“Gada alūksnietis 2017” - pediatre Inese Priedīte

2017. gada 4. augusts 00:00

376

Alūksnes un Apes novadu laikraksta “Alūksnes Ziņas” un portāla “Alūksniešiem.lv” otro sabiedrības balvu “Gada alūksnietis 2017” pasniedzām pediatrei Inesei Priedītei. Šobrīd I.Priedīte dzīvo Smiltenē, vīra vecvecāku lauku mājās, ļoti skaistā vietā. Auklē mazbērnus, strādā dārzā, audzē krāšņus ziedus, bet ik nedēļu trešdienās mēro ceļu līdz Alūksnei, lai atkal uzvilktu balto uzsvārci un tiktos ar mazajiem pacientiem.
Lai arī vairāk nekā gadu viņa ir pelnītā atpūtā un slēgusi privātpraksi pediatrijā, I.Priedīte izšķīrās par labu solim turpināt gādāt par mazo alūksniešu veselību, strādājot kā pediatre Alūksnes slimnīcā. Bez bērniem viņa nevar, gluži kā bērni un vecāki nevar iztikt bez viņas padomiem, gādības un palīdzības. Alūksnes pilsētas svētku laikā I.Priedītei nav iespējas būt Alūksnē, tādēļ balvu šoreiz pasniedzām jau iepriekš - trešdien, 2.augustā, kas izrādījās zīmīga diena. Tieši 2.augustā pirms 40 gadiem I.Priedīte sāka strādāt Alūksnes slimnīcā! Saņemot balvu, I.Priedīte neslēpa, ka jūtas saviļņota un tā vien gribas ļauties kādai prieka asarai. “Prieks, ka māmiņas atceras mani un zina, ka es vēl esmu Alūksnē un strādāju,” viņa smaidot teica.

Turpinās no 1.lpp.

I.Priedīte dzimusi un augusi Rīgā. Alūksnē nonākusi uzreiz pēc studijām. Sākotnēji viņa gribējusi mācīties par pedagogu, kas arī būtu darbs ar bērniem, taču, sekojot draudzenei, nonākusi Rīgas Medicīnas institūta Pediatrijas fakultātē. Pie tam ne uzreiz uzņemta, vienu gadu mācījusies kandidātos. Pēc pirmās veiksmīgās sesijas kļuvusi par pilntiesīgu studenti. Mācoties otrajā kursā, sākusi strādāt par sanitāri Bērnu klīniskajā slimnīcā, trešajā kursā - jau par medmāsu 18. plaušu nodaļā, līdz nosūtīta darbā uz Alūksni. I.Priedīte atceras, ka vienlaikus ar viņu uz Alūksni atsūtīja strādāt 16 jaunos ārstus! Alūksnē palika tikai divi – viņa un radioloģe Baiba Šmite. I.Priedīte ir pārliecināta, ka ikvienam jaunajam ārstam kādu laiku jāpastrādā lauku slimnīcā, jo tā ir svarīga dzīves skola. Tiem, kuri slimnīcā redzējuši smagos pacientus, attieksme, domāšana un pieeja ir pavisam cita.
- Kādi bijuši 40 darba gadi Alūksnes slimnīcā?
- Visādi. Ir bijuši arī grūti un smagi brīži. Agrāko laiku medicīnu nevar salīdzināt ar iespējām šodien gan medikamentu, gan aprīkojuma un aparatūras ziņā. Kādreiz ārstam bija tikai trīs lietas – klausule, rentgens un analīzes, un ar to bija jāmēģina ārstēt. Man piemita intuīcija jeb septītais prāts, kas reizumis mani izglāba, – palīdzēju bērnam un tas glāba mani arī personīgi. Dzīvē vienmēr man kāds, es pat nezinu, kas tas ir, pasaka priekšā, kā man rīkoties – kā vajag vai nevajag darīt. Ir bijušas tik dažādas situācijas, un tik bieži es būtu varējusi izdarīt ne tā, bet vienmēr esmu aizvesta pa pareizo ceļu. Varbūt tas ir sargeņģelis, nezinu, bet sāku ticēt, ka tur augšā ir kāds, kas nosaka to, kā mums izdodas darbs. Ja cilvēkam darbs patīk un viņš to mīl, tad ir vieglāk strādāt, lai cik arī grūti būtu. Kādreiz nebija perinatālās aprūpes centru, un, ja dzemdību nodaļā bija glābjams bērns, tad bija pašam jāsēž bērnam līdzās, līdz septītajā dzīves dienā varēja ar mašīnu pārvest uz Rīgu. Tagad ir vienkāršāk – jau pirmajā diennaktī, ja ir kādas problēmas, izsauc perinatālās aprūpes brigādi un bērnu aizved, kur vajag. No 2008.gada mums Alūksnē dzemdību nodaļas vairs nav.
- Pašas bērni nekad nav pārmetuši, ka tik daudz ziedojāties darbam?
- Bez vīra Ilgmāra atbalsta es nevarētu strādāt tik daudz. Mammu meitas mājās redzēja maz, auga vienas pašas. Ja mani izsauca uz dzemdību nodaļu, zupas katls palika uz plīts, un bērnus aizvedu pie kaimiņiem. Tomēr vecākā meita Ilze izvēlējās mediķa profesiju, ir radioloģe Stradiņa klīniskajā universitātē, lai arī zināja, ko nozīmē mediķa darbs. Jaunākā meita Inga ir ekonomiste. Abas dzīvo un strādā Rīgā. Paldies Dievam, ir Latvijā! Man ir četri mazbērni: Nils, kuram ir jau 13 gadi, dvīņupuikas Olivers un Patriks, kuriem drīz būs 3 gadi, un Monta, kurai ir 2 gadi. Mani mīluļi! Cik varu, tik palīdzu. Esmu priecīga, ka izvēlējos strādāt mazāku darba laiku un varu palīdzēt savējiem. Savām meitām jāatdod parāds, un tagad varu viņām palīdzēt, auklējot bērnus un sniedzot savu atbalstu. Tanī pašā laikā strādāju un palīdzu bērniņiem slimnīcā. Jūtos visu laiku kā atvaļinājumā un uz darbu braucu ar prieku! Visi jau par mani smejas, ka es vienmēr smaidu un runājos ar visiem. Reizēm man ir sajūta, ka pie manis mammas nāk nevis kā pie pediatra, bet kā pie drauga parunāties. Citreiz vairāk runājam nekā ārstējam. Ja es kādam esmu vajadzīga, man prieks!
- Jūsu uzraudzībā izauguši daudzi Alūksnes bērni.
-Ir mainījusies paaudze, un mazie pacienti izauguši lieli, pie manis ved jau savus bērnus. Interesanti redzēt un atcerēties nu jau pieaugušos kā mazus bērnus. Nāk prātā kāds vīrietis, kurš, maziņš būdams, slimnīcā gulēja ar plaušu karsoni, viņam vecāki sēja lakatiņu ap galvu. Tagad viņš ir izaudzis liels, divus metrus garš vīrietis. Sajūta ir dīvaina. Ārstēju jau bērnu bērnus. Zinu ļoti daudz, un daudz ko no manis nevar noslēpt.
- Kādi ir mūsdienu bērni?
- Slimības ir citādākas. Bērni ir alerģiskāki, jo sadzīvē vairāk lietojam ķīmiju. Nedomāju, ka bērni šodien slimo vairāk vai mazāk. Šodien bērnu ir mazāk, tādēļ ir grūti salīdzināt. Kādreiz dzemdību nodaļā dienā dzima 20 bērni! Tie bija citi laiki. Arī smagi slimie bērni bija toreiz un ir tagad, vien šobrīd katram smagi slimajam bērnam ir sava pieeja. Ja kādreiz piedzima neiznēsāts bērns, varēja droši apgalvot, ka būs kādas problēmas. Tagad neiznēsātus bērnus tā izauklē, ka izaug, attīstās bez problēmām. Attieksme pret ārstēšanu ir citādāka, bērnu saudzējoša, vecāki var būt līdzās neiznēsātam bērnam. Kas var būt labāks kā vecāki! Uzskatu, ka vecākiem līdz skolas vecumam bērnam jābūt vienmēr līdzās. Arī tad, ja bērns nonāk slimnīcā, vecākiem jābūt blakus. Tas ir pareizi. Varbūt ne visur jājaucas ar savu gudrību un padomu, bet jābūt līdzās tieši bērnam.
- Un kādi ir šodienas vecāki?
- Neuzņēmīgāki. It kā ir zinošāki, bet tieši tādēļ bailīgi. Baidās uzņemties atbildību un grib, lai pasaka priekšās, kas un kā pa punktiem jādara, lai nenotiktu tā vai šitā. Taču ne visu var paredzēt. Mūsdienās bērnus ļoti sargā no apkārtējās pasaules, vairāk nekā kādreiz. Salīdzinot, kā augu es un kā auga mani bērni, ar to, kā aug mazbērni, varu teikt, ka tas ir pilnīgi atšķirīgi. Tieši tādēļ vecmammām nevajag jaukties un dot padomus, kā meitām jāaudzina bērni. Tagad aug cita paaudze, ir cits laiks un domāšana. Vecie padomi vairs neder. Pat klepu nevar izārstēt, kā kādreiz, to saku no pieredzes. Kaut gan arī iespēju ir vairāk. Domā par to, lai ārstēšanas process būtu vieglāks, piemēram, kādreiz nebija intravenozo katetru. Kādreiz pat sešas reizes dienā ar adatu dūru bērnam dibena muskulī penicilīnu. Tagad viss ir vienkāršāk. Atceroties lietas, ko darīju kādreiz, gribas teikt, ka daudz ko vairs nedarītu. Smagos gadījumos ņēmu bērni klēpī, sēdos ātrās palīdzības mašīnā un vedu uz Rīgu. Ar tagadējo prātu to nedarītu. Jaunākā paaudze nemaz nevar iedomāties, kā toreiz bija strādāt. Riskēju un vedu, jo bērns bija jānogādā tur, kur var saņemt lielāku palīdzību. Medmāsas pārmeta krustu un palaida mani. Paldies Dievam, visas reizes aizvedu veiksmīgi. Tagad nemaz to nevar darīt. Cilvēki ir gudri, zina savas tiesības, bet gribētos, lai reizēm zina arī pienākumus. Ja bērniem dara pāri, esmu kļuvusi nikna un dusmīga. Reti mani var redzēt kliedzam, bet esmu kliegusi uz māti un situsi dūri galdā.
- Kāpēc, jūsuprāt, ar bērniem pēdējā laikā notiek tik daudz nelaimju?
- Arī padomju laikā tā bija. Atceros ļoti daudz nelaimes gadījumu. Tolaik bija daudz uguns nelaimju, bērni krita vircas bedrēs. Bija daudz tādu lietu, kā tagad tomēr nav. Tiesa, toreiz neviens par tiem nerunāja. Tagad katru nelaimes gadījumu dzirdam un redzam. Vienu laiku strādāju par rajona pediatri, kas nozīmēja regulāri apsekot ģimenes, kurās aug bērni. Bridu pa dubļiem, gāju uz briesmīgām fermām, redzēju bērnus drausmīgos apstākļos. Ir sāpējusi sirds, atrodot bērnu kartupeļu kastē vai gultā, kur matracis pilns mušu tārpiem... Ir bijušas drausmīgas situācijas. Tolaik arī guvu apstiprinājumu tam, ka dzīvē daudz kas notiek pats no sevis un liela nozīme ir dabai. Pavasarī apsekoju ar rahītu slimu bērnu, rudenī bērns skrien priecīgs, nosauļojies, ogas paēdis. Bērns pilnīgi izmainījies, bez zālēm.
- Šobrīd lauž šķēpus par to, kā Alūksnes slimnīca strādās turpmāk.
- Alūksnes slimnīca ir ļoti skaista slimnīca. Saprotu, ka ir ekonomiski grūti laiki un mazas skolas un slimnīcas ir neekonomiskas, bet cilvēkiem šeit vajag slimnīcu. Slimnīca ir vajadzīga maziem bērniem un veciem cilvēkiem. Jauns ir jauns, kustībā, mobils, var aizbraukt. Ļoti sāp sirds par veselības nozarē notiekošo... negribas pat domāt. Domāju, ka Alūksnes slimnīcas pietrūktu daudziem.
- Ko vēlētu alūksniešiem?
-Izturību! Gribētos, lai alūksnieši ar gudrām galvām dzīvotu un strādātu tomēr Alūksnē, sāktu šeit savu biznesu, lai Alūksne neaiziet nebūtībā. Visiem veselību! Maniem mīļajiem bijušajiem un esošajiem pacientiem vēlu veselību, saticību un lai ir laimīgi! Galvenais, lai ir stipras ģimenes. Lai turētos viens pie otra un atbalstītu, lai ģimenēs būtu pleca sajūta. Vecākiem – mazliet vairāk atbildības sajūtas, ka tas ir viņu bērns - atbildība jāuzņemas.

— Agita Bērziņa

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

“Gada alūksnietis 2017” - pediatre Inese Priedīte

Kategorijas