Svarīgākais ir ģimene

2017. gada 4. augusts 00:00

599

Alūksnes novada pašvaldība Alūksnes pilsētas svētkos jau trešo gadu sveic Alūksnes pilsētas teritorijā deklarētos jaundzimušos, kuri pasaulē nākuši laika posmā no pērnā gada pilsētas svētkiem līdz šiem svētkiem. Starp 55 sveicamajiem mazuļiem būs arī alūksniešu Natālijas un Ulda Jāņekalnu dvīnīši Artūrs un Dāvids.

Prieks mijās ar bailēm
Artūrs un Dāvids pasaulē nāca 16.martā Vidzemes slimnīcā desmit minūtes pirms pulksten 9.00. “Šī nebija mana pirmā grūtniecība, taču varu teikt, ka tā viennozīmīgi bija pati grūtākā. Ne gaidot vecāko meitu Sintiju, ne dēlu Danu, nejutos tā, kā gaidot dvīņus. Grūtniecības laiks bija grūts, pēdējos trīs mēnešus pat nācās pavadīt slimnīcā. Mani vislielākie pateicības vārdi veltīti dakterei Vijai Ladusai, kura visu grūtniecības laiku bija ar mums kopā un palīdzēja. Bail pat iedomāties, kā būtu bijis, ja nebūtu viņas,” teic dvīnīšu mamma.
Par to, ka ģimenē gaidāms pieaugums, pāris uzzināja nedēļu pirms kāzām, kuras svinēja pagājušā gada 20.augustā, un tieši nedēļu pēc kāzām uzzinājuši, ka gaidāmi divi mazuļi. Natālija neslēpj, ka brīdī, kad uzzināja, ka ģimenē gaidāmi dvīņi, prieks mijies ar bailēm. “Es zināju, ko nozīmē mazs bērns. Bet uzreiz divi... Sapratu, ka tā būs liela atbildība,” pirmās sajūtas atceras Natālija.

Identiskie dvīņi
“Kad pirmo reizi devos apraudzīt mazuļus, sajūtas bija neparakstāmas! Rokās viņus man nedeva, varēju tikai skatīties. Sapratu, ka tie ir mani, bet nespēju aptvert, ka viņi ir divi. Redzēju divus, bet nespēju pat vienlaikus uz viņiem abiem skatīties – skatījos uz vienu, uz otru,” atceras Uldis. Artūrs un Dāvids ir identiskie dvīņi, un, kā Valmierā smējies ārsts – šie bērni stāvējuši tuvu koppapīram. “Vienīgā stabilā atšķirība – mati. Viņiem atšķiras matu augšanas līnijas. Pārējais strauji mainās. Pirmais piedzima Artūrs, kurš bija par 300 gramiem smagāks nekā brāli. Tagad, pēc četrarpus mēnešiem, lielāks ir Dāvids, kurš apsteidzis brāli. Viss ir mainīgs, tādēļ nesaucam vienu par lielāko vai otru par mazāko. Ja Artūrs iemācās ko jaunu darīt, pēc divām trīs dienām arī Dāvids dara to pašu. Ātri viens no otra mācās,” teic Uldis.

Atvaļinājums pienāktos abiem
Lai arī sākumā Natāliju satrauca dubultā atbildība, bažas bijušas liekas, un, pateicoties vīra atbalstam, ar diviem mazuļiem viņa tiek galā lieliski. “Ja nebūtu Ulda uzņēmības un drosmes, būtu daudz grūtāk. Es jau smejos - ar tādu vīru kā Uldis varu kaut piecus vienlaikus dzemdēt! Vien žēl, ka viņam jāiet uz darbu. Ja piedzimst dvīņi vai vairāki bērni, būtu vērtīgi bērna kopšanas atvaļinājumā ļaut doties abiem vecākiem - gan mammai, gan tētim. Neteikšu, ka ir grūti, bet viegli arī nav. Daļa vīriešu baidās no bērniem, Uldis nebaidās,” stāsta Natālija. Vērtīgas viņai ir rīta stundas, kad Uldis ļauj ilgāk pagulēt un pats tikmēr pirms došanās uz darbu dzīvojas ar bērniem. “Ja man nebūtu šo trīs papildu stundu miegam, justos daudz sliktāk. To es novērtēju visvairāk. Protams, miegs nāk tāpat, bet tas ir liels atspaids. Organismam jāļauj atpūsties,” teic Natālija.

Bērns nedrīkst būt ķeksīša pēc!
Tos jaunos tētus, kuriem ir bailes rūpēties par mazuļiem, Uldis iedrošina, sakot, ka vienkārši vajag darīt un pēc iespējas mazāk uztraukties, un nedomāt, ka nezināšanas vai neprasmes dēļ vari izdarīt ko sliktu – jādomā pozitīvas domas un viss būs kārtībā. „Tu kā vīrietis ej uz darbu. Cik tev ir iespējas pabūt ar bērnu kopā? Ja tu kā vīrietis nevari palīdzēt sievai aprūpēt savus bērnus, cik tad laika tu pavadi ar bērnu kopā? Ja bērns ir tikai ķeksīša pēc, vai tad to maz vajag?” retoriski jautā viņš. Vīrietim nedrīkstot būt vienaldzīga attieksme pret saviem bērniem. “Ir jāpalīdz un visā jāiesaistās. Protams, ir bailes, jo ne vienmēr zini, kā rīkoties un ko bērniņš grib. Jāpaļaujas uz intuīciju un jādara. Jāpalīdz, nedrīkst visu atstāt tikai sievas ziņā,” iedrošina viņš.
Atgriežas Alūksnē
Liela nozīme ir arī līdzcilvēku atbalstam. “Lai ar dvīņiem izietu ārā, man vajadzīga palīdzība. Paldies kaimiņienēm, kuras, izdzirdot, ka rosos kāpņu telpā, pašas steidzas palīgā un skrien ārā no dzīvokļiem. Mazuļi kundzēm atmaksā ar siltiem smaidiem, koķetē,” stāsta Natālija. Uldis papildina, ka grūti ir ne tikai iziet ārā, bet arī doties, piemēram, uz veikalu. “Dvīņu rati ir tieši metru plati. Ieiet veikalā var, bet iziet ne – pie kasēm ejas nav tik platas. Ar ratiem netiekam nevienā veikalā,” skaidro Uldis.
Tomēr dzīve Alūksnē viņiem patīk. Gan Natālija, gan Uldis pēc dažiem Rīgā pavadītiem gadiem atgriezušies dzimtajā Alūksnē. “Dzīvei Alūksnē ir vairākas priekšrocības. Cilvēki šeit ir citādāki - nav tik stresaini, ļauni, neskrien pa ielu drūmi. Jā, ir ikdienas steiga, bet stresa līmenis ir zemāks. Otrs pluss – daba. Nevaru iedomāties bērnus audzināt, kad apkārt ir tikai asfalts, te ir zālīte, koki, rotaļlaukumi,” stāsta Natālija. Natālija dzimusi un augusi Alūksnē, Uldis ir no Jaunlaicenes, bet jau četrus gadus viņi dzīvo kopā Alūksnē. Uldis ir pašnodarbināta persona, bet Natālija pirms bērniņu dzimšanas strādāja Kājnieku skolā. “Alūksnieši vienmēr atgriežas Alūksnē. Agrāk vai vēlāk, bet atgriežas. Jā, Rīgā ir savas iespējas, piemēram, finansiāli, taču finanšu iespējas kompensē citas lietas,” viņi saka.

Novērtē pašvaldības gādību
Natālija un Uldis nesūdzas par pabalstu sistēmu valstī. “Ko nozīmē - pietiek? Katram ir savs vajadzību klāsts. Vienam pietiek ar mazumiņu, citam - dod un dod, bet tāpat nepietiek. Pabalsts, ko piešķir līdz gadam, ir labs. Bijām priecīgi, ka pašvaldība saistībā ar dvīņu piedzimšanu piešķīra 300 eiro. Pie tam, kas svarīgi, naudiņu ieskaitīja ātri. Lai arī cik ļoti esi gatavojies bērnu dzimšanai, var gadīties kaut ko aizmirst. Pašvaldības dāvanu karte aptiekā arī bija ļoti noderīga – pirkām bērniem zāles vēderam,” saka Natālija. Savukārt ģimenes valsts pabalsts gan nemaz neesot tik atbalstošs. “No otras puses skatoties – ja pabalsti būtu lieli, būtu ģimenes, kurās bērni būtu tikai tādēļ, lai tiktu pie naudas. Nelaimīgo ģimeņu būtu krietni vairāk,” saka Uldis. Līdz ar dvīņu ienākšanu ģimenē Jāņekalni kļuvuši par Latvijas Goda ģimeni un rokās tur “3+ Ģimenes karti” , kas sniedz būtisku atbalstu daudzbērnu ģimenēm. Tikai žēl, ka Alūksnē vietējie uzņēmēji saviem produktiem vai pakalpojumiem atlaides nepiedāvā.

Bērni ir jāmīl!
Runājot par pēdējā laikā valstī notikušajām nelaimēm ar bērniem, Natālijai ir sakāms tikai viens – bērni ir jāmīl un tikai tad viņus var laist pasaulē. “Un nav runa par vecumu vai finansiālo nodrošinājumu – ja mīli bērnus, tad tu seko viņiem, rūpējies. Ja bērni ir gadījušies, bet mīlestības ir samērā maz un notiek visādas nelaimes. Es pat nespēju lasīt tos rakstus, pietiek ar virsrakstiem. Lai gan arī ar labām ģimenēm, kurās pieskata bērnus, reizēm notiek nelaimes. Acumirklis un ir jau noticis. Laba mamma tika lamāta un zākāta. Nevajadzētu vispārināt un nosodīt,” teic Natālija. Uldis gan nedomā, ka šobrīd notiekošo nelaimju skaits ir daudz lielāks nekā pirms desmit gadiem. “Tikai pirms desmit gadiem par to nezinājām. Mūsdienās informāciju izplata sociālajos tīklos, ar skaļiem saukļiem, taču, iespējams, par ātru un pārāk saasināti. Pie tam cilvēki visam uzreiz tic. Pašam cilvēkam katra informācija ir jāpārbauda,” viņš uzsver.

Vecāki – paraugs bērniem
Jāņekalni ir pārliecināti, ka laba ģimene ir mīloša ģimene, kurā cits citu ciena. “Mana meita, vēl pusaudze būdama, teica – mīlēt ir viegli, grūti ir cienīt. Ja sieva neciena savu vīru, to redzēs bērni un necienīs tēti un mammu. Ja vīrs dzīvos tā, ka nav par ko cienīt, tad sieva viņu necienīs,” saka Natālija. Tāpat domā arī Uldis. “Pieaugušajam jeb vecākiem jābūt paraugam,” viņš uzskata. Visām ģimenēm Uldis un Natālija vēl cienīt vienam otru, domāt pozitīvas domas un censties izskaust negācijas. “Nekas nav svarīgāks par ģimeni. Katram ir jāsaprot savas prioritātes. Mums tā ir ģimene, kādam varbūt tā ir karjera, kas arī nav slikti. Ir tikai svarīgi salikt prioritātes secībā, un tad, kā nupat televīzijā teica 105 gadus veca kundzīte - tik jādzīvo nost!” saka Jāņekalni.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Svarīgākais ir ģimene

Kategorijas