Mīlestība mūža garumā

2017. gada 7. jūlijs 00:00

167

Sākums 22.un 30.jūnija numuros.

Man dega tikai viens jautājums - nepazīstamā Gundega. Kaut kā negribējās Maijas klātbūtnē jautāt. Pirmo reizi mazliet saīgu par Maijas klātbūtni - varēja taču paieties kaut kur arī viena pati. Taču ātri saīgums pārgāja, jo tieši Maija bija tā, kura atveda mani uz “Zvirgzdiņiem”. Tagad ceļu zināju un tuvākajās dienās atnākšu viena pati, tad arī parunāšos ar Alvīnestanti. Laiks ritēja ātri. Saule jau iegriezās pēcpusdienā, un Alvīnestante gāja cept pankūkas. Abas ar Maiju nolēmām mājās braukt ar autobusu: pieturā parasti iekāpa arī zēni, un Maija gribēja satikt Jāni. Tikmēr Alvīnestante sauca launagā, bet man vairs negribējās braukt projām un gudroju, ka varētu palikt līdz rītam.
- Vēders tā kā iesāpējās, - es, saviebusi muti, vāri ierunājos.
Maija iespurdzās - es parādīju mēli. Paklausīgi sekoju satrauktajai Alvīnestantei uz virtuvi un paklausīgi izdzēru rūgtās zāles. Nekā laba mana mānīšanās nedeva. Visu pankūku garšu pārņēma zāļu sūrums. Alvīnestante to saprata un iedeva karotīti ar medu.
- Garšīgs gan! Paldies!
- To man kaimiņu Rūdis atnesa, viņiem pašiem bites, - stāstīja Alvīnestante.
Tagad vai nekad - un, ievilkusi elpu, es iejautājos:
- Alvīnestante, es pie Almastantes atradu vienu bildi. Varbūt pazināt viņu? - es steidzīgi izvilku no kabatas noslēpumainās meitenes fotogrāfiju.
Alvīnestante to paņēma, un viņas sejai pārskrēja saulaina atblāzma. Šajā brīdī tā īpaši atgādināja noslēpumaino meiteni no fotogrāfijas.
- Tā taču Gundega, mans ziediņš, - maigi čukstēja Alvīnestante un, attapusies, ka es nekā nezinu, apņēma mani ap pleciem. - Es, Ilzīt, to meiteni pazīstu ļoti labi. Viņa piedzima rītausmā, esmu Gundiņas vecmāte. Kādu laiku es to meiteni arī auklēju. Tas ir smags, garš stāsts, un to dienu notikumi tikai grāmatās un cilvēku atmiņās dzīvo. Ne vienu brīdi Gundiņu neesmu aizmirsusi. Tu saki - līdzīga man? Var jau būt, par to varu tikai priecāties. Labi, ka man parādīji fotogrāfiju. Ticu, ka Almai tajos juku laikos bija pat bailes par to ieminēties. Gundegas vecvecākus taču izveda. Pat nezinu, par ko. Kārtīgi cilvēki bija. Tas meta ēnu uz visiem radiem, kā jau tādos laikos. Ne tādiem pēc tam darbu deva, kā uz tautas ienaidniekiem skatījās. Tu laikam nezini, ka Gundegai bija arī brālis. Arī viņu labi pazinu. Viņa vairs nav. Nerunāsim vairs par tik smagām lietām. Iesim uz istabu. Maija būs nogaidījusies, - aicināja Alvīnestante.
Es priecājos, ka tagad zināju nepazīstamās meitenes vārdu, un reizē skumu, ka viņa nav mana māsa un, pēc visa spriežot, ir jau pieaugusi. Labi, ka man bija tāda draudzene kā Maija. Viņa noteikti palīdzēs sameklēt jau pieaugušo Gundegu.
No rīta piecēlos agri, lai gan parasti gulēju līdz brokastīm un cēlos tikai tad, kad krusttēvs jau kafijai bija uzlicis vārīties ūdeni. Vēl biju sapņa iespaidā, it kā esmu lielā pļavā, kur tāda kā grīda ir. Te pienāk Gundega, paņem mani aiz rokas un saka: „Ilzīt, mēs stāvam vietā, kur es piedzimu.” “Alvīnestante par to nekā nestāstīja,” mēģinu runāt. “Nekas, gan viņa par to pastāstīs. Tikai viņa noklusēs, kur esmu tagad.” - “Kāpēc?” - “Tā vajag, pacieties, gan mēs tiksimies!” Gundega noglāsta manu roku un aiziet. Gribu vēl ko sacīt, bet asaras spiež ciet kaklu.
Sapnis bija tik dzīvs, ka joprojām ar acīm meklēju Gundegu. Mamma sacītu, ka sapnis ir pravietisks. Galvenais bija tie zīmīgie vārdi - mēs tiksimies! Mēģināju atcerēties, vai Gundega minēja kādu skaitli. Maija reiz teica, ka pēc tā varot noteikt precīzi mēnešus, gadus. Nē, neko citu Gundega neminēja. Vienīgi to, ka man jābūt pacietīgai. Tieši tā man pietrūka visvairāk. Visu laiku bija tāda sajūta, ka tepat līdzās stāv Gundega.
Nākamajā dienā aizbraucu viena pie Alvīnestantes. Maija bija aizņemta un šoreiz līdzi nevarēja doties. Aizgāju līdz dārzam, brīdi pagrozījusies, ieraudzīju zemē nomestu konvertu. Uzmanīgi pacēlu. Uz aploksnes glītiem burtiem bija rakstīta adrese. Sataustīju, ka iekšā ir vēstule. Vecāki mācīja, ka svešas vēstules nedrīkst lasīt, taču šoreiz kārdinājums bija pārāk liels. Nolīdusi dārza vistālākajā stūrī, atvēru salocīto lapu.
“Mīļā, māmiķīt!
Es Tevi ļoti, ļoti mīlu! Mamma un pārējie arī ļoti mīļi, bet Tu esi vismīļākā visā pasaulē. Mājās bieži Tevi pieminam. Pie mums ciemos bija Almastante. Atveda visādas labas lietas. Stāstīja, ka pie viņiem dzīvojot kāda meitene. Nedzirdēju viņas vārdu, jo mani pasauca māsa. Vairāk arī par to meiteni nezinu. Mums tagad iet labāk. Mamma slauc govis, mēs ejam skolā. Māmiķīt, ļoti gribu Tevi redzēt! Mammucis saka, ka vēl nedrīkstot, arī vēstuli rakstu slepus, jo tomēr gribas Tevi kaut vai šādi samīļot.
Tava mīļā Gundega”
Lasīju vēstuli jau kuro reizi, acis pildījās ar asarām: “Gundega! Cik viņa ir jauka!” Tikai nesapratu, kāpēc tāda slepenība. Kāpēc Alvīnestante nedrīkstēja turp braukt? Maija teiktu, ka te kaut kas nav kārtībā. To jau es pati apjautu. Sirdī mazliet kremta, ka Gundegai ir māsa, žēl, ka Gundega nekā nezināja par mani. Nezināja, ka viņu domās saucu par savu māsu. Atpakaļadreses nebija. Tas mani saskumdināja no jauna, un es ļāvu vaļu asarām. Brīdi pabēdājusies, jutos labāk, apsvēru iespēju, kā Gundegai uzrakstīt vēstuli. Taču reizē sapratu, ka tā ir liela mīkla un man būs krietni jāpapūlas, lai to atrisinātu. Aptvēru, ka rokās aizvien turu vēstuli, nesapratu, ko ar to lai daru. Nomest zemē nebūtu prāta darbs. Tad iedomājos aploksni ielikt Alvīnestantes jakas kabatā. Domāts – darīts. Pēc brīža atviegloti atgriezos pagalmā un apsēdos uz soliņa.
Alvīnestante pavēra durvis un aicināja ēst. Es kaut ko nenoteiktu zem deguna nomurmināju, kas varētu arī nozīmēt, ka esmu paēdusi. Pienāca laiks iet uz autobusu. Ātri paņēmu somu un gāju. Tobrīd vēl nezināju, ka šajās mājās viesojos pēdējo reizi un Gundegas fotogrāfija pie manis paliks tik ilgi, kamēr, pati to viņai atdošu rokās. Dzīve grieza savas dzirnas, un es tāpat kā citi virpuļoju tai līdzi.
Autobusā nosēdos pie loga, pamāju ar galvu Alvīnestantei. Neviļus roka ieslīdēja kabatā, kur gulēja Gundegas fotogrāfija. Tā arī neatdevu tantei - bija grūti, pārāk grūti no tās šķirties. Saule spīdēja tieši logā, šķitu tāla, sveša pati sev. Autobuss tuvojās mūsu pieturai, un jau pa gabalu ieraudzīju mammu. Pirmā izmetos no autobusa, visas nebūšanas aizmirsās - bija tik labi sajust mammas glāstu! Tikai pēc vētrainās tikšanās pievērsos Almastantei.
- Kur tad Alfrēdonkulis? - iejautājos.
- Abi ar tēti aizgāja līdz upei. Vīriešu ausīm nav jādzird sieviešu runas, - smējās mamma.
- Cikos tad brauksiet projām? - iejautājās Almastante.
- Ap sešiem ar vilcienu, ne agrāk, - mamma atsacīja, turēdama mani pie rokas.
- Ilzīt, Alfrēdonkulis tevi ļoti slavēja, - vēlīgi stāstīja Almastante.
- Par to labo sadzīvošanu man tev ir dāvana, - mamma izņēma no sainīša paciņu.
Attaisīju vaļā un man aizrāvās elpa! Tur bija tumši zilas vilnas un balta atlasa drēbes. Saviļņojumā piegāju pie mammas un apķēros ap kaklu.
- Trakais bērns, nenožņaudz mani, - viņa saviļņotā balsī runāja un pielika roku pie acīm.
- Līdz skolas laikam vēl divas nedēļas, un Almastante paspēs sašūt, vai ne? - viņa vērsās pie tantes.
- Protams, Edīt, - apmierināta par uzaicinājumu, atsaucās Almastante. - Uz jauno skolu varēs sapucēties kā princese.
- Uz jauno skolu? - biju neizpratnē.
- Tā sanāk, tāpēc jau atbraucām tev pakaļ. Daļa no iedzīves jau projām, tēti tur pārceļ darbā. Arī man ir vieta pasta kantorī. Dzīvoklis labs, un skola arī turpat līdzās. Tiklīdz Almastante sašūs svārkus un blūzi, tā brauksim projām. Gribējām jau šovakar, bet kādas dienas vēl paliekam. Tev taču, Alma, nebūs grūti mūs vēl te paciest? - smaidīdama jautāja mamma.
- Runā kā joks! - Almastante smiedamās iedunkāja mammai sānos.
Apmulsusi no dzirdētā, brīdi klusēju, tad pajautāju, kā sauks jauno skolu, kur turpmāk mācīšos.
- Sviķu vidusskola. Ar tādu pašu nosaukumu arī ciema padome, - matus glāstīdama, skaidroja mamma.
Turpmāk – vēl!

— Ieva Pētersone

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Mīlestība mūža garumā

Kategorijas