Mīlestība mūža garumā

2017. gada 21. jūlijs 00:00

Nobeigums. Sākums 22.jūnija numurā.

Maija atbrauca ciemos un sprieda, ka nebūtu par ļaunu ātrāk pašai sākt pelnīt naudu, tikai vecāki neļaujot. Es gan spriedu, ka Maiju neviens nepārrunātu, ja vien viņa pati gribēs beigt vidusskolu.
Atvasara jau klauvēja pie durvīm, un pēc divām dienām jau atkal sāksies jaunais mācību gads. Mans pirmais vidusskolas gads. Biju kļuvusi nopietnāka. Priecīgā noskaņojumā vēru skolas durvis. Starp pazīstamām sejām klāt bija nākušas jaunas. Mana solabiedrene arī bija aizgājusi mācīties citur. Laikam jau uz lauksaimniecības tehnikumu apgūt agronoma profesiju. Minēju, kura no jaunpienācējām apsēdīsies man līdzās.
- Labrīt! - atskanēja gandrīz pie pašas auss.
Pie manis bija pienākusi meitene ar garu bizi un jautājoši lūkojās uz brīvo vietu. Sapratu, ko tas nozīmē, un iepriecināta atbildēju, ka droši var sēdēt blakus. Iepazināmies. Jauno solabiedreni sauc par Aiju. Izrādījās, ka viņa pazīst manu mammu, jo abas strādājot pastā. Tikai tagad es atcerējos, ka pie mammas kolēģes reizēm nāca meitene, taču mēs nekad netikām runājušās. Es biju pārāk aizņemta ar savām problēmām, lai pievērstu citiem lielāku uzmanību. Aija laipni smaidīja, un drīz vien mēs runājāmies par dzīvi un aizvadīto vasaru. Izrādījās, ka viņa līdz šim mācījusies citā skolā un dzīvojusi pie krustmātes. Vairāk runām laika neatlika, jo atskanēja zvans un skolas dežurants aicināja uz aktu zāli. Arī pēc tam pie šī temata neatgriezāmies. Vidusskolā tomēr ir nopietnāka pieeja visam, sevī jutu, ka arī man negribas tik ļoti pievērsties tukšām runām. Skolā paklīda baumas, ka otrajā pusgadā mums nākšot jauns klases audzinātājs - vēl students. Viņam tā būšot pirmā darbavieta, bet mācības turpināšot neklātienē. Tagadējā audzinātāja bija neliela auguma, tumšmataina sieviete. Viņas seja bija laipna, bet tajā bija lasāmas skumjas. Tieši tā – skumjas. Kāda meitene mācēja teikt, ka skolotājai Laimai Gravai nesen nomiris vīrs. Vīra vecākiem esot māja citā rajonā. Viņa pārcelšoties dzīvot uz turieni, tāpat esot vidusskola un vajagot skolotājus. Cik tur taisnības bija, nezināju. Kad pienāks laiks, tad jau manīs.

***

Vidusskolas laiks pagāja vēja spārniem. Katrs izklīda uz savu pusi. Tikai mēs – es, Maija un Aija - palikām nešķiramas. Katrai bija sava profesija, arī sievas godā tikām - ar divu nedēļu atstarpi visām bija kāzas. Es apprecējos pirmā, bet esmu jau šķīrusies un tikusi pie otra vīra. Maijai un Aijai dzīve rit ar vienu vīru.
Manas darbdienas paiet muzejā. Kārtoju izstādei domātos materiālus. Domās biju nostaigājusi līdzi tiem cilvēkiem, par kuriem bija materiālos rakstīts. Daudzas atmiņas gulēja plauktos. Bieži iedomājos par tiem cilvēkiem, kurus sastapu savā bērnībā. Par “Silgaiļiem” un tur atrasto mazliet iedzeltējošo fotogrāfiju ar meiteni, kura aizvien lūkojās tālumā. Par Gundegu, kuru vēl aizvien neesmu satikusi, bet redzējusi avīzē. Reiz pat pa televizoru rādīja: Gundega ir slavena ārste, tālu projām no manas dzīvesvietas. Tagad jau gadiem par viņu nekas nav dzirdams. Fotogrāfija joprojām ir pie manis. Es lepojos ar to, ka man ir šī, kaut arī nelegāli iegūtā fotogrāfija. Gundegu joprojām vēlos satikt un gribu viņai pastāstīt, cik ļoti vēlējos viņu par savu māsu. Par to, ka Gundega augstu kotēsies, nebrīnījos. Viņa tāda arī izskatās. Iespējams, ka Gundegas netiešā klātbūtne vedināja mani skoloties tālāk, jo baidījos, ka nemācēšu runāties ar Gundegu. Nav vairs Almastantes un Alfrēdonkuļa - to man pastāstīja Maija. Mēs sazvanāmies un pa reizei arī satiekamies. Maija strādā skolā un būtībā ir tāda pati kā toreiz, kad dzīvoju pa vasaru „Silgaiļos’’. Maija ir Maija - kā vējš ieskrien, sapurina un aizskrien. Taču citādi ļoti jauka draudzene.
Izstāde aizkavējās, jo nupat mūžībā aizgāja mūsu direktors. Jauks, izpalīdzīgs, erudīts. Tikai noslēgts, ar sievu maz gāja sabiedrībā. Runāja, ka pēdējā laikā daudz gulējis pa slimnīcām. Pēdējā reizē, pirms tās lielās lēkmes, viņš un vēl citi te sēdējām un spriedām, kā labāk iekārtot izstādi. Toreiz viņš bija tāds ļoti atvērts un nedaudz pastāstīja par savējiem, es gandrīz aizrijos ar sviestmaizi, kad viņš pieminēja Gundegu. Pateica, ka tā esot viņa jaunākā māsa. Esot vēl Liene.
- Nu jau viņa ir ārste, tā pati, par kuru avīzēs rakstīja, - viena no kolēģēm piebilda.
- Tā pati gan, - apstiprināja Oskars.
Tā vien gribējās pajautāt, kad māsa brauks ciemos, un pastāstīt, ka viņu jau sen pazīstu pēc fotogrāfijas. Bet sakautrējos. Arī pārējie klusēja, un tā, nekā līdz galam neizrunājuši, šķīrāmies. Nākamajā rītā pienāca sēru vēsts - slimnīcā esot miris. Drausmīgi pat iedomāties - te bija cilvēks, te viņa vairs nav. Glabāšot sievas radu kapos kaut kur pie Staiceles. Vainags jau pasūtīts, arī par torti padomāts. Brauksim ar autobusu. Pārsimts kilometru sanāks. Kapa vietu jau mirušais neizvēlas. Mani nesatrauca pats brauciens. Bērēs bijām aicināti, nekā priecīga tur nebija, ja cilvēks labu strēķi pirms pensijas jāliek zārkā. Mani satrauca gaidāmā tikšanās ar Gundegu. Tādā brīdī jau nekāda runāšanās nesanāks. Varbūt, ka pie mielasta galda kādu vārdu pārmīsim. Varbūt uzzināšu konkrētu adresi. Galvenais - es pēc daudziem gadiem būšu beidzot viņu satikusi! Tas bija arī vienīgais mierinājums, ko varēju sev sniegt.
Smaga un skumja bija šī diena, kurā pavadījām savu direktoru - nu jau arī Gundegas brāli Oskaru. Viss notika pēc labākajām tradīcijām: visa ģimene, radi, draugi, bijušie un esošie darbabiedri, studiju biedri, paziņas. Starp bēru viesiem ieraudzīju arī vēstures skolotāju - to pašu, kurai uzdevu jautājumu par Sibīrijā izsūtītajiem. Laipni sasmaidījāmies. Tieši viņa mani pamudināja mācīties tālāk un strādāt muzejā. Daudz labu un sirsnīgu vārdu izskanēja no sirds. Pienāca mūsu kārta uzlikt vaiņagu. Man no uztraukuma aizkrita balss, tāpēc tikai ar mokām izdabūju:
- Paldies sakām mūsu direktoram, kurš daudz darīja mūsu muzeja izaugsmē. Paldies, ka viņš mums paspēja pastāstīt arī par savu jaunāko māsu, nu jau ārsti, Gundegu Ozoliņu. Tikai sāpīgi, ka mums, dzīvajiem, tagad jāsatiekas te - pie šķirsta. Bet gan jau tu redzi un smaidi savu sirsnīgo smaidu.
Kad beidzu savu sakāmo, uz kapa kopiņas nolaidās putniņš. Es sapratu, ka tā ir direktora dvēsele. Nezinu, kāpēc, bet man šķita, ka ir aizvērusies kāda cita smaga lapa un sākās kaut kas jauns un priecīgs. Klātesošie saviļņoti skatījās uz spridzīgo putnēnu. Netālu stāvēja sieviete, kuru jau sākumā atpazinu. Līdzās stāvēja stalts vīrietis, laikam jau vīrs, Gundegai piemērots. Tālāk stāvēja vēl kādi jauni cilvēki - vīrietis un sieviete. Sapratu, ka tas ir dēls ar savu sieviņu. Es piegāju pie Gundegas un, izteikusi līdzjūtību, sev par pārsteigumu pateicu, ka viņu jau sen pazīstu, ka man ir viņas fotogrāfija no bērnības laikiem. Gundega manī silti nolūkojās un, saņēmusi manu no uztraukuma trīcošo roku, iečukstēja, ka parunāsies vēlāk.
- Ilzīt, vēl taču nebrauksi projām? - pavedusi mani sāņus, viņa no sirds nopriecājās, ka beidzot esam satikušās. Un tā nebūšot pēdējā reize, jo stāstāmā esot ļoti daudz.

Izskaņa
Mēs aizbraucām uz “Silgaiļiem”. Staigājām pa māju drupām, runājām, runājām par cilvēku likteņiem un dzīvi, kura cilvēkus satuvina un atšķir. Vienā tādā sarunu brīdī es atdevu Gundegai fotogrāfiju. Viņa to uzmanīgi nopētīja un atdeva atpakaļ: lai stāvot vien pie manis, ja jau tik dīvainā kārtā tā nonākusi pie manis. Sirdī jūtu viņu kā māsu tāpat kā toreiz, kad tikai domāju, ka tā varētu būt. Reizē arī dziļa cieņa, jo Gundega visām grūtībām par spīti ir slavena ārste.
Vējš purināja vecās ābeles, un kāds sārts ābols nokrita Gundegai pie kājām. Dzimtas saknes dzen dzīvas saknes - tā domāju es, kad biju atkal savā muzejā. Izvilku no mapes fotogrāfiju, un šķita, ka tā vēl glabā Alvīnestantes asaru lāsi. Gundega smaidīja un it kā teica: “Vai es tev, Ilzīt, neteicu, lai gaidi - pienāks laiks un mēs satiksimies. Šis brīdis ir pienācis.” Es sacīju meitenei: “Paldies tev, ka beidzot satikāmies!”
— Ieva Pētersone

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Mīlestība mūža garumā

Kategorijas