Es iebridu pļavā

2017. gada 28. jūlijs 00:00

15.jūlijā, Pededzes muzeja vadītājas Ineses Volšteines aicināti, mēs, akvarelistu studijas “Aqua” dalībnieki Elita Kalme, Gaļina Kavace, Alīna Ērne un es, devāmies uz darbības vietu Pededzes pagastā - uz plenēru “Es iebridu pļavā”.
Un kā allaž muzeja vadītāja Inese izrādīja viesmīlību. Vispirms tikām aicināti pie tējas galda, kur satikām iepriekšējo gadu jaunos akvarelistus – smaidošās Kristiānu Līgu Melngaili, Natāliju Oļševsku un nopietno Kārli Melngaili. Pēc sirsnīgām sarunām un tējas baudīšanas tikām baltajā busiņā vesti uz Liepāju. Sākumā domājām, ka tur nokļūsim vēlu vakarā, jo būs taču jābrauc cauri visai valstij! Bet pēc 15 minūtēm bijām galapunktā – bijušajā apdzīvotajā vietā ar nosaukumu Liepāja, kas kādreiz bijusi pusmuiža un piederējusi Jevgēnijam Petričekam.
Pēc izkāpšanas no busiņa, apskatot apkārtni, radās iespaids, ka esam atvesti uz nekurieni – te taču nekā nav! Bet - jo vairāk iepazinām apkārtni, jo kļuva arvien interesantāk. Jā, tā ir īstā vieta, kādu ikdienā mēs neredzam un neizjūtam. Plašajā apkārtnē bija ziedoši tīrumi, augstās un zemās pļavas ar ļoti plašu ārstniecības augu klājumu, kurus visapkārt apskāva meži, meži... Bija divi akcenti – bijusī mājlopu kūts, kuras garums apmēram 20 metri, ar arkveida durvju ailēm. Celtne būvēta no laukakmeņiem ar kaļķa saistvielu. Kā stāsta vēsture, pie katras mājas bijusi kaļķu bedre, kuras sienas izbūvētas ar apses dēļiem vai speciāli mūrētām sienām, lai nesajaucas ar zemi. Jo vecāks kaļķis bijis, jo vērtīgāks un stiprāks. Otrs akcents ainavā bija milzīgais pagrabs ar arkveida griestiem un durvīm. Viss redzētais liecināja par tālaika lielo rocību un varenumu, iztēlē uzburot tālaika situāciju.
Mēs vērojām un gleznojām, par redzēto katrs pie sevis izdarīja secinājumus. Man patika, neņemot vērā priekšpusdienas dzestro gaisu. Vēlāk kļuva siltāks.
Interesanti bija vērot dalībnieku izvēlētos sižetus. Kristiānas Līgas uzmanību bija pievērsusi varenā mājlopu kūts. Natālija smaidot klāja uz papīra piebraucamo ceļu visā tā garumā, ar skaistiem bērziem un eglēm. Bet Kārlis, nopietns būdams, bija izvēlējies visgrūtāko – pagrabu ar vareno liepu kreisajā pusē un ziedošajām puķēm priekšplānā. Gaļina gleznoja ziedošos augus, īpaši izceļot tos priekšplānā, otrais plāns “aizgāja” pie horizonta, kas atdūrās pret mežu, veidojot interesantu kontrastu.
Alīna un Elita centās gleznot vienu līdzīgu ainavu, bet, ņemot vērā katra akvarelista uztveri, iznākums bija atšķirīgs. No viņu gleznotā apvāršņa bija dzirdami dzērvju saucieni. Un tad viena dzērve, neaicināto ciemiņu iztraucēta, kā izlūks pacēlās gaisā, pievēršot visu plenēra dalībnieku uzmanību, un tad, izmetot plašu loku, pazuda pretējā meža pļaviņā.
Tad atbrauca baltais busiņš, no tā izkāpa vadītāja Inese basām kājām un teica: “Te pagāja manas ganu gaitas, kad biju maza. Jā, un apkārt te nebija mežu, bija skaisti tīrumi un pļavas, bet tagad...”
Noslēgumā mums bija neliela ekskursija, tikām aizvesti pie krustakmens robežzīmes. Bija skaisti!
Pēc kopīgas fotografēšanās un labu vārdu saņemšanas, jaukiem atvadu smaidiem atkal sēdāmies baltajā busiņā un ar vadītājas Ineses laba vēlējumiem devāmies uz Alūksni.
Atkal mēs bijām pie sirsnīgiem Pededzes cilvēkiem, kuri kārtējo reizi bija parādījuši viesmīlību, atsaucību un varēšanu. Bijām kopā gleznojuši, ar to gūstot zināmu pieredzi, arī citādu skatījumu un uztveri.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Es iebridu pļavā

Kategorijas