Alūksnē viss aiziet negaidīti strauji

2017. gada 4. augusts 00:00

1381

“To, ka tik strauji viss Alūksnē aizies, nebiju gaidījis!” saka jaunais zobārsts Dāvis Rozītis, kurš šā gada februārī Alūksnē atvēra savu zobārstniecības praksi. Pēdējo gadu laikā viņš ir vienīgais jaunais zobārsts, kurš Alūksnē atvēris savu praksi. Šobrīd, lai pierakstītos uz pieņemšanu pie jaunā speciālista, jārēķinās, ka nāksies pagaidīt 1,5 mēnešus. Kādas ir D.Rozīša pārdomas pēc darba gaitu uzsākšanas Alūksnē – turpmākajā sarunā!

Īsā laikā daudz pacientu
D.Rozītis zobārstniecības praksi Alūksnes slimnīcas telpās atvēra, nodibinot savu uzņēmumu SIA “Vidzemes Zobārstniecības centrs”. Alūksnes un tuvējo novadu iedzīvotājiem viņš ir sarūpējis modernu, Rietumeiropas parauga zobārsta kabinetu ar jaunāko tehniku un tās iespējām. To atzinīgi jau novērtējuši gan alūksnieši, gan tuvējo novadu iedzīvotāji un pat rīdzinieki, jo darba D.Rozītim jaunajā kabinetā netrūkst. D.Rozītis specializējies arī gudrības zobu ķirurģijā un protezēšanā.
“Nenožēloju, ka izvēlējos atvērt kabinetu Alūksnē. Vēl ir tālu līdz tam, lai prakses telpas iekārtotu tā, kā es to vēlētos – strādāt var, bet nākotnē noteikti praksi pilnveidošu. Lai varu strādāt tā, ka pašam prieks, un zinu, ka sanāks, kā vēlos. Lai, gulēt ejot, zinu, ka izdarīju maksimālo, ko es kā zobārsts varēju izdarīt, nevis ar domu, ka pacientu sūtīšu pie cita zobārsta, jo tur būs labāk,” stāsta D.Rozītis. Viņš atzīst – nebija gaidījis, ka tik īsā laikā Alūksnē radīsies tik daudz pacientu. “Jau otrajā nedēļā pieraksts bija pilns. Toreiz gan pacients pierakstīties uz pieņemšanu varēja īsā laika posmā, bet šobrīd rinda ir 1,5 mēneši. Akūtiem pacientiem pieņemšanu iespēju robežās izkārtojam ātrāk,” viņš saka.

Pašvaldības atbalsts
D.Rozīša dzimtā vieta ir Amatas novads. Dzīve lielpilsētā viņu nesaista, tādēļ pēc studijām savu praksi viņš nolēma atvērt Alūksnē. D.Rozītis izjuta Alūksnes novada pašvaldības atsaucību, nākot uz Alūksni kā jaunais speciālists. Pašvaldība viņam sarūpēja dzīvokli un arī palīdzēja praksei sameklēt telpas. Prakses telpas D.Rozītis iekārtoja un remontēja saviem spēkiem. “Rīgā atsaucība būtu nulle un iespējas strādāt ir citas, jo liela konkurence. Alūksnē bija citādāk. Zinu, ka Rīgā kolēģei pagāja 2,5 gadi, līdz nopirka telpas un sertificēja, varēja atvērt praksi. Reģionos arī valsts iestādēm noslodze ir mazāka un var īsākā laikā nokārtot nepieciešamo dokumentāciju.”
Šobrīd zobārstniecība Latvijā ir privāta nozare. D.Rozītis vērtē – no valsts puses iztrūkst plānošanas. “Valstij nevajag iejaukties, bet vajag kontrolēt. Valda uzskats, ka Maskavā ir neorganizēts haoss, bet Ņujorkā – organizēts haoss. Savukārt Latvijā 26 neatkarības gados diezgan maz ko esam no Rietumiem paņēmuši – mēs Rietumus “ķeram” uz papīra. Piemēram, kādi Polijā pirms desmit gadiem bija ceļi un kādi ir tagad? Viņiem bija pieejami tie paši Eiropas finansējuma fondi, kas Latvijai! Latvijā zobārstniecībā katrs atver praksi, kur vēlas, nodarbojas, ar ko vēlas, bet pēc tam valstī brīnāmies, kādēļ tur un tur nav zobārsta,” saka D.Rozītis.

Zobārsti jāvilina uz reģioniem
D.Rozītim ir savs viedoklis un pārdomas par to, kā valsts varētu atbalstīt jaunos zobārstus. “Zobārsti Latvijā bagāti nav, bet pietiekami turīgi. Latvijas Zobārstu asociācijā esam runājuši par to, ka valsts varētu no savas puses īstenot politiku, lai zobārstniecības studijas ir tikai maksas izglītība. Ja jaunais zobārsts pēc diploma iegūšanas izvēlas praksi atvērt Rīgā, tad pats apmaksā studiju kredītu, ja reģionā – simtprocentīgi atmaksā valsts. Šobrīd studijas ir tik dārgas, ka daudzi jaunie zobārsti izvēlētos atkāpties no Rīgas. Savukārt šodien braukt un strādāt uz vietu reģionā, kur nav pretimnākšanas, sakārtotas vides, jaunajam zobārstam intereses nav. Daudzi labprāt izdara savu darbu un nedomā par to, kas ir pieraksts, Veselības inspekcija. Es visu veicu saviem spēkiem. Veikt pierakstu nenozīmē tikai pieņemt telefona zvanu. Ja man dienā ir tikai 20-30 zvani, esmu priecīgs, bet ir dienas, kad to ir vairāk nekā 50...” smaidot saka D.Rozītis.

Nu jau strādā trijatā
Zobārsta kabinetā ir arī rentgena aparāts. Pirmdienās un otrdienās D.Rozītis strādā Rīgā. Trešdienās katru otro nedēļu ņem brīvdienu, jo strādā arī sestdienās. Tikmēr kabinetu Alūksnē izmanto zobu higiēniste Evija Sapažkova no Gulbenes un nu jau arī vēl viena zobārste – Anete Sopule no Rīgas. A.Sopule vairāk strādā ar bērniem.
“Ikdienā cenšamies iekļauties 11-12 darba stundās, pēc tam vēl jāsakopj prakses telpas. Tādēļ no Alūksnes pilsētas ikdienas dzīves un skaistuma es šobrīd maz ko redzu – tikai tik, cik pa kabineta logu. Bieži vien darbdienas beigās mērķis pirms mājās braukšanas ir pagūt iebraukt veikalā nopirkt pārtiku, eju gulēt un agri rītā atkal esmu darbā. Šobrīd par darbaholiķi vēl neesmu kļuvis. Ir daudz pacientu, kuriem pierakstu vajag pēc sešiem vakarā un pirms deviņiem rītā,” viņš saka.

Brauc arī no kaimiņiem un rīdzinieki
Cik veseli ir alūksniešu zobi? D.Rozītis atzīst – Latvijas populācijā nekas nemainās: ir tie, kas zobus uzskata par vērtību, tādēļ ikdienā rūpīgi kopj un salabo, un ir tie, kuri zobārsta kabinetu atrod tikai ārkārtas situācijā. “Ir tādi, kuri izrauj tikai sāpošo zobu un nedzird zobārsta teikto, ka vēl vajag citiem zobiem kanālus iztīrīt un saglābt to, kas vēl glābjams. Ir tādi, kuri visu ņem vērā, un ir tādi, kuri ārstēšanas plānu īsteno, ņemot vērā savu rocību,” atzīst D.Rozītis.
Starp viņa klientiem ir ne tikai alūksnieši, bet arī citu novadu iedzīvotāji. D.Rozītis smaidot saka: “Tā ir dabiskā migrācija, ka kaimiņu dārzā viss ir garšīgāks.” Turklāt brauc un brauks arī rīdzinieki, jo aprēķinājuši, ka izbraukāt pat uz tik attālu pilsētu kā Alūksne un saņemt kvalitatīvu pakalpojumu izmaksā lētāk nekā uz vietas Rīgā. “Bija pacients, kam mutes dobums bija tā sapampis, ka nevarēja pat muti atvērt – tas ir ļoti akūts gadījums, kas jāārstē slimnīcā. Šādā gadījumā es varu palīdzēt tikai nedaudz – vienalga, cik tobrīd ir pulkstenis, pacientam steidzami jābrauc uz slimnīcu Rīgā, kur ir diennakts uzņemšana,” saka D.Rozītis.

Darbā izmēģina īpašas
austiņas
D.Rozītis pieņem arī bērnus. Pilsētā cilvēki runā, ka D.Rozītis prot īsā laikā panākt, lai mazais smaidot atvērtu muti un ļautu zobārstam strādāt. “Ja bērns ir psiholoģiski vesels un viņam ir dabiska interese par notiekošo, tad viss notiek. Protams, jārunā viņam draudzīgākā valodā. Ja bērns ir uztraukts, ar negatīvu pieredzi – daru, ko varu. Nav šobrīd iespējas kabinetā strādāt ar smieklu gāzi, kas bērniem lieti noderētu un ļautu atraisīties, liktu kļūt vieglprātīgiem,” stāsta D.Rozītis.
D.Rozītim ir ieceres, kā vēl pilnveidot kabineta aprīkojumu. “Pacientam galvenais, lai mīksts krēsls, zobārstam – aprīkojums. Ir pacienti, kuri nepanes urbja skaņu – tad risinājums ir narkoze vai arī austiņas. Šobrīd nedēļu savā praksē izmēģinu Latvijā jaunu produktu – austiņas, kas pastiprināti slāpē apkārtējās skaņas, bet ne balsi. Uz vietas stāvēt nedrīkst – visu laiku kaut kas jāmēģina!” uzsver D.Rozītis.

Ir jāriskē un jārīkojas
Ko darīt tiem, kuriem bail no zobārsta? D.Rozītis uzsver, ka problēmu mazāk nepaliks, ja tās nerisinās. “Bailes ir neeksistējošs lielums, kas eksistē tikai galvā. Mēs paši tās radām un paši esam vienīgie, kas tās var iznīcināt. Kad cilvēks piedzimst, viņš ir kā punktiņš uz baltas lapas. Kad sāk kaut ko apgūt, veido ap sevi apli. Tas, kas ir apļa iekšpusē, ir pazīstamais un mūsu komforta zona, bet ārpusē – nezināmais. Līnija ir bailes – ja to nepārkāpsim, nekad savu dzīves lauku nepalielināsim. Tā ir jebkurā dzīves jomā! Ir jāriskē un jārīkojas, lai vienmēr nepaliktu pie tā, kas tev jau ir. Neviens mūsu vietā neko neizdarīs,” viņš saka.

Atpūtai laika maz
Uz jautājumu, vai jau ir iedzīvojies Alūksnē un atzīst šo par savu pilsētu, D.Rozītis atbild, ka Alūksnes dzīvi vēl maz iepazinis, jo ikdienā ir daudz darba. “Kādreiz vakaros aizeju paskriet, citam šobrīd neatliek laika. Mājas ir vieta, kur tevi mīl un gaida. Mana māju sajūta joprojām ir Cēsu pusē, bet šeit strādāju un nakšņoju. Laiks rādīs, kas būs nākotnē, jo viss plūst un mainās. Alūksne ir maza pilsēta. Arī par sevi jau esmu daudz ko dzirdējis. Reizēm šķiet, ka pats varu iziet uz ielas un pajautāt, kā man iet, jo citi visu zina labāk (smejas)! Dzīvoklis pamazām tiek iekārtots, bet šobrīd svarīgākais ir iekārtot klīniku. Brīvajā laikā labprāt sportoju – šīs nedēļas nogalē kopā ar draugu piedalīšos 114 kilometru meža taku skrējienā Cēsīs. Skriešana ir lieliska iespēja relaksēties,” saka D.Rozītis.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Alūksnē viss aiziet negaidīti strauji

Kategorijas