norvēģis pateica: “Bē!”- un bija pilnīgi skaidrs, ko viņš vēlas. Gundega stāsta, ka pacietība ir raksturīga visiem un visur – skolā, bankā, komūnā (pašvaldība)... Neviens nekliedz un nedusmojas, ka nav laika.

“Mani pārsteidz norvēģu sirsnīgums. Iedomājies – viņi paši atbrauca pie mums un piedāvāja māju! Viņi ir gatavi ņemt savā pagalmā mūs, svešus cittautiešus! Un vēl palīdzēs sameklēt gultas un iedos galdus! Skapju mājā jau ir papilnam, arī virtuve ir iekārtota,” atklāja Gundega pēc tam, kad viņas ģimenes apdzīvotā māja izrādījās nepiemērota šīs ziemas aukstumam, kas pārsniedza mīnus 30 grādus. Šķiet, vai visi Rendalenas ielejas iedzīvotāji bija iesaistījušies siltākas dzīvesvietas meklējumos latviešu ģimenei, līdz kopējie pūliņi vainagojās ar visiem iepriecinošu rezultātu. Gundega secina, ka norvēģi sirsnīgi un atsaucīgi ir tāpēc, ka viņi tā tiek audzināti kopš bērnības. Pārējie skolēni viņas dēlam Reinim aplaudēja, kad viņš dalīja savu pusdienu maizi ar kādu, kurš to bija aizmirsis. Katrs skolēns ne tikai sarakstās, bet arī sūta materiālu palīdzību bērniem Āfrikas valstīs. Tad, protams, nav jābrīnās, ka draudzīgi tiek uzņemti ne tikai latvieši, bet arī taizemieši un bēgļi no Somālijas. Tiesa, ir viena piebilde. Ne tikai visas durvis, bet arī sirdis tiek atvērtas tiem, kuri sevi apliecina kā uzticamus un godprātīgus cilvēkus.

Vairāk izvēlas sportisku atpūtu
Kad ciemojos tur, man sākumā šķita, ka ir garlaicīgi dzīvot ielejā, kurā ir mazi veikaliņi, skola, kafejnīca... Taču izrādījās, ka patiesībā tur iespēju veselīgai atpūtai ir vairāk nekā Latvijā, kur katrā pagastā ir izremontēta kultūras pils un uzcelta sporta zāle. Kalnā ir slēpošanas trase ar pacēlāju. Ielejā ir slidotava un hokeja laukums, kas ir zem jumta, kā arī trase slēpošanai. Ja nepatīk baudīt ziemas priekus, var doties uz šautuvi vai sporta zāli pie skolas. Tur ir arī kalniņš, no kura skolēni vizinās garajā starpbrīdī, kas ilgst stundu. Ja vēlas, var izmantot peldbaseinu.

Zemledus makšķerniekiem ir īsta paradīze, jo upes un ezeri, lielāki un mazāki, ir visur. Mani pārsteidza, ka norvēģi līdakas atzīst par negaršīgām un gandrīz neizmanto uzturā. Augstāk tiek vērtētas foreles, alatas un sīgas. “Zivju ir daudz, tāpēc tās izmakšķerēt var katrs iesācējs. Līdakas ķeras vienmēr,” secina pusaudzis Artis.

Vasaras mēnešos sporta nodarbībām un spēlēm var izmantot stadionu, kurā ir gan dažādi sektori, gan futbola laukums. Protams, notiek arī saviesīgi pasākumi. Tos parasti rīko viena vai vairākas darbavietas saviem strādniekiem. Savukārt pensionāri labprāt dodas iedzert kafiju un papļāpāt uz kafejnīcu. Šiem braucieniem viņi var izmantot taksometrus, par kuriem maksā komūna.
Īpašas ir norvēģu attiecības ar alkoholu. To var iegādāties tikai valsts veikalos, kuru darba laiks ir līdz pulksten 19.00 tikai darbdienās. Rendalenas ielejā dzīvojošajiem līdz tuvākajam šādam veikalam ir 75 kilometri. Mazajos veikaliņos var nopirkt vāju alu. Nav jau, protams, tā, ka norvēģi nedzer. Gandrīz katrā lauku sētā brūvē “savu marku”, bet tikai pašu vajadzībām. Taču latviešiem vēl nav gadījies redzēt piedzērušos norvēģi. “Liekas, būtiska ir sabiedrības nostāja – tur necieš ālēšanos un bļaustīšanos,” spriež Kaspars. Miers, pārticība un sakārtotība ļauj dzīvot mierā un saskaņā arī latviešu ģimenēm. Esot tālu prom no tuviniekiem, radiem un draugiem, savstarpējās attiecības ģimenēs kļūst vēl ciešākas un mīļākas.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Tur aiz mākoņiem ir saule II

Kategorijas